Kopsim upes!
Kopš 2013. gada pavasara trijos Latvijas reģionos uzsākta projekta „Riverways” īstenošana, kura galvenais mērķis sākumā bija saistīts ar tūrisma attīstību – reklamēt upes, ezerus, jūras piekrasti, kā arī laivošanu kā aktīvu un priekpilnu brīvā laika pavadīšanas veidu, jo nereti ūdens un ar to saistītās nodarbes tiek uzskatītas par bīstamām.
Labā ziņa ir tā, ka esam bagāti ar dažādām ūdenskrātuvēm, kas piemērotas visām gaumēm un iemaņām, turklāt laivošana nebūt nav bīstamāka kā braukšana ar riteni vai pārgājieni pa meža takām, ja vien paši cilvēki izturas atbildīgi.
Viena no aktivitātēm projekta ietvaros ir arī infrastruktūras pilnveide upju krastos, ar to saprotot gan atpūtas vietu iekārtošanu un informācijas stendu izvietošanu, gan arī atsevišķu upju posmu tīrīšanu, atbrīvojot tos no koku un atkritumu sanesumiem. Sākotnējā iecere tika balstīta uz rūpēm par laivotāju ērtībām – attīrīt mazākās upītes, kas ir pārāk mazas pēc ūdens daudzuma vai platuma, lai ar pavasara paliem spētu to paveikt pašas, un tādējādi izveidotos jauni laivojami maršruti, kas būtu interesanti gan pieredzējušiem airētājiem, kuri meklē kaut ko jaunu, gan arī iesācējiem, kuri vēlas rast klusākas alternatīvas sezonas laikā ļoti noslogotajām Gaujai, Salacai, Irbei un Abavai.
Lielākajā daļā upju vērojami koku aizgāzumi
Aina, kura atklājās dabā, apsekojot upītes, bija visai skarba. Faktiski 90% upju „lepojas” ar lielākiem vai mazākiem koku aizgāzumiem, kas veidojas gan no vējlauzām, gan bebru postījumiem, laika gaitā uzkrājot arī upes nesto. Ja lielākās upes spēj attīrīties pašas un vairākumā gadījumu tie nav būtiski šķēršļi ne laivotājiem, ne upes biotopiem, mazākajām upēm, piemēram, Tebrai, Durbei (Kurzeme), Misai, Svētupei, Vaidavai (Rīgas reģions, Vidzeme) un citām situācija ir savā ziņā dramatiska – aizgāzumi nereti seko cits citam ik pa 50–100 metriem, tie laika gaitā apaug ar straumes nestiem zariem, augu atliekām un arī atkritumiem, veidojoties par upes nosprostojumiem, kas nav pārvarami ar laivu, turklāt būtiski samazina upītes straumes ātrumu, veicinot ūdens duļķainumu un aizaugšanu no krastu puses un arī ūdenī.
Rezultātā daudzas upes jau sen zaudējušas izdaudzināto ainaviskumu, ko mums vajadzētu aizsargāt, un, kas ir vēl jo skumjāk, strauji samazinās vērtīgo straujūdeņiem raksturīgo zivju un citu dzīvotņu daudzveidība. Redzot šo ainu savām acīm, rodas jautājums, vai Aizsargjoslu likuma nosacījumi netiek pārprasti. Šķiet, darbība upju krastos ir tik ļoti ierobežojusies, ka mēs pamazām zaudējam šo tik skaisto un vērtīgo dabas resursu, jo noganīšana vai appļaušana jau daudzus gadu desmitus nenotiek, savukārt mežs pieaudzis tik tuvu krastiem, ka kritušam kokam saknes turas vienā krastā, bet zari noenkurojušies otrā, veidojot ideālu aizsprostu jebkuriem citiem pa straumi peldošiem objektiem, un dambis saaug arī bez bebriem – kā gan upe lai saviem spēkiem to izkustina?
Upju tīrīšana nedrīkst traucēt dabas procesiem
Projekta īstenotāji aktīvi sadarbojas ar Dabas Aizsardzības pārvaldi, Valsts Vides dienestu un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu BIOR, kuri sniedz savus norādījumus par veidiem, apjomu un laikiem, kādos veikt upju tīrīšanas darbus, lai tie netraucētu dabā notiekošajiem procesiem. Saskaņā ar tiem upītes tiek attīrītas, gan pilnībā izvācot kritalas, gan arī cērtot vai zāģējot tā saucamos „koridorus”. Izzāģētie koki galvenokārt tiek vilkti ārā no upes, lai tie, plūstot pa straumi, neveidotu nākamos aizsprostus. Tiesa, pieredze liecina, ka efektīvāk ir veikt pilnu aizgāzumu izvākšanu no upes. Protams, tas ir būtiski dārgāk, taču „koridoru” pieeja risina tikai laivotāju ērtību jautājumu uz vienu, divām sezonām, bet ne problēmu – šķērslis paliek, aizturot nākamos straumes pienesumus un ar laiku atkal palēninot straumes ātrumu un ūdens kvalitāti kopumā.
Lai nodrošinātu upju „veselību” – dabisko straumi un ūdens kvalitāti, tās būtu regulāri reizi gadā jāapseko un kritiski jāizvērtē, kuri sagāzumi atstājami upēs mītošo biotopu saglabāšanai, kam šādi aizsprosti ir nepieciešami, un kuri – regulāri iztīrāmi. Rezultāts būtu daudzpusīgs – dzidri straujūdeņi, piemēram, lašveidīgajām zivīm, ierobežota maluzvejniecība, ainaviska ieleja un iespēja lieliski un droši pavadīt laiku uz ūdens, baudot dabu visapkārt. Ticiet – juceklīgi aizsprosti un laivas vilkšana pāri tiem nemotivē ne izbaudīt dabas krāšņumu, attīstot cieņu pret to, ne mēģināt laivot vēl kādu upi, ne nomakšķerēt savu pirmo grunduli, ne izmantot daudzos mazos pakalpojumus upju krastos – nakšņošanu sienāžu pļavā, svaigu lauku pienu tikko no govs, turpat augušus gurķus un tikko kurinātu pirtiņu pie laipniem saimniekiem...
Vairāk par projektu „Riverways”
Projektu Latvijā ievieš Kurzemes, Rīgas, Vidzemes plānošanas reģioni sadarbībā ar pašvaldībām un igauņu partneriem, pateicoties Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas 2007. –2013. gadam finansiālajam atbalstam.
Projekta ietvaros tiek veikti infrastruktūras uzlabojumi, sanesumu tīrīšana upēs, kā arī plaši publicitātes pasākumi par aktīvā laika pavadīšanas iespējām uz ūdens, piemēram, tiek izdotas upju kartes uz veikto ekspedīciju rezultātu bāzes, izstrādāta interneta platforma un mobilā aplikācija par ūdenstūrisma pakalpojumiem un maršrutiem, veidoti reklāmas videomateriāli, izstrādāta ūdenstūrisma pakalpojumu kvalitātes novērtēšanas sistēma zīmola „Q-Latvija” ietvaros u. c.
Citi informācijas avoti:
https://www.facebook.com/riverways
Liesma Grīnberga,
projekta vadītāja, RPR sadaļas koordinatore,
Rīgas plānošanas reģions, „Riverways”
Pievienot komentāru