Mērsragā zivis kūpina ar senām metodēm

Četri, pieci lielie tūristu autobusi ik nedēļas nogali. Jahtu braucēji ar saviem pavadoņiem. Individuālie ceļotāji un apkārtnes iedzīvotāji. Viņus visus savā sētaā ar prieku uzņem mērsradznieks Aleksandrs Stockis.

Tūristus piesaista process

Kādēļ simtiem cilvēku vasaras sezonā pie viņa brauc? Tādēļ, ka Aleksandrs piedāvā nogaršot un arī iegādāties pēc senām receptēm mājās kūpinātas zivis. Šis process aizsācies pirms astoņiem gadiem, kad Aleksandrs uz Līgo svētkiem izdomājis vietējā tirdziņā pamēģināt pārdot divas kastes kūpinātu zivju. Toreiz tās pazudušas nepilnu divu stundu laikā. “Tad arī sapratu, ka šis varētu darbiņš kā sirdij, tā makam – man tas patīk, jo jau no bērna kājas esmu vērojis, kā zivis zvejo, tīra un kūpina. Zinu, kādas garšvielas izmantot, ar kādu malku žāvēt”, skaidro A. Stockis.

Ļoti būtiski ir tas, ka atbraukušie viesi kūpināšanas procesu var vērot klātienē. Ja gribas pašam roku iemēģināt, darbojoties ar zivīm, var sarunāt, piemēram, kādu iztīrīt vai savērt uz kūpināšanas irbiem. Itin viss process norit cilvēka acu priekšā. “Vienmēr smejos, kad atceros vienu Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvju viesošanos pie manis,” smaida Aleksandrs. “Viņi jautā – kāds uzņēmums zivju ķidas un pārējās atliekas savāks? Es atbildu – SIA “Kaija”. Tobrīd PVD cilvēks iegrima dziļās pārdomās un teica – tādu viņš nezinot. Es atteicu – viņiem nav pat jāzvana un komposta kaudzē izbēru spainīti ķidu. Nu – kaijas uzreiz bija klāt un vienā mirklī visas atliekas pazuda!”, smej Aleksandrs.

Pēc vārda kabatā viņam nudien nav jālien. Visticamāk tieši tādēļ cilvēki labprāt pie viņa viesojas atkal un atkal. Stāsta saviem draugiem un paziņām par šo namu Mērsragā, aizvien tālāk reklamējot Aleksandra nodarbi.

Domājot par tūristiem kā sezonā, tā nesezonā, Aleksandrs ir gatavs lielākām grupām piedāvāt īstu zivju zupu, kas vārīta lielajā ugunskura katlā. Savukārt mazākām, iepriekš piesakoties, viņš piedāvā grilētas zivis. “Mans nākamais lielais sapnis ir āra virtuve-kamīns, pie kura varētu pulcēties un baudīt visdažādākās zivis,”atklāj Aleksandrs.

Saglabāt īsto smeķi

Savu sālījumu receptes viņš neatklāj, bet palepojas, ka nekādus mākslīgus līdzekļus vai elektrisko žāvēšanu neizmanto: “To īsto smeķi zivij ne ar kādām rūpnieciskām vai modernām metodēm nepanākt – galvenais bija un paliks pati parastākā alkšņu malka,” norāda viņš.

“Man pašam ir laiva, ar kuru vīri dodas zvejot, tikko izzvejotas zivis iepērku arī no citiem zvejniekiem. Tāpat gadās, ka nākas braukt līdz Liepājai, ja tur loms bijis labāks,” uzsver Aleksandrs. Kad vaicāju, kādas zivis īsti viņš kūpina bez visiem zināmajām reņģēm, Aleksandrs atsmej, ka kūpina visu, kas peld ūdeņos. “Butes, reņģes, zušus, lašus, brekšus, karpas, asarus, līdakas – nu visu ko,” tā viņš.

Aleksandru pazīstu jau vairākus gadus. Pirmajās tikšanās reizēs apbrīnoju šo vīru, kurš, lai arī avārijā guvis smagas traumas un daļēji zaudējis vienu kāju, ne mirkli neizrādīja un neieminējās, ka tas kā nebūt traucētu dzīvot un darboties. No pavisam maza kūriņa iesākumā, līdz kārtīga lieluma žāvētavai pašlaik. No neregulāriem izbraukumiem uz galvaspilsētu, tirgojot kūpinājumus no privātās automašīnas, līdz modernam auto ar aukstumvitrīnu, kas ļauj braukt teju pa visu Latviju. “Par šādu auto sapņoju jau vairākus gadus. Beidzot izdevās to atrast tepat Salacgrīvā un iegādāties uz izdevīgiem nosacījumiem. Tā tiešām atvieglo darbu,” nosaka Aleksandrs, kurš pats gan bieži ar to nebrauc  – to darīt uzticot saviem darbiniekiem.

“Trešdienās, piektdienās  –  Kandavā. Ceturtdienās –  divās vietās Dobelē, bet sestdienās – Talsos. Tāds maršruts pašlaik ir šim auto. Protams, piedalāmies arī pilsētu svētkos un gadatirgos,” norāda A. Stockis.

Neapstāties, bet pilnveidoties

Aleksandrs aktīvi izmanto iespēju papildināt savas zināšanas, lai pilnveidotu zivju kūpināšanas procesu, kā arī nodrošinātu atbilstošas telpas to apstrādei. Šim nolūkam viņš piedalījies arī LLKC un Valsts Zivsaimniecības sadarbības tīkla aizsāktajā programmā  “Piekrastes teritoriju ekonomiskās aktivitātes veicināšana”, kuras mērķis ir atbalstīt mazos un vidējos piekrastes zvejniekus. Programmas ietvaros zvejniekiem bija iespēja saņemt LLKC bezmaksas konsultācijas attīstības plānu sagatavošanā, ekonomikas un atbalsta saņemšanas jautājumos.

Jāpiebilst, ka ne vien zivju kūpināšana vai tūristu cienāšana ir Aleksandra ikdienas darbs. Viņš iemantojis uzticību arī pie tik cimperlīgiem ļaudīm, kādi ir makšķernieki. Pirms vairākiem gadiem sapratis, ka daudzi no copes veikalos nopērkamajiem āķiem vai citām uzpariktēm īsti mūsu ūdenstilpēs nedarbojas, Aleksandrs iemēģināja roku, taisot tās pats. Nu nelielajā veikaliņā viņš piedāvā ne tikai vienkāršus makšķerāķus, bet arī speciālas āķu  sistēmas zvejai jūrai.

Ilze Rūtenberga-Bērziņa,

LLKC sabiedrisko attiecību speciāliste