Interesējas par zvejnieku pieredzi Igaunijā

Piekrastes zvejnieki 2017. gadā Valsts zivsaimniecības tīkla aktivitātes ietvaros devās pieredzes braucienā uz Salacgrīvas pusi, kur izteica vēlmi  gūt pieredzi arī ārpus Latvijas, proti, Igaunijā. Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ LLKC Talsu  konsultāciju birojs šī gada novembra sākumā organizēja pieredzes apmaiņas braucienu uz Igauniju.

Devāmies iepazīt Pērnavas apriņķi. Ja pirms 23 gadiem Pērnavā bijuši vienpadsmit zivju pārstrādes cehi, tad tagad palikuši tikai divi. Viesojāmies vienā no tiem – zivju pārstrādes uzņēmumā AS “JAPS”. Mūs laipni sagaidīja uzņēmuma līdzīpašnieks Arvīds Soviks, kuru Latvijas zvejnieki zināja kā ļoti atsaucīgu un zinošu speciālistu. Apskatījām zivju pārstrādes cehu, tā iekārtas un uzzinājām zivju pārstrādes nianses. Cehs var lepoties ar labām filēšanas līnijām, kurām pateicoties, var nodrošināt eksportu. Brauciena dalībniekiem interesēja arī ceha atjaunošanas darbu pieredze, jo AS “JAPS” šajās telpās saimnieko jau 25 gadus. Cehs strādā vienā maiņā, kuras laikā tiek pārstrādātas 2,5 tonnas zivju, no kurām puse ir jau kā gatavs produkts. Arvīds atzina, ka pareizākā investīcija bijusi saldētavas izveide, kura aprīkota ar pārvietojamiem plauktiem, lai būtu vieglāk atrast preci. Diskusijas laikā par aizliegumiem Latvijā dzirdējām, ka Igaunijā arī saskaras ar darbaspēka trūkumu un darbiniekus uz cehu ved no apriņķa. Otrā pārstrādes cehā strādā iebraucēji no Ukrainas. Apskatījām tīklu noliktavu un laivas. Zvejnieki izrādīja ļoti lielu interesi par laivām, kuras Igaunijas zvejnieki ir iegādājušies par Eiropas Savieniebības fondu līdzekļiem. Mazajiem uzņēmējiem ar līdz desmit darbavietām ir iespējams saņemt atbalstu zvejas rīkiem, tīkliem un laivām.

Tālāk devāmies uz Lindi zvejas ostu, kurā īstenoti Eiropas Savienības fondu projekti. Izveidota piestātne, uzstādīts celtnis smagāku lomu un zvejas rīku izcelšanai un atjaunots angārs noliktavas vajadzībām.

Zvejniekiem bija iespēja iepazīties ar vienīgo sievieti Pērnavas apriņķī, kas ir piekrastes zvejniece. Vietējie bija sagatavojuši zvejas kuģus un speciālo apģērbu ciemiņiem, lai varētu doties zvejā, sadaloties divās komandās. Zveja ievilkās līdz melnai naktij, jo bija jāmēro lieli pārbraucieni no murda līdz murdam. Lielākoties murdos bija asari, zandarti un reņģes. Igaunijas zvejnieki rūpīgi seko līdzi zivju lielumam, lai tas atbilstu standartiem.  Mazākas zivis uzreiz tiek atlaistas atpakaļ, jo par šo likumu normu neievērošanu divas reizes draud licences atņemšana.

Viesojāmies arī laivu rūpnīcā, kur izgatavo jaunas laivas un nodarbojas ar veco laivu restaurāciju. Gadā tiek izgatavotas 20 jaunas laivas. Dienu noslēdzām ar diskusiju ar vietējiem zvejniekiem par zivsaimniecību.

Otrajā dienas rītu sākām ar pārbraucienu uz Sāremā salu.  Apmeklējām zvejas rīku un materiālu rūpnīcu “Viitanent”. Firma dibināta 1996. gadā un tagad nodarbina 32 darbiniekus. Izgatavo arī dažādas virves, ražotnē pašiem ir savs veikals, taču visu produkciju var iegādāties arī interneta veikalā. Zvejas rīki vairāk piemēroti amatierim, nevis profesionālim zivsiamniecības nozarē.

Tālāk devāmies uz Nazvas ostu Sāremā, kur tās pārstāvis dalījās informācijā ar zvejniekiem par zivju daudzuma samazināšanos. Piemēram, ja agrāk gadā tika nozvejotas 500 tonnas ar reņģēm, tad tagad to skaits ir samazinājies līdz 150 tonnām reņģu gadā. Viens no lielākajiem iemesliem ir roņu pieaugums, kuru šobrīd ir ap trīs tūkstošiem. Roņi zivis apēd vai nobaida, tāpēc arī zivju nav. Interesants ir fakts, ka viens ronis diennakts laikā apēd ap četrdesmit kilogramiem zivju!

