Zivju mīļotāja kalendārs

Sveiks, zivju mīļotāj, un zivju dīķu turētāj! Sveiciens arī tiem, kuri par zivju audzēšanu piemājas dīķītī vēl tikai sapņo! Parunāsim par to, kas būtu darāms zivkopim pavasara mēnešos, lai zivis dīķos justos labi un augtu.

Veicamie darbi dīķos

Domājot par šo lietu, braucu uz Kurzemi pie pieredzējušiem zivkopjiem – Annas un Ērika Rāvām. Saimniecību gan lāga apskatīt neizdevās, jo aizrāvāmies interesantās sarunās par zivīm, dīķiem, dažādām likstām un pārsteigumiem, zivis audzējot, tā, ka gandrīz četras stundas pagāja nemanot. Šķiroties gan norunājām, ka visu nedrīkst izrunāt vienā reizē, un patiesībā jau arī nemaz nevajag, lai būtu iemesls atkal satikties.

Tātad, vispārīgi runājot par zivju audzēšanu, ir divas ziņas. Viena – laba, bet otra – interesanta:

• Labā ziņa ir tā, ka zivkopis var veidot pie dīķa darāmo darbu sarakstu, lai laikus varētu apdarīt visus darāmos darbus;
• Interesantā ziņa ir tā, ka katrs dīķis atšķiras ar savu raksturu, gluži kā cilvēki: var atrast līdzīgus, bet ne vienādus. Pilnīgi tehniski vienādi izveidoti dīķi būs atšķirīgi kaut vai tikai tāpēc vien, ka atradīsies ģeogrāfiski dažādās Latvijas vietās. Atšķirsies arī ar to, ar kādiem ūdeņiem tie barojas: vai dīķī ietek pazemes ūdeņi, vai sniega ūdeņi, vai tā ir kāda upīte, strauts, vai barojas no kādas blakus esošas ūdens krātuves, purva ūdeņiem. Tāpat būs arī atšķirība, kādā gruntī tas ir veidots: vai tā ir māls, smilts, grants, melnzeme, kūdra, purvs, kā arī no tā, kā dīķis ir orientēts pret debess pusēm, – vai ziemeļu pusē, kur dienvidu saule ir noēnota, vai pret valdošiem rietumu vējiem, vai aizvējā. Tāpat sava nozīme ir arī meniķa veidam, tā konstrukcijai un dīķa dziļumam. Parametru ir daudz, bet viens ir skaidrs, – katrs dīķis ir ar savu raksturu.

Kas jāveic pavasara mēnešos

Marts ir piemērots niedru un citu ūdenszāļu pļaušanai, ja tas vēl nav izdarīts ziemas mēnešos. Mazākos dīķos to var darīt ar rokas instrumentiem, bet lielākās platībās, ja ledus kārta ir pietiekami bieza, – to var veikt ar traktoru. Nopļautās ūdenszāles vai nu aizvāc no dīķa, vai arī sakrauj kaudzēs un sadedzina, jo pelni būs labs mēslojums dīķim.

Martā īpaši nepieciešams pievērst uzmanību skābekļa daudzumam ūdenī un tam, vai zivis dīķos nesāk slāpt. Lūk, daži paņēmieni, kā novērst zivju slāpšanu:

• Ievietot gaisa aeratorus, kas uztur dīķī neaizsalstošu āliņģi;
• Ievietot āliņģī sūkni un pārsūknēt ūdeni uz blakus esošu āliņģi, cauruli novietojot 0,5–1,0 m virs ūdens, ļaujot ūdenim brīvi līt, kas arī turēs āliņģi neaizsalstošu, tādējādi ļaujot ūdenim bagātināties ar skābekli un tai pašā laikā dīķa ūdeni atbrīvos no gāzēm, kas radušās, ūdens augiem sadaloties;
• No sentēvu metodēm kā interesantu paņēmienu var minēt koka statņu karkasa izveidi, – pie vertikāliem dīķa gruntī iedzītiem stabiem horizontāli uztaisa karkasu ar aprēķinu, lai horizontālā tā daļa iesalst ledū. Ūdens līmenim dīķī pazeminoties, zem ledus veidosies gaisa kabatas. Šie priekšdarbi gan būtu veicami vasarā, pirms rudens lietavām, kad dīķī ūdens līmenis ir zemāks;
• Zāģēt āliņģus, tajos ievietot meldrus, notīrīt ledus laukumiņus no sniega, lai saules gaisma var apspīdēt zemūdens augus, tādējādi ražojot skābekli, bet šie paņēmieni, manuprāt, prasa salīdzinoši lielu darbu un, galvenais, ir maz efektīvi.

