Ar jūru pa dzīvi

Šoreiz stāsts par Liepājas piekrastes zvejnieku Anatoliju Molokanovu un viņa uzņēmumu SIA “Sea Breeze”. Ar Anatoliju tiekos Rīgā pie Ķīpsalas, kur viņš pietauvojies ar savu vēsturisko burinieku “Libava” un rīdziniekiem un Rīgas viesiem piedāvā unikālu atpūtas iespēju – korporatīvos pasākumus, bērnu dzimšanas dienas, kāzas un izbraucienus uz kuģa  Daugavā.

Sākums – uzņēmuma izveide

Anatolijs ir beidzis Liepājas Jūrniecības koledžu un pēc tam strādājis uz lielajiem kuģiem jūrā kā stūrmanis. Arī patlaban ir saglabājusies viņa saikne un sadarbība ar koledžu, kuras audzēkņi viņa uzņēmumā dodas praksē un iesaistās laivas remonta darbos, praktiski iepazīstot jūrniecības nianses.

Deviņdesmito gadu nogalē, strādājot uz kuģiem, Anatolijs ar aizrautību vēroja, kā Dānijas piekrastē zvejo ar maziem zvejas kuģiem, kas ir pilnībā aprīkoti un uz kuriem strādāja tikai divi zvejnieki. Turpat bieži tika novēroti arī burinieki, tas bija tik iespaidīgi un vienreizēji, ka viņam dzima sapnis par šādu kuģi un tādu dzīves veidu. Tā arī radās divi mērķi – uzsākt darbu piekrastes zvejniecībā un kādreiz, ja būtu tāda iespēja, uzbūvēt savu burinieku.

2001. gadā kopā ar draugu, arī piekrastes zvejnieku Vilni Brikmani, tika izveidots piekrastes zvejniecības uzņēmums “Majoka”, kura nosaukums ir par godu viņu pirmajam zvejas kuģim, kas tika iegādāts Dānijā.

Jau pēc darbības uzsākšanas tika iegādāts arī otrais kuģis “Sea Breeze”, kas vēlākos gados tika nodots sagriešanai un par to saņemta kompensācija. Iegūtie līdzekļi ir kā nozīmīgs sākums Anatolija jaunā piekrastes zvejniecības un tūrisma pakalpojumu uzņēmuma SIA “Sea Breeze” dibināšanai 2006. gada nogalē un sapnim par vēsturiskā burinieka “Libava” būvniecību.

No tīkliem līdz zvejai ar stāvvadiem

Ar piekrastes zvejniecību Anatolijs nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadus, sākotnēji tika zvejots ar tīkliem, bet pirms astoņiem gadiem, viesojoties pie Lietuvas amata brāļiem, radās liela interese par zvejošanu ar stāvvadu. Pamats šādas ieceres turpmākai īstenošanai bija tajā brīdī pieejamie stāvvadu zvejas limiti.

Anatolijs atzīst, ka viņš ir ļoti aizrautīgs cilvēks un viņam ir svarīga precizitāte, un arī šī iecere nav izņēmums. Jau no sākuma ilgs laiks (aptuveni trīs gadi) tika ieguldīti izpētes procesā, lai izveidotu pēc iespējas labāku stāvvadu. Tika pieļauts ļoti daudz kļūdu. Nepieciešamās zināšanas iegūtas, apmeklējot Lietuvas kolēģus un mācoties no pieredzējušiem Latvijas meistariem.

Ilgu laiku meklēja arī laivu, kas piemērota tieši zvejai ar stāvvadu, uz tās tika uzstādīts viss nepieciešamais aprīkojums un sistēmas, lai pēc iespējas vairāk samazinātu fiziska darba nepieciešamību, t. i., padarītu zvejas procesu pēc iespējas vieglāku. Kopumā panākts, ka ar esošajiem stāvvadiem var tikt galā divu cilvēku komanda.

Patlaban tiek zvejots tikai ar stāvvadu. Anatolijs atkarībā no laika apstākļiem plāno uzsākt zveju gada beigās – decembrī. Aktīvākā sezona sākas tajā brīdī, kad parādās stintes (salakas), reņģes un pēc tam jūras grunduļi. Intensīvākie darba mēneši ir aprīlis, maijs un jūnija sākums. Stāvvada priekšrocība, ja ir labs laiks, ir tajā, ka tas var stāvēt visu sezonu, t. i., līdz Jāņiem, kad beidzas jūras grunduļu zveja. Tad stāvvadi tiek izņemti, veikta to remontēšana, jo tos sarauj gan roņi, gan ietekmē laika apstākļi.

