Starptautiskā projektā top jauna tipa zvejas kuģis

Starptautiska projekta ietvaros tiks uzprojektēts, uzbūvēts un demonstrēts pilnībā integrēts elektriskais ūdeņraža zvejas kuģa prototips. Kurš gan labāk varētu informēt par projektu kā tā koordinators, tāpēc aicinājām uz sarunu profesoru Egonu Lavendeli.

Šī raksta tēmu rosināja “Zivju Lapas” lasītājs, z/s “Bute” īpašnieks  Visvaldis Šrenks. Viņš ir liels zvejas laivu atjaunošanas entuziasts. Piekrastes zvejnieks ar savām rokām atjaunojis divas laivas, kuras sekmīgi izmantojis iešanai jūrā gan uz reņģu zveju ar stāvvadiem, gan zvejojot ar zivju murdiem un tīkliem. Vecais vīrs aktīvi seko jaunākajām tendencēm laivu būvniecībā un tieši viņš motivēja noskaidrot situāciju ar šo starptautisko projektu par jauna zvejas kuģa būvniecību.

– Kas pamudināja, ierosināja pievērsties piekrastes zvejas kuģa izveidošanai,  kuru ierastā “dīzelīša” vietā darbina nulles emisijas ūdeņraža kurināmā elementi?

Egons Lavendelis: – Projekta idejas autors ir RTU Tālmācības studiju centra (TSC) vadošais pētnieks Atis Kapenieks. Viņš vienmēr ir uzsvēris kā prioritāru nepieciešamību attīstīt spējas efektīvi strādāt Eiropas zinātnes telpā, īpaši Horizon Europe programmā. Šis projekts radās, iedvesmojoties no visiem labi zināmiem stāstiem par mūsu slaveno tautieti, Latvijas jūrniecības iedvesmotāju Krišjāni Valdemāru. Ņemot vērā tobrīd esošo iespēju piedalīties Mission Ocean projektu konkursā, kas vērsts uz būtiskām inovācijām šajā nozarē, un iedvesmojoties no viņa spējas tikt galā ar izaicinājumiem, arī TSC sadarbībā ar RTU Latvijas Jūras akadēmiju nolēma, ka ir nepieciešams attīstīt Valdemāra atstāto mantojumu, un uzsāka darbu pie projekta pieteikuma, veiksmīgi piesaistot partnerus gan Latvijā, gan ārvalstīs.Rezultātā H2-SEAS projekta konsorciju veido pieci partneri. Projekta koordinators Rīgas Tehniskā universitāte atbild par projekta vadību, kuģa konceptuālu projektējumu un rezultātu izplatīšanu. Francijas uzņēmums Genevos piegādā ūdeņraža tehnoloģijas, Latvijas kuģu būvētava AtoZ veiks kuģa prototipa būvniecību, bet Vidzemes Augstskola un Stokholmas vides institūta Tallinas centrs atbild par cirkulārās ekonomikas, ietekmes uz vidi un esošās likumdošanas pētījumiem.

– “Zivju Lapas” lasītāji noteikti vēlēsies zināt kādā veidā, tiks darbināta jaunā kuģa dzenskrūve.

– Piekrastes zvejas kuģa prototipa dzenskrūve tiks darbināta ar elektromotoru. Dzenskrūves darbināšanai nepieciešamā elektroenerģija tiks iegūta ar ūdeņraža šūnas palīdzību un uzglabāta divos akumulatoros. Rezultātā tiks iegūts nulles emisijas risinājums, kas kuģim nepieciešamo enerģiju iegūs ūdeņraža un skābekļa elektroķīmiskā reakcijā nevis kāda fosilā kurināmā sadegšanas rezultātā.

– Kādas bija  grūtības/izaicinājumi, uzsākot darbu pie projekta? Varbūt varat iepazīstināt sīkāk ar projekta gaitu?

– Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskarāmies projekta gaitā, ir esošā regulējuma nepilnības, kā arī atsevišķu projektēšanai svarīgu pakalpojumu ierobežota pieejamība tirgū. Lai gan kuģniecībā un zvejniecībā ūdeņraža degvielas šūnu tehnoloģija šobrīd jau tiek lietota, tomēr pats formālais process ir veidots, ņemot vērā cita tipa kuģus – gan izmēra, gan lietojuma ziņā. Līdz ar to atrast sertificēšanas institūciju, kas der tieši mūsu kuģim, bija izaicinoši. Sertifikācijas organizācijas nav pieradušas strādāt ar kuģiem, kas ir mazāki par 12 metriem, jo šāda izmēra ar “dīzelīti” darbināmiem kuģiem sertifikācija nav nepieciešama. Tajā pašā laikā ūdeņraža laivas reģistrācija bez sertificēšanas nav iespējama. Šajā ziņā vēlos teikt – labi, ka šie izaicinājumi tiek konstatēti pētnieciska projekta gaitā, jo tas dod iespēju izmantot mūsu projekta dalībnieku kompetences, lai sagatavotu priekšlikumus, ko nepieciešams uzlabot, lai tajā brīdī, kad šāda tipa kuģus sāk būvēt komersanti, viņiem jau būtu vieglāk – ir pieejama gan skaidra ceļa karte, kā rīkoties, gan arī nepieciešamais atbalsts no politikas veidotājiem.

