Ziema zivju dīķos

Iestājoties aukstam laikam, jebkurš zivju dīķa saimnieks apdomā, vai tiešām manas zivis var palikt dīķī visu ziemu? Atbilde ir – jā.

Tikai jāzina aukstās sezonas fizikāli ķīmisko un bioloģisko procesu īpatnības un jāievēro vairāki priekšnosacījumi, tad jūsu dīķis būs droša mājvieta zivīm arī ziemas laikā.

Rudenī, pazeminoties temperatūrai, dīķi un ezeri pakāpeniski atdziest, sākot no virsējā ūdens slāņa. Kad virskārta ir atdzisusi līdz +4 ^oC, t. i., līdz temperatūrai, pie kuras ūdenim ir vislielākais blīvums, tas kļūst smagāks un nogrimst piegrunts slāņos. Atdzišana turpinās, līdz visā ūdens stabā ir diezgan vienmērīga temperatūra. Ledus ir par 9% mazāk blīvs kā ūdens, tāpēc ledus peld. Blīvākais ūdens ar +4 °C temperatūru akumulējas piegrunts slānī. Tā kā ūdens un ledus ir vāji siltuma vadītāji, dziļākie dīķi līdz gruntij parasti nesasalst. Šīs fizikāli ķīmiskās īpatnības ļauj ūdens iemītniekiem izdzīvot ziemas sezonā.

Zivis jābaro pietiekami dāsni

Rudenī dienas kļūst īsas un lielākoties ir apmākušās, tas samazina ūdensaugu fotosintēzes aktivitāti un fotosintēzes ilgumu. Pazemināta temperatūra palēnina visu ūdens organismu fizioloģisko procesu norisi! Daļa no dīķu veģetācija atmirst un sāk sadalīties. Zivis ir aukstasiņu dzīvnieki, tāpēc tās nespēj uzturēt pastāvīgu ķermeņa temperatūru kā cilvēks. To ietekmē ūdens temperatūra. Zivju aktivitāte un metabolisms mainās līdz ar ūdens temperatūru. Zivis ir aktīvākas siltā ūdenī un mazāk aktīvas – aukstā ūdenī. Zivju metabolisma un gremošanas procesi sāk samazināties jau, ūdens temperatūrai pazeminoties zem 15 °C. Sekojošais temperatūras kritums ir laiks, kad jāpārliecinās, vai jūs pietiekoši dāsni barojat savas zivis, jo šajā laikā tām ir nepieciešams uzkrāt barības vielu rezerves, kas tām palīdzēs pārziemot. Turpiniet zivis barot, kamēr tās ir aktīvas un kamēr ūdens temperatūra dienas laikā ir vismaz 10 °C. Samazinoties temperatūrai, samaziniet barības devu, līdz pārtrauciet zivis barot. Pie temperatūras, kas ir zemāka par 10 °C, zivju metabolisms un vispārējā aktivitāte palēninās un tās gatavojas ziemas guļai.

Skābekļa koncentrāciju ūdenī nosaka galvenokārt temperatūra. Jo ūdens temperatūra zemāka, jo skābekļa šķīdība ir labāka! Pie 0 °C šķīst apmēram 14 mg/l, bet pie 22°C tikai 8,5 mg/l. Tāpēc, piemēram, siltu notekūdeņu ievadīšana dīķos ziemas laikā, pat ja tie nav piesārņoti, var radīt skābekļa koncentrācijas samazināšanos. Siltu un piesārņotu notekūdeņu ievadīšana ir vēl bīstamāka.

Katrai zivju sugai ir savas individuālas prasības pēc skābekļa. Karpas ir izturīgākas, tās ziemas guļas laikā izturēs, pat ja ūdenī būs tikai 4 mg/l skābekļa ūdenī. Citas sugas ir jutīgākas, piemēram, forelēm ir nepieciešami apmēram 7 mg/l.

Ziemas laikā zivju dīķu apsekošana jāveic tikpat regulāri kā vasarā. Regulāri, katru dienu, jāveic skābekļa mērījumi un jānovēro zivju u. c. ūdensorganismu uzvedība. Pirmās pazīmes, kas liecina par skābekļa deficītu, ir, ja pēc āliņģa izurbšanas ūdens virspusē parādās sīki kukainīši un vabolītes.