Roņu ir ļoti daudz. Salīdzinot ar tīkliem, stāvvadiem roņu kaitējums varbūt ir mazāks, bet trūkums ir tajā, ka stāvvads visu laiku atrodas vienā un tajā pašā vietā, kuru roņi ļoti labi zina. Bieži tie zvejniekus izbrīnīti sagaida pie stāvvada un it kā jautā: “Ko tad tu šeit dari?” Roņi var saplēst stāvvadus, bet kaitējums ir arī tajā, ka tie atbaida no stāvvada zivis. Vēl viena problēma ir tā, ka roņi bieži paši iepeld iekšā stāvvadā. Lai šādu iespēju samazinātu, Anatolijam padomā ir pāris pilnveidojumu, kuri tiks pārbaudīti praksē, lai vēlāk varētu pateikt, vai tie strādā.

Roņu radītie postījumi ir nepārprotami, un Anatolijs atzīst, ka ir pavisam normāla prakse, ja līdzi zvejā ir viss nepieciešamais, lai jūrā uz laivas veiktu stāvvada lāpīšanas darbus. Šis darbs ir tik ļoti atstrādāts, ka rokas jau pašas to automātiski paveic.

Arī šobrīd, kad liekas, ka viss jau ir izdarīts un darba process atstrādāts pilnībā – Anatolijs meklē un arī atrod iespējas pilnveidot savu darbu. Tā pēdējās atziņas iegūtas šajā gadā, nolaižoties ar akvalangu ūdenī un aplūkojot, kā viņa ieliktie stāvvadi stāv uz grunts. No šī skata punkta bija skaidri redzamas kļūdas, un, kā atzīst Anatolijs, ziemas mēnešos darbs būs nodrošināts – pāršujot, pilnveidojot un sagatavojot esošos stāvvadus nākamajai sezonai.

Vēsturiskais burinieks “Libava”

Jau iepriekš minēts, ka sapnis par savu vēsturisko burinieku  lolots ilgus gadus. Likteņa sakritības rezultātā tika atrasta kuģu būvētava, kas nodarbojas tieši ar vēsturisko kuģu būvniecību. Tā ilgusi divus gadus, no kuriem pirmajā gadā tika veikta rūpīga vēstures liecību izpēte, plānošana un rasējumu izstrāde līdz niansēm. Izvērtējot iespējas, nonāca pie autentiska 17. gadsimta  holandiešu seklas iegrimes pārstāvniecības (atpūtas) kuģa modeļa. Šādi kuģi Hercoga Jēkaba laikā tika būvēti arī Latvijas kuģu būvētavās, kas atradās Liepājā, Ventspilī un Kuldīgā. Pirms trim gadsimtiem šie kuģi bija gandrīz visu karaļnamu flošu sastāvā.

Burinieka priekšu lepni rotā lauva, kas ņemta no Liepājas ģerboņa. Nozīmīgs ir arī izvēlētais burinieka nosaukums – “Libava”, kas ir cēlies no Liepājas vēsturiskā vāciskā nosaukuma “Libau”. Burinieks ūdenī svinīgi nolaists 2008. gada septembrī.

Burinieka korpuss izgatavots no kvalitatīva kokmateriāla, drošību garantē mūsdienīga navigācijas sistēma un jaudīgs dzinējs. Kuģa konstrukcija ir ideāli piemērota kuģošanai Baltijas jūrā. Neskaitāmie ceļojumi pierādījuši, ka “Libava” spēj pārvarēt jebkuru vētru.

Šobrīd tas katru gadu pēc piekrastes zvejas sezonas noslēguma piedalās dažādos Starptautiskās Baltijas buru kuģu asociācijas (Baltic Sail) dalībvalstu un pilsētu pasākumos par godu vēstures notikumiem un citiem svētkiem.