Zivju slāpšanas risks vienmēr būs lielāks seklos un zāļainos dīķos.

Martā var veikt dīķu kaļķošanu uz ledus. Še jāņem vērā faktors, cik dīķim ir liela ūdens pieplūde pavasarī palu laikā, jo, vairākkārt apmainoties ūdenim, pastāv risks, ka arī kaļķis tiks aizskalots. Kaļķošana būtu veicama vismaz reizi četros, piecos gados.

Jāpievērš uzmanība arī dīķu meniķiem. Ja tas ir iesalis, būtu jāapskalda ledus, lai, ūdens līmenim strauji ceļoties, tas netiek bojāts un izcilāts. Ļoti viegli meniķi no ledus var atbrīvot ar aeratora vai sūkņa palīdzību.

Martā, aprīlī notiek līdaku nārsts. Zivju audzētāji nodarbojas ar vaislas zivju slaukšanu un ikru inkubēšanu.

Ja palu ūdeņi ir noskrējuši, dīķus var mēslot ar vismaz gadu, bet drošāk būtu – ar pāris gadu veciem kūtsmēsliem (dīķī, tāpat kā piemājas dārzā, svaigi kūtsmēsli nav vēlami). Nelielos daudzumos dīķu mēslošanai ļoti labi var izmantot liellopu vircu, kas aizstās amonija salpetra un superfosfāta lietošanu, tādējādi būtiski paaugstinot dīķa dabisko produktivitāti. Dīķa dabiskā produktivitāte ir zivju daudzums, ko dīķis var izbarot bez papildu piebarošanas.

Aprīlī un maijā, kamēr ūdens ir salīdzinoši auksts, dīķos ir īstais brīdis papildināt zivju resursus, – ielaist dīķos zivis.

Maijā – zandartu nārsts, precīzāk, no aprīļa vidus līdz maija beigām.

Maijā jāseko līdzi ūdens temperatūrai. Tai sasniedzot +10 °C, var sākt barot foreles, ja tā sasniedz +15 °C, var sākt piebarot karpas, pie +20 °C intensīvāk sāk darboties zālēdājzivis – amūri un platpieri. Barošanu vēlams veikt agrās rīta stundās, nemainot barošanas vietu. Laiku pa laikam ir nepieciešams pārbaudīt, vai zivīm barība netiek dota par daudz, citiem vārdiem sakot, – vai barība nepaliek pāri un nesāk bojāties uz dīķa gultnes.

Intensīvai karpu audzēšanai optimālā temperatūra ir 20–25 °C, bet varavīksnes forele pie +20 °C jāpārtrauc barot. Te gan jāmin, ka lašveidīgās un karpu dzimtas zivis vienā dīķi parasti netiek turētas.

Jūnijā, ūdenim kļūstot siltākam, zivis jāsāk barot intensīvāk, šajā mēnesī notiek līņu un karpu nārsts. Mēneša beigās var veikt pirmo kontrolzveju, lai pārliecinātos par zivju pieaugumu un fizisko stāvokli. Nosverot noķertās zivis un izrēķinot vidējo svaru, viegli iespējams koriģēt izbarojamās barības daudzumu. Šāda veida kontrolzvejas ieteicams veikt ik pēc divām līdz četrām nedēļām.

Jāskatās, vai dīķi nesāk apmeklēt zivju ienaidnieki: zivju gārņi, ūdri, ūdeles, jūras kraukļi, retāk – zivju ērgļi, kas spēj optimālos apstākļos diezgan graujoši iedarboties uz zivju krājumiem zivju dīķī.

Mīļie draugi, ir sācies pavasaris, un tas nozīmē tikai to, ka jāvelk lielie zābaki un jāiet laukā pie dīķiem! Lai jums nezūd aizrautība un darbošanās prieks, un zivis peld ar vēderiem uz leju! Uz tikšanos!

Raivis Apsītis,

LLKC zivsaimniecības eksperts

Foto: Māris Millers