Ūdens bagātināšanās veicināšana

Dabiskos dīķos un ezeros ar zemu zivju blīvumu ūdens bagātināšanu ar skābekli zemledus periodā veicina gan āliņģu ciršana, gan sniega tīrīšana no ledus! Ūdenī ir miljardiem mikroskopisko aļģu, kas arī ziemas laikā fotosintezē, patērējot izšķīdušo ogļskābo gāzi un ražojot skābekli! Tomēr fotosintēze zem ledus notiek tik ilgi, kamēr ir gaisma. Sniega sega neļauj gaismai iespīdēt ūdenī, padarot neiespējamu skābekļa ražošanu. Tas kombinācijā ar veģetācijas un zivju atkritumu produktu sadalīšanos zivīm var radīt skābekļa trūkumu un izraisīt to smakšanu. Sniega notīrīšana no vismaz daļas dīķa virsmas platības palīdzēs samazināt skābekļa deficīta iespējamību ekstensīvos dīķos un ezeros.

Intensīvos audzētavas dīķos zivis jūtas labi tik ilgi, kamēr starp ūdeni un atmosfēru tiek nodrošināta gāzu apmaiņa. Kad temperatūra krītas zem 0 °C un veidojas ledus, var būt nepieciešams lietot pastiprinātas aprūpes metodes, lai izvairītos no zivju mirstības ziemas laikā.

Ūdens aerācija ar aeratoru nodrošinās pietiekošu skābekļa līmeni, gāzu apmaiņu un palīdzēs saglabāt daļu no dīķa virsmas neaizsalušu ziemas laikā. Aerators darbojas saskaņā ar likumsakarību, ka ūdens kustības kavē sasalšanu. Tomēr jāatceras dažas būtiskas lietas. Aerators, ja to izmanto tad, kad gaisa temperatūra ir zem nulles, papildus dzesē dīķa ūdeni. Tāpēc gaisa pievadei jānotiek tuvu pie ūdens virsmas un jāizvairās uzstādīt apskābekļošanas ierīces tieši uz dīķa grunts! Tad tiks novērsta aukstu un siltu ūdens slāņu sajaukšanās, kam seko dziļāko slāņu atdzišana, kā arī ūdens slānī netiks iemaisīti sedimenti. Turklāt bargās ziemās, lai nenotiktu ūdens hiperatdzesēšana, aeratoru vai gaisa padeves cauruli vēlams novietot izolētā apsildāmā telpā ārpus dīķa teritorijas. Tas ļaus dīķī iesūknēt siltāku gaisu. Sūkņa turēšana izolētās kamerās vai iekštelpās novērsīs kondensāta veidošanos gaisa padeves caurulēs, to apledošanu un aizsalšanu.

Šobrīd pasaulē ir nopērkamas arī īpašas peldošas ierīces, atledotāji (De-Icer), kas uztur neaizsalušu caurumu ledū. Šajās ierīcēs ir iemontēti ūdens termostati. Peldošais sildītājs pats ūdeni neapskābekļo un pastiprināti nesilda, bet tas uztur no ledus brīvu laukumu dīķa ledū, ļaujot apmainīties skābeklim un citām gāzēm starp atmosfēru un ūdeni. Tomēr maksimālai efektivitātei ražotāji iesaka atledotāju pasargāt gan no vēja, gan sniega. Papildus var lietot arī aeratoru.

Sagatavoties neparedzamajam!

Ziemas laikā bargos salos un vētrās nereti rodas elektrības padeves traucējumi. Lai krīzes situācijā ar elektrību nodrošinātu gan aeratorus, gan atledotājus, sagatavojiet rezerves elektrības ģeneratoru. Tas palīdzēs aizsargāt investīcijas, ko esat ieguldījuši savā dīķī. Jo, ja jūsu dīķī ir liels zivju blīvums, pilnīgas aizsalšanas laikā viss pieejamais skābeklis tiek patērēts salīdzinoši īsā laikā.

Kaitīgs savienojums, kas lielākos daudzumos veidojas aukstā laikā, ir nitrīts. Pārapdzīvotos dīķos augsta nitrītu koncentrācija parādās tad, kad notiek krasas temperatūras svārstības. Temperatūras svārstību rezultātā pārtrūkst slāpekļa apritē iesaistīto baktēriju darbs, kā rezultātā baktērijas samazina nitrītu patērēšanu un fitoplanktons pārtrauc nitrītu izmantošanu. Paaugstināta nitrītu koncentrācija zivīm var izraisīt "brūno asins" slimību. Nitrīti caur žaunām uzsūcas asinīs un rada brūnganu krāsu. Nitrīti traucē skābekļa piesaisti hemoglobīnam un zivis var nosmakt, jo asinis vairs nespēj uzņemt pietiekami daudz skābekļa.