Nazvas ostu savā laikā privatizējuši divdesmit trīs īpašnieki, kuru igauņi uzskata par problēmu šobrīd, jo nevar vienoties par attīstību.  Jau pirms septiņiem gadiem viņi vēlējas labiekārtot ostu, bet tikai pirms diviem gadiem izdevās veikt kuģu piestātnes atjaunošanas darbus, nostiprinot krastu.

Braucienu noslēdzām ar Serves bākas apmeklējumu. Tikāmies ar bākas zvejniekiem Arvi Heinmā un Toivo Paru, kuri lielākoties zvejo butes, vimbas, mencas un lašus.  Lašus var zvejot visu laiku, bet Latvijā lašu zveja ir aizliegta no 1. oktobra līdz 15. novembrim. Stāvvadā zvejo butes, vēja zivis un reņģes. Butes ar katru gadu iespējams nozvejot arvien mazāk. Daudz savairojies apaļais jūras grundulis, kurš iznīcina bušu mazuļus. Problēmu ar roņiem igauņi risina jau 16 gadus, bet valsts ar to nenodarbojas vispār. Katru dienu jāskatās tīkli, jo šeit jāvadās pēc principa, kurš pirmais izņems lomus – zvejnieks vai ronis. Ronis apēd visas labās zivis un, protams, saplēš tīklus. Zvejnieki katrs strādā atsevišķi. Pārsteidz fakts, ka šajā apriņķī palikuši tikai divi zvejnieki, un visticamāk, ka viņu darbu neviens neturpinās arī nākotnē. Jaunā paaudze izbraukusi. Zivju cenas šajā vietā ir nedaudz lielākas kā Latvijā. Mūsu zvejnieki bija izbrīnīti, kapēc viņi nenodarbojās ar zivju kūpināšanu, kā to dara Latvijā. Atbilde ir vienkārša, ka nevēlas to darīt, jo darbošanās neesot tik ienesīga. Eiropas Savienības fondu līdzekļus neapgūst, jo ir piesardzīgi un baidās, ka nevarēs sasniegt nepieciešamos rādītājus. Dažādi zvejniecības materiāli ir jau uzkrājumā no iepriekšējiem, padomju, laikiem. Zvejnieki dalījās pieredzē par ūdens piesārņojumu. Igauņi apliecināja, ka viņiem jūra ir netīra tikai pēc lielām vētrām.

Atrodoties pie Serves bākas, attālums līdz Kolkas ragam pa jūras līniju bija tikai 29 km, taču, lai tiktu mājās, bija jāmēro ļoti tāls ceļš!

Mūs visu brauciena laiku pavadīja zivsaimniecības entuziasti Pille Tuvika, kas ikdienā ir medicīnas darbiniece, un Arne Saluste, kurš ir būvniecības eksperts. Tā ir ģimene – vīrs un sieva, kas desmit gadus aizraujas ar zivsaimniecības nozares pētniecību Igaunijā, Pērnavas reģionā, Latvijā, Lietuvā un arī Kaļingradas apgabalā. Mērķis ir izpētīt zvejniecības tradīcijas vairāk Krievijā, taču tur jānokārto dokumentācija, lai varētu veikt izpēti. Interesē seno laiku metodes, kur zvejoja zivis kastēs. Pēc desmit gadiem viņi plāno izdot grāmatu par piekrastes zvejniecību. Jau šobrīd zina dažādus knifus zvejas lietās. Arne ir sniedzis padomus Briseles ierēdņiem saistībā ar zivsaimniecību.

Arne Saluste uzskata, ka Igaunijā nepieciešams vairāk komandas darbs. Ministrijas cilvēkiem jāredz, kas notiek jūrā. Šobrīd reālā situācija netiek līdzi laikam. Iespējams, zināšanu trūkuma dēļ, jo, lai strādātu ministrijā,  nepieciešamas augstākās izglītības, taču neviens neprasa zivsaimniecības zināšanas. Kādreiz jūras skolā studentiem pēc  pirmā kursa obligāts nosacījums bija prakse, tagad prakse ir tikai ceturtajā kursā. Tas ir slikti, jo studenti neapgūst arodu, prasmes.

Arno atzīst, ka Igaunijai ir daudz, ko mācīties no Latvijas. Piemēram, zvejnieku darbu novērtē ar balvu “Lielais loms”, tiek rīkotas zivsiamniecības konferences.

Katrīna Kļimovska,

LLKC Talsu biroja uzņēmējdarbības konsultante