Apaļais jūrasgrundulis – drauds vai iespēja piekrastes zvejai

12. Jūnijs 2018.

Apaļais jūrasgrundulis ir nemainīga aktualitāte pēdējos gados Baltijas jūras piekrastē. Sākumā zvejnieki to uzskatīja par problēmu un apdraudējumu tradicionālajām piekrastes zivju sugām. Bet nu jau pēdējos gados tā ir papildu zvejas iespēja atsevišķos piekrastes rajonos. Vai draudi ir pazuduši?

Šajā rakstā apkoposim Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pētījumus, kas veikti Valsts pētījumu programmas “Evident” un līguma ar Zemkopības ministriju “Zivju resursu izpēte, izmantošanas regulēšana un atražošana” ietvaros.

Bioloģija

Apaļais jūrasgrundulis (Neogobius melanostomus) ir bentiska jūrasgrunduļu dzimtas jūras, iesāļūdeņu vai saldūdens zivs. Sugas dabiskais izplatības areāls atrodas Azovas, Melnās un Kaspijas jūras reģionā. Tiek uzskatīts, ka šī zivs ir izplatījusies ārpus tās dabiskā areāla galvenokārt ar kuģu balasta ūdeņiem. Baltijas jūrā pirmoreiz konstatēts Polijā 1990. gadā un palēnām izplatījies visā Baltijas jūras reģionā, un tiek uzskatīts par vienu no galvenajām svešzemju sugām Baltijas jūrā.

Apaļais jūrasgrundulis ir lielākā Latvijā sastopamā jūrasgrunduļu suga, – tā garums var sasniegt 30 cm un masa pārsniegt 250 g. Lielākos izmērus sasniedz tēviņi. Tiem nārsta laikā raksturīgs ļoti tumšs, gandrīz melns krāsojums, lai gan ir sastopami arī izmēros nelieli tēviņi, kuru ārējais izskats un krāsojums atgādina mātītes. Nārsta sezona ilgst no aprīļa līdz septembrim. Latvijas piekrastē novērots dzīves ilgums līdz septiņiem gadiem.

Baltijas jūras augstā produktivitāte un iesāļais ūdens ir ļoti piemērota vide apaļajam jūrasgrundulim, par ko liecina tā palielinātie izmēri un garāks dzīves ilgums, salīdzinot ar dabisko izplatības areālu. Augstākā apaļo jūrasgrunduļu koncentrācija ir novērota 10–15 m dziļumā ar akmeņainu un jauktu grunti, to blīvumam sasniedzot līdz pat trim zivīm uz kvadrātmetru. Ziemas sezonā pārvietojas uz dziļākiem jūras rajoniem un ir sastopams līdz aptuveni 60 m dziļumam.

Barības ziņā apaļais jūrasgrundulis ir ļoti elastīgs un barojas ar dažādiem attiecīgajā vidē pieejamiem barības objektiem. Tomēr iecienītākie ir moluski – ziemeļu ēdamgliemenes un Baltijas plakangliemenes, kā arī sānpeldes. Barības sastāvs ir atkarīgs gan no zivju izmēra, gan no barības objektu sastopamības konkrētajā vietā. Gadījumos, kad ir pieejamas ziemeļu ēdamgliemenes, galvenokārt barojas ar tām. Vietās, kur ir novērojama augsta apaļo jūrasgrunduļu koncentrācija, to barības patēriņš var pārsniegt ziemeļu ēdamgliemeņu produkciju, ilgtermiņā izraisot gliemeņu biomasas samazināšanos. Ziemeļu ēdamgliemenes ir nozīmīga Baltijas jūras ekosistēmas sastāvdaļa. Tās filtrē ūdeni un barojas ar tajā esošo fitoplanktonu un mikroorganismiem. To daudzuma samazināšanās dēļ var pieaugt eitrofikācija un pasliktināties ūdens kvalitāte.

Veiktie pētījumi apliecina, ka barošanās ekoloģijas dēļ apaļais jūrasgrundulis konkurē ar vietējo zivju sugām, kas uzturas piekrastē, piemēram, pleksti un akmeņpleksti, veicinot izmaiņas šo sugu barošanās paradumos.

Arī pats apaļais jūrasgrundulis kalpo par barības objektu tādām plēsīgo zivju sugām kā mencām, akmeņplekstēm un asariem, kā arī zivjēdājiem putniem, tomēr Baltijas jūras piekrastē tam nav daudzskaitlīgu dabisko ienaidnieku. Līdz ar to, visticamāk, tā daudzumu galvenokārt ietekmē pieejamās dzīvotnes, barības bāze un zvejas intensitāte.

Zveja

Latvijas piekrastē apaļais jūrasgrundulis pirmoreiz tika konstatēts 2004. gadā pie Liepājas. Latvijas piekrastes rūpnieciskajā nozvejā pirmoreiz parādījās 2006. gadā, kad nelielā daudzumā (6 kg) tika uzrādīts gan Baltijas jūras atklātās daļas, gan Rīgas līča piekrastes zvejas žurnālos. Līdz 2012. gadam apaļā jūrasgrunduļa daudzums piekrastes nozvejā Latvijā pieauga lēni, kopējai nozvejai nepārsniedzot 550 kg gadā. Straujš pieaugums sākās 2012. gadā, kad nozveja pārsniedza 2 tonnas, savukārt jau gadu vēlāk, 2013. gadā, tā pieauga vairāk nekā desmit reizes un sasniedza nepilnas 26 tonnas. Turpmākajos gados nozveja turpināja strauji pieaugt. 2017. gadā apaļā jūrasgrunduļa nozveja Latvijas piekrastē sasniedza 809 tonnas, padarot apaļo jūrasgrunduli par otru zvejotāko sugu Latvijas piekrastē aiz reņģes (1. attēls).

Apaļā jūrasgrunduļa zvejai ir sezonāls raksturs – lielākā daļa tiek nozvejota aprīlī, maijā un jūnijā ar pasīviem zvejas rīkiem (stāvvadi, murdi, tīkli), kas skaidrojams ar šīs sugas paaugstinātu aktivitāti pavasarī un vasaras sākumā. Pēdējos gados apaļais jūrasgrundulis Latvijā tiek nozvejots gan jūras, gan līča piekrastē, tomēr galvenie nozveju rajoni atrodas jūras atklātās daļas dienvidrietumu daļā – 2017. gadā, līdzīgi kā iepriekšējos gados, vairāk nekā 70% no apaļā jūrasgrunduļa nozvejas tika nozvejoti uz dienvidiem no Liepājas (2. attēls).

Zvejas pārvaldība

Apaļā jūrasgrunduļa zvejai Baltijas jūrā netiek noteikti nozvejas limiti vai kādi citi centralizēti ierobežojumi, līdz ar to zvejas likumdošanas un populācijas ierobežošanas pasākumi ir katras valsts pārziņā. Latvijā ir viena no lielākajām apaļā jūrasgrunduļa rūpnieciskajām nozvejām Baltijas jūrā.

Lai veicinātu apaļā jūrasgrunduļa nozveju, institūts, sadarbojoties ar piekrastes zvejniekiem, ir izstrādājis vairākus zinātniski pamatotus ieteikumus Zemkopības ministrijai, kas ir tikuši iestrādāti Latvijas likumdošanā. Balstoties uz veiktajiem pētījumiem, visefektīvākā zveja ir pavasarī no aprīļa līdz jūnijam, kad apaļais jūrasgrundulis aktīvi barojas pirms nārsta. Institūta galvenais uzdevums bija izstrādāt zvejas pārvaldības izmaiņas, lai veicinātu apaļā jūrasgrunduļa nozveju, vienlaikus nenodarot ļaunu tradicionālajām piekrastes zivju sugām.

Pašlaik zvejnieki apaļos jūrasgrunduļus drīkst zvejot ar specializētiem apaļā jūrasgrunduļa tīkliem. Tie ir selektīvi, nodrošina lielo apaļo jūrasgrunduļu nozveju (kam ir augstākā tirgus cena), ļauj operatīvi mainīt zvejas vietu, sekojot zivju migrācijai. Pie mīnusiem jāmin ilgais zivju izņemšanas laiks no tīkliem.

Otrs zvejas rīks ir specializētais apaļā jūrasgrunduļa murds, ar kuriem, sākot no 2017. gada, zvejnieki no aprīļa līdz jūnija beigām drīkst zvejot apaļo jūrasgrunduli. Šī zvejas rīka limitu sadalījumu pa pašvaldībām institūts izstrādāja, pielietojot piesardzības pieejas principu, paredzot šī rīka izmantošanas kārtību, lai pēc iespējas selektīvāk zvejotu apaļo jūrasgrunduli un samazinātu citu zivju sugu iespējamo piezveju. Rīku sadalījumu pa pašvaldībām noteica zinātnisko uzskaišu dati, rūpnieciskās nozvejas un apaļajam jūrasgrundulim labvēlīgās jūras dzīvotnes. Jāuzsver, ka minētie zvejas rīki tika izdalīti kā papildus zvejas iespējas, nesamazinot līdzšinējo zvejas rīku skaitu.

Institūts turpina veikt pētījumus par apaļā jūrasgrunduļa zveju Latvijas piekrastē. Aktuālie pētījumu virzieni ir zvejas atšķirības Baltijas jūras atklātās daļas un Rīgas līča piekrastēs un apaļā jūrasgrunduļa zvejas iespējas rudenī.

Apaļais jūrasgrundulis ir jauna suga ne tikai Latvijas piekrastē, bet arī visā Baltijas jūrā. Attīstot šīs sugas nozveju, mums ir jābūt piesardzīgiem, lai nenodarītu ļaunumu vietējām tradicionālajām zivju sugām!

Institūta vārdā pateicamies mūsu sadarbības partneriem – zvejniekiem, kuri devuši nozīmīgu ieguldījumu apaļā jūrasgrunduļa zvejas pārvaldības izstrādē.