Zivju slimību ierosinātāji

Ja dīķī ir slikti zivju ziemošanas apstākļi, vai arī zivis nav pienācīgi sagatavotas ziemošanas periodam, negaidīts slimības uzliesmojums var radīt nozīmīgus zaudējumus. Ziemā laikālielākā daļa no zināmajiem zivju slimību ierosinātājiem ir anabiozes stāvoklī, t. i., devušies „ziemas guļā”. Lielākoties tie ir neaktīvi un neizsauc zivīm saslimšanu.

Viena no parazitozēm ir vienšūņu izraisītā slimība trihodinoze.  Trihodīnas ir mikroskopiski parazīti, kas sastopamai visās ūdenstilpēs gan vasaras, gan ziemas sezonā. Tās piestiprinās zivs ādai un barojas ar ādas virsējo slāni– epidermu vai gļotādas šūnām. Slimības pazīmes parādās, kad parazīti ir savairojušies pārāk lielā daudzumā. Ziemā saslimšana var notikt tikai tad, ja zivis ir novājinātas un nav sagatavotas ziemošanai. Ja zivis tiek turētas labos apstākļos, parazīts saslimšanu neizsauc.

Sarkans tārps zem karpu zvīņām– filometra. Parazītu mātītes pavasarī izdala kāpurus, kuri turpina attīstību starpsaimniekā – planktoniskajos vēzīšos ciklopos. Vasarā, apēdot ciklopus, zivs uzņem filometras, un tās sāk migrāciju pa zivs ķermeni uz peldpūsli, kur notiek apaugļošanās. Rudenī apaugļotās filometru mātītes aizceļo uz zivs zvīņu kabatiņām. Filometra visu ziemas periodu dzīvo zem karpu zvīņām. Ziemā nozvejotai karpai zem zvīņām (zvīņu kabatiņā) atrodami sarkani tārpi, kas bieži izskatās pēc asins recekļiem. Filometras kāpuru attīstība notiek zivīs ziemošanas periodā, un to attīstībai nepieciešamās barības vielas tās iegūst no saimnieka ķermeņa. Šī slimība galvenokārt skar karpas, taču var parādīties arī citām zivju sugām.

Zivju dēles visbiežāk sastopamas zāļainos dīķos. Tās var ilgstoši dzīvot bez saimnieka. Ziemā, kad zivis ir mazāk aktīvas, dēles viegli atrod saimnieku (zivi). Dēles barojas ar zivs asinīm. Masveidā savairojoties, šie parazīti apgrūtina zivju kustības, barības uzņemšanu un izsauc anēmiju.

Melni punkti uz zivs ādas– postdiplostoma. Sastopama gan ziemā, gan vasarā. Tas ir zivjēdāju putnu parazīts, kam zivs ir starpsaimnieks vienai no attīstības stadijām. Šie parazīti zivju mirstību neizsauc pat tad, ja to skaits uz vienas zivs sasniedz vairākus desmitus.

Lenteņi zivs organismā sastopami visu gadu. Lenteņu lielums atkarīgs no to sugas. Tie dzīvo zivs gremošanas traktā, patērē zivs uzņemto barību un izdala vielu maiņas gala produktus, kuru izvadīšanai no organisma jāpatērē papildu enerģija. Pie lielas lenteņu invāzijas, tie var pārplēst zarnas, iekļūt vēdera dobumā un kavēt ikru attīstību un līdz ar to samazina nārsta kvalitāti.

Ziemas sezonā zivis pārtiek no rudenī uzkrātajām barības rezervēm. Lai noritētu veiksmīga zivju ziemošana, pirms pārvietošanas uz ziemošanas dīķiem, dīķsaimniecībā jāveic pretparazitārie pasākumi. Tad rudenī uzkrātās barības vielu rezerves patērēs zivis, nevis to organismos dzīvojošie parazīti. Tad zivis nemirs no pārāk liela parazītu daudzuma ziemas otrajā pusē, un tām būs daudz vieglāk sagaidīt pavasari!

Dr. biol. Santa Purviņa,

Dr. med. vet. Ruta Medne,

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta „BIOR” Zivju resursu pētniecības departaments

 Foto: Māris Millers