Zivju mīļotāja kalendārs

Sveicināts, zivju mīļotāj, vasarā! Kā klājies tavam zivju ganāmpulkam pavasarī? Ceru, ka zivis jau sen veiksmīgi pārvietotas no ziemošanas uz ganību dīķiem, un karpas, zandarti, līdakas un orfas veiksmīgi iznārstojušas, un tu esi tās no nārsta dīķiem pārvietojis uz mazuļu audzēšanas dīķiem.

Lai palūkotos, kā šie procesi šopavasar noritējuši, devos uz Vidzemi, kur Jaunpiebalgā, “Lielkrūzēs” saimnieko Guntars un Valentīna Dolmaņi. Mājastēvs laipni sagaidīja un izrādīja savas 10 ha dīķu platības. Pārrunājām zivkopja darbus vasarā. Jāteic, ka šis gads bijis netipisks, jo pavasaris un siltais laiks iestājās agri, ūdens nārsta dīķos uzsilis, un jau maija otrajā pusē karpas, orfas un zandarti bija veiksmīgi iznārstojuši.

Vasarā veicamie darbi

Ja zivis ir iznārstojušas, tad divas nedēļas pēc nārsta mazās zivtiņas jau jāpārvieto uz audzēšanas dīķi, kur tās pamazām jāsāk piebarot. Guntars Dolmanis stāstīja, ka viņš mazās karpas piebaro ar saimniecībā uz vietas audzētiem un samaltiem kviešu, griķu un zirņauzu graudiem. Ja nelieto barošanas galdus, zivis var piebarot tādā vietā, kur dīķa gultne ir ar stingru grunti (grants, māls, smilts), lai barība nesajaucas ar dūņām. Tradicionāli šim nolūkam tiek iekārtoti barošanas galdi, lai zivis, lielākas paaugoties, neizrakņā dīķa grunti. Zivju piebarošanu veic vietā, kur ir ap metru dziļš un iespējams viegli pārbaudīt, pretējā gadījumā neapēstā barība sāks bojāties, pasliktinās ūdens kvalitāti dīķī, un zivis no tādas vietas izvairīsies.

Nārsta dīķi vasarā tiek nolaisti, turēti sausi, pļauti vai pat pļauti un noganīti (liellopi ir labi mēslotāji), vai, vēl labāk, iepriekš minētajam papildus – arī nodiskoti. Vasarā sausi tiek turēti arī tie dīķi, kuri tiek vasaroti. Šo dīķu gultnes, ja rocība ļauj, ir vērtīgi nokaļķot, apsēt ar viengadīgu kultūru, rudenī to iearot augsnē. Varu piebilst, ka pirmajos gados pēc dīķa vasarošanas zivis aug ievērojami labāk, un arī zivju parazītu būs ievērojami mazāk.

Dīķos aktīvi vasarā barojas visas zivis un, ja to blīvums pārsniedz 200 kg uz ha, jāsāk domāt par piebarošanu, dīķis tās dabiski vairs nespēj izbarot. “Lielkrūžu” saimnieks gan uzsvēra, ka viņu bioloģiskajā saimniecībā zivis netiek turētas tādā blīvumā un dabiski barojas pašas.

Vasarā aktīvi barojas ne tikai zivis, bet arī dzīvnieki, kurus mēs uzskatām par zivju ienaidniekiem, piemēram: ūdri, ūdeles, zivju gārņi, jūras kraukļi, zivju ērgļi, un arī stārķis neatteiksies no izdevības apēst kādu zivtiņu. Pret zivju gārņa un stārķa apciemojumiem veiksmīgi var cīnīties, apvelkot ap dīķi vienkāršu auklu 50 cm augstumā gar pašu ūdens līniju, jo, kā jau bridējputni, tie nekad nesēžas ūdenī, bet gan krastā, un tad iebrien ūdenī. Novilktā aukla to neļaus izdarīt. Lai veiksmīgi atturētu no apciemojumiem ūdeli un ūdru, būs nepieciešamai salīdzinoši lielāki ieguldījumi, – vajadzīgs elektriskais gans. Tā aukla jānovelk vairākos augstumos, vismaz trijos, zemākā – 10 cm no zemes. Lai zem novilktās auklas nebūtu jāpļauj zāle, elektriskais gans jāizvēlas pietiekami jaudīgs.

Foreļu audzēšanas dīķos jāseko līdzi ūdens temperatūrai. Vidējai ūdens temperatūrai pārsniedzot 20–22 °C, barošana jāpārtrauc, jo foreles šādā temperatūrā sāk justies slikti, un, ūdens temperatūrai paaugstinoties līdz 26 °C, var iet bojā.

Vienu, divas reizes mēnesī ieteicams veikt kontrolzveju, lai pārbaudītu, kā zivis jūtas un vai barības bāze ir pietiekama, novērtējot zivju ārējo izskatu vizuāli, kā arī nosverot, lai varētu regulēt izbarojamās barības daudzumu. Būtu vēlama dīķu krastu appļaušana. Sākoties rudens salnām, siltūdens zivīm barošana tiek pārtraukta, foreles turpina barot, līdz ūdens temperatūra nokrītas līdz 8 °C. Protams, samazinoties ūdens temperatūrai, pakāpeniski jāsamazina izbarojamās barības daudzums.

Saimniekam savs dīķis ir jāsajūt, reizēm nesteidzīgi sagaidot kopā ar to saullēktu, mierīgi pasēžot pie dīķa saulrieta stundā. Jāvēro ūdens, zivis tajā, ieklausoties apkārtējās pļavās, un tad jau vienā brīdī dīķis pats sāks runāt un pastāstīs par sevi.

Raivis Apsītis,

LLKC eksperts zivsaimniecībā