“Libava” sevi lieliski parādījusi ikgadējos starptautiskajos buru kuģu svētkos Gdaņskā (Polijā), Svinoujscē (Polija), jūras svētkos Tallinā (Igaunija), Klaipēdā (Lietuva) un vēl citās Baltijas jūras pilsētās. Tādās reizēs kuģis veic jūras izbraukumus ar viesiem, organizē dažādus pasākumus un piedalās vēsturiskajās jūras kauju rekonstrukcijās.

Ik gadu kapteinis Anatolijs un viņa komanda arī Latvijā – Liepājā, Jūrmalā un Rīgā – piedāvā visiem jūras romantikas cienītājiem doties neaizmirstamā ceļojumā pa Baltijas jūras viļņiem vai Daugavu.

Atbalsts un zvejniecības attīstības iespējas

Jautāju Anatolijam, kā viņš vērtē piekrastes zvejniecības attīstības iespējas un vai ir vēl kaut kas, kam būtu jāpievērš uzmanība, runājot par šo jomu.

Pēc viņa teiktā, zvejniecība arī turpmāk var pastāvēt tikai pie viena pamatnosacījuma – ja Baltijas jūra dzīvos, jo jūra lēnām mirst, un to veicina vairāki negatīvi faktori: dažādu gāzu koncentrācija, lauksaimniecībā izmantotie augu aizsardzības līdzekļi u. c. Pēc Anatolija novērojuma, zvejniecība jūrā vairs nepastāv, jo, ja agrāk, braucot ar kuģi pa jūru, bieži varēja satikt zvejas kuģus, tad šobrīd – zvejas kuģus vispār nesatiek.

Kā vienu no svarīgākajām lietām Anatolijs uzsver, ka ir patīkami, ka valdība ir pamanījusi piekrastes zvejniekus, t. i., kompensācijas par roņiem, kā arī investīciju projekti tieši piekrastes zvejniekiem un citas iespējas. Viņš saka: “Pat neticami, ka tas tiešām notiek”. Tas ir svarīgi, jo zvejniecībā nepieciešami būtiski ieguldījumi rīkos, darba procesa pilnveidošanā. Roņu radītie zaudējumi ir lieli, būtiska ietekme ir arī laika apstākļiem un sezonalitātei. Ja ņem vērā visus šos apstākļus, tad šīs jomas pastāvēšanā atbalstam ir ļoti svarīga nozīme.

Uzņēmums SIA “Sea Breeze” šogad ir veiksmīgi īstenojis projektu “Piekrastes zvejniecības attīstība uzņēmumā”, kura ietvaros tika iegādāts mobilais telefons un arī iekrāvējs – zivju transportēšanas procesa būtiskai uzlabošanai un atvieglošanai. Anatolijam turpmāko ieceru un mērķu ir daudz.

Novēlējums un secinājums

Zvejniekiem Anatolijs novēl pacietību un labus laika apstākļus, jo pārējais būs.

Iesaku sekot līdzi Anatolija un viņa komandas piedzīvojumiem un izmantot piedāvātās iespējas (Facebook: Sailing ship Libava; Instagram: sailingshiplibava; web: libavasail.lv).

Pēc sarunas ar Anatoliju, kāpjot no kuģa “Libava” klāja, sajūtu dzestru Daugavas upes ūdens šalku, tas ir atvēsinoši un tajā pašā laikā mulsinoši, jo atrodamies Rīgas centrā, kur civilizācija un ātrums ņem virsroku, bet laiks, kas pavadīts sarunā uz kuģa, pagāja nemanot un bija kā tik nepieciešamā izraušanās no ikdienas raizēm un steigas. Sarunas nobeigumā Anatolijam  jautāju, kāpēc viņš tomēr ir izvēlējies savas dzīves lielāko daļu saistīt ar jūru? Viņa atbilde ir lakoniska un skaidra: “Jūra – tā ir brīvība.”

Anatolijs ir spilgts piemērs tam, ka zvejniecība ir dzīvesveids un aizrautība, un šādā situācijā jārunā ne tikai par zvejniecību, bet arī zvejniecības uzņēmumu darbības dažādošanu, zvejnieku mērķtiecību un neatlaidību, kuru novēlu ikvienam.

Aleksejs Kačanovs,
LLKC Liepājas konsultāciju biroja vadītājs

Foto: SIA “Sea Breeze” un Anatolija Molokanova arhīvs