Zivju pārstrādes nozarei kapu zvani nav jāzvana

Krievijas noteiktais aizliegums ievest virkni pārtikas produktu no Eiropas Savienības itin visām nozarēm licis sarosīties, meklējot izeju no krīzes, kas jau radusies nepārdotās produkcijas dēļ.

„Zivju pārstrādes nozarei kapu zvani nav jāzvana”, atzīst Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits. Sarunā ar viņu par Krievijas sankciju ietekmi un nepieciešamo rīcību, kā arī līdz šim apgūto ES finansējumu un nākamā plānošanas perioda prioritātēm.

Realitāte skarbāka kā ziņo

Sliktākais, kas spilgti atklājas sankciju ieviešanas brīdī, ir tas, ka valdībai nav konkrēta rīcības plāna krīzes situācijā, protams, valdības darbu ietekmē arī tuvojošās Saeimas vēlēšanas, uzskata Didzis Šmits: „Ja vēlēšanas notiktu 4. septembrī, valdība varētu sacīt, ka viss vēl tiek kontrolēts. Taču vēlēšanas ir 4.oktobrī un tas ir pārāk ilgs laiks, lai neko nedarītu”. Turklāt viņš ir pārliecināts, ka jārēķinās ar iespēju, ka pašreizējam Krievijas aizliegumam var sekot citi produkti un citas ekonomikas nozares. „Kas notiks tālāk, precīzi nezina neviens – neviens pirms pusgada nespēja arī prognozēt pašreiz notiekošo. Tādēļ pareizi ir gatavoties sliktākajam scenārijam. Mums ir pamats gaidīt garu, aukstu un bargu „ziemu”. Lai šo ziemu pārdzīvotu, ekonomikai būs nepieciešams valsts atbalsts. Tādēļ pašlaik svarīgākais ir tas, ko un kā domā darīt valsts,” uzsver Didzis Šmits.

Viņš ir pārliecināts, ka valstij šobrīd jāizskata visļaunākie notikumu attīstības scenāriji: „Vispirms pareizi jāaprēķina sankciju ietekme uz tautsaimniecību. Pirmkārt, Centrālās statistikas pārvaldes dati neuzrāda patiesos eksporta apjomus. Par pamatu jāņem „Lursoft” dati par katru uzņēmumu, tos var apkopot nozari pārstāvošās asociācijas. Zivrūpniecībā mēs esam šos aprēķinus veikuši. Otrkārt, zaudējumu aprēķināšanā jāpieskaita klāt visas saistītās nozares. Ap vienu zivju pārstrādes uzņēmumu darbojas vismaz piecpadsmit saistīto uzņēmumu – zvejniecībā, iepakojumu ražošanā (piemēram, kartona kastes, metāla kārbas, kārbu vāki, etiķetes u.t.t.), loģistika Latvijā un starptautiskajos pārvadājumos un vēl daudz citi dažādu pakalpojumu sniedzēji. Valdība pašlaik apzināti vai nekompetences dēļ operē tikai ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, kas nav objektīvi un patiesību nerāda tik drūmu, kāda tā diemžēl ir.”

Lai gan zivju pārstrādes nozarei pagaidām problēmu nav, zobens virs tās galvas vienalga ir pakārts, tādēļ valdībai būtu jāaprēķina arī potenciālās sociālekonomiskās sekas, ko varētu radīt kāda zivju pārstrādes uzņēmuma slēgšana konkrētā reģionā, uzskata Šmits: „Piemēram, Ventspils zivju konservu kombināts, kas atrodas visai bagātā Latvijas pašvaldībā, ir trešais lielākais nodokļu maksātājs šajā pilsētā. Ja pēkšņi uz ielas paliktu šajā uzņēmumā strādājošie 450 darbinieki – tā būtu ievērojama problēma. Ja kas tāds notiek Salacgrīvā ar „Brīvo vilni”, bez darba paliek puse pilsētas. Vistrakāk gan ir Talsu pusē – Rojas un Kolkas novados, – kur no 6500 iedzīvotājiem zivju pārstrādes rūpnīcā, vai ar šo jomu saistītos uzņēmumos strādā vismaz 5000 cilvēku... Diemžēl valdībai nav izstrādāts scenārijs, ko darīt katrā no šīm vietām, pienākot X stundai”.

„Karā ar bungām un tauri nepietiek, vajag arī hospitāli, jo smagi ievainotie būs. Ar ES Stabilitātes fonda 400 miljoniem eiro šādā situācijā nepietiks pat aspirīnam”, ir pārliecināts Didzis Šmits.

Pagaidām gan situācija zivsaimniekiem esot mierīga, norāda Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents. Viņš arī uzsver, ka patiesībai neatbilst sabiedrībā valdošais mīts, ka zivju pārstrādes uzņēmumi savu produkciju eksportē tikai uz Krieviju. „No saražotā 90% uz Krieviju mēs sūtījām 90. gados, tagad šis rādītājs ir 55%. Protams, šprotēm skaitlis ir ļoti liels. To ēšanas tradīcijas ir 140 gadu senas, pārorientēt šprotes uz citiem tirgiem tiešām ir sarežģīti. Tas būtu kā mums pēkšņi likt ēst franču varžu kājiņas...,” atzīst D. Šmits. „Tomēr nesen saskaitīju, ka mūsu ražotāji savu produkciju eksportē uz 63 pasaules valstīm. Ir atvērtas jaunas rūpnīcas un mūsu produkti ir nopērkami, piemēram, arī katrā Skandināvijas valstu veikalā. Mums ir plāni arī attiecībā uz ASV, Kanādas, Brazīlijas un citiem tirgiem.”

Zivrūpnieku asociācijas sniegtā informācija liecina, ka zivju pārstrādes (konservu ražotāju) nozarē pašlaik darbojas 21 uzņēmums ar 5000 strādājošajiem, gadā saražojot 282 miljonus produktu vienību (kārbu). Nozares gada apgrozījums veido 180 miljonus eiro.

Galvenais – zināt, ko grib

Runājot par aizvadīto Eiropas Savienības finanšu plānošanas periodu, Didzis Šmits atzīst – tas izmantots racionāli, jo īpaši, salīdzinot šo līdzekļu izmantojumu ar citām nozarēm: „Protams, sākumā bija arī kļūdas, piemēram, ar dīķu rakšanu, kur vienkārši zaga naudu, bet tas tika novērsts. Lai gan īpaši neizceļos ar slavēšanu, jāsaka – cepuri nost gan Zemkopības ministrijai, gan Lauku atbalsta dienestam, ar kuriem izveidojusies ļoti laba sadarbība, un nauda nonākusi tiešām tur, kur nepieciešama.” 

Arī par nākamo finanšu plānošanas periodu domājot, Zivrūpnieku asociācijai neesot šaubu par Zemkopības ministrijas un Lauku atbalsta dienesta spēju paveikt labas lietas. „Nākamajiem septiņiem gadiem Zivsaimniecības fondā mums ir 200 miljoni eiro. Šai nozarei tā ir liela nauda. Tas, kas mums ir nepieciešams, – iespēja šos līdzekļus izmantot racionāli, jo pašlaik regulā minētās lietas, manuprāt, īsti neatbilst šodienas realitātei,” uzsver D. Šmits.

Kā piemēru viņš min regulā rakstīto mērķi – līdzekļi nekomerciālo zivju pārstrādei. „To ieviesa grieķu komisāres Daminaki laikā, kad populistiski tika runāts par iespējami „zaļāku” zvejniecību,” norāda D. Šmits. „Esmu par dabai saudzīgu nozveju, bet kā var brētliņai un lasim piemērot vienādus nosacījumus? Lasim augstākā cena ir, to svaigu noliekot uz galda, bet svaigu brētliņu pat katrs kaķis neēdīs – tai augstākā cena sasniedzama, vien izejot ļoti pamatīgu pārstrādes procesu.”

Zivrūpnieku asociācijas prezidents arī norāda, ka nevar piemērot vienādus nosacījumus Melnajai, Baltijas vai Vidusjūrai, jo katrai ūdenstilpei ir savas nianses. Tādējādi jaunajā plānošanas periodā nauda atvēlēta teju visam, bet ne pievienotās vērtības radīšanai, ir pārliecināts D. Šmits.

Ja reiz īsti nav atbalsta biznesam, vai jaunajā plānošanas periodā uz tādu var cerēt, piemēram, tradicionālie piekrastes zvejnieki, lai saglabātu šo vēsturisko nozari? Didzis Šmits teic – kaut ko atrast varēs. „Piekrastes zveja ir dzīvesveids. Tādēļ galvenais ir izdomāt, ko tieši vēlamies, jo Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests ir ļoti elastīgi šajā ziņā. Pašlaik liela problēma ir tā, ka cilvēki vispirms gaida regulu un tad domā, kādas savas vajadzības īstenot. Tas ir ačgārns veids. Vispirms jāzina, kā mēs vēlamies, lai Latvijas piekraste izskatītos – vai lai tur ir viesnīcas, un zivs ķeršana ir tikai tūrisma izklaides sastāvdaļa, vai arī mēs vēlamies, lai piekrastes zvejniecība joprojām ir bizness, kas ļauj noturēt cilvēkus šajā reģionā, veicinot tā attīstību. Kad tas izdarīts, jāraksta Ministru kabineta noteikumi, kas šo izvēlēto virzienu atbalstītu.”

Lai nonāktu līdz šādam modelim, nepieciešama pašu uzņēmēju, Eiropas naudu apsaimniekojošo institūciju un valdības kopdarbība, jo piekrastes zvejnieki ir ļoti dažādi. „Izaicinājums Lauku atbalsta dienestam un Zemkopības ministrijai šajā situācijā ir atrast viedokļu līderus, kā arī piespiest konkrētās nozares ļaudis sanākt vienuviet, skaidri pasakot – jums jāapvienojas un jānosaka savi mērķi, ko vēlaties sasniegt, vai arī naudas nebūs,” skaidro D. Šmits.

Viņš ir pārliecināts, ka šis ir vienīgais veids, kā panākt, lai savrupie zvejnieki sāktu sarunāties un kopīgiem spēkiem ķertos pie tos interesējošu jomu sakārtošanas un izaugsmes. To, ka tas ir iespējams, apliecina arī zivju pārstrādātāju pieredze. Savulaik arī viņi gājuši katrs par sevi un nav sadarbojušies. „Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai jau esmu norādījis, ka atbalsts eksporta pasākumiem ir divvirzienu ceļš. Ja kāds jūtas tik spēcīgs, ka, piemēram, Ķīnas tirgu dodas iekarot viens pats, lai iet. Bet – no aģentūras tāds var saņemt atbalstu vien 30% apmērā