Šobrīd esam veiksmīgi tikuši galā ar projektējuma sertifikācijas procesiem un uzsākuši paša kuģa būvi. Tā ir īpaša sajūta – saprast, ka kuģis, kas visu laiku ir bijis redzams tikai datora ekrānā, sāk iegūt fizisku formu. Brīdis, kad uzsākām kuģa būvi, bija ļoti nozīmīgs visai projekta komandai. Tas ir apliecinājums, ko mēs esam jau paveikuši un ko mēs vēl sasniegsim.

– Kas būtu galvenais uzmanības objekts projektā piekrastes zvejniekam, kurš šobrīd veic komerczveju Baltijas jūras un tās Rīgas līča piekrastes ūdeņos, izmantojot zvejas kuģus/laivas?

– Mūsu mērķis ir šāda tipa kuģi padarīt par praktisku, uzticamu un ekonomiski izdevīgu alternatīvu esošajiem kuģiem. Projektējot kuģi, rēķināmies, ka tā izmantošanai ikdienā ir svarīgi, lai būtu ne vien ilgtspējīgas tehnoloģijas, bet arī praktisks, ikdienas darbam piemērots dizains – pietiekami vietas aprīkojumam, kustībai, loma uzglabāšanai. Vienlaikus apzināmies, ka piekrastes zvejnieku kopienas ir konservatīvas  un diez vai būs gatavas vienā dienā pāriet uz jaunu dzinēja tehnoloģiju. Projekta ietvaros ir plānota arī izglītojošā sadaļa, kurā paredzēts gan mācību kurss par ilgtspēju kopumā, gan arī kursi par šajā kuģī lietotajām tehnoloģijām. Jebkuram interesentam pirms lēmuma pieņemšanas būs iespējams šos kursus apgūt un pēc tam pieņemt lēmumus, kas balstīti zināšanās.

Šāds kuģis ir drošāka alternatīva uz tā strādājošajiem zvejniekiem – tas būs klusāks, attiecīgi sagaidāmas labākas savstarpējās komunikācijas iespējas, vieglāk vienam otru brīdināt un saukt palīgā, mazāks dzirdes apdraudējums un mazāks risks arī attiecībā uz citiem veselības aspektiem, kas saistīti ar trokšņa kaitīgo ietekmi.

Vienlaikus strādāsim pie tā, lai politikas veidotāji būtu informēti par nepieciešamo atbalstu un tā apjomu, lai šo pāreju veicinātu. Ir skaidrs, ka zvejniekiem būs nepieciešams atbalsts, un projekta ietvaros mēs strādājam pie tā, lai izprastu – kāds tieši.

– Vai paralēli tiks veikts darbs pie ūdeņraža  uzpildes staciju tīkla izveidošanas ?

– Projekta ietvaros šāda aktivitāte nav plānota, tomēr tā gaitā sagatavotie ieteikumi politikas veidotājiem būs vērsti arī uz šāda tīkla izveides un uzturēšanas aspektiem. Ir skaidrs, ka ūdeņraža degvielas šūnas ir jauna tehnoloģija, un līdz ar to nāk arī zināmi izaicinājumi. Uzpildes tīkls ir viens no tiem – jo pieejamāks tas tiks nodrošināts, gan fiziski, gan saimnieciski, jo lielāks potenciāls ir nozares pārejai uz zaļāku enerģiju un ilgtspējīgāku darbību. Tas ir viens no aspektiem, ko vērtējam – mēs nevaram aicināt nozari uz tehnoloģijas maiņu, ja vienlaikus nav pieejams atbalsts piemērotas infrastruktūras izveidei. Attiecīgi – mums ir jāsaprot, kādi ir veicamie soļi un ieguldījumi, lai sasniegtu iespējami labāko rezultātu.

– Vai pamatots  pieņēmums, ka, izveidojot jaunas ūdeņraža uzpildes stacijas zvejniecībā, palielināsies arī šāda veida dzinēju pielietojums sauszemes  transportā?

– Lai arī nulles emisijas piekrastes zvejas kuģis varētu kļūt par vēl vienu atgādinājumu par mūsdienās pieejamām dabai draudzīgām tehnoloģijām dažādās dzīves jomās, nevar droši apgalvot, ka tas tiešā veidā uzreiz ietekmēs arī sauszemes transportu. Protams, tas uzlabos uzpildes infrastruktūras pieejamību piekrastes reģionos, tomēr jārēķinās, ka var pastāvēt atšķirīgas tehniskās prasības uzpildes iekārtām, lai uzpildītu kuģi, vai lai uzpildītu sauszemes transportu. Sākotnēji noteikti lielākais potenciāls ir tieši nozares sauszemes transporta pāreja uz ūdeņraža šūnu degvielas tehnoloģiju, jo tas pietiekami bieži iegriežas ostā, lai uzpildes process būtu viegli integrējams ikdienā. Veiksmīgs piemērs potenciāli varētu veicināt arī pārējās kopienas, kas dzīvo ostas tiešā tuvumā, pakāpenisku pāreju uz šo degvielas veidu. Tomēr vienlaikus jāsaprot, ka šeit ļoti svarīga ir arī politiskā griba un atbalsts, lai šādu pāreju veicinātu. Vismaz sākotnēji tam noteikti ir jāparedz papildu resursi, lai kompensētu ar to posmu saistītās izmaksas, kurā veidojas šī pāreja uz zaļo enerģiju. Vēlāk, kad tehnoloģija jau būs ierasta un infrastruktūra – viegli pieejama, sagaidāms, ka tirgus spēs sevi regulēt.

Jānis KRAVALIS

Foto: no Egona Lavendeļa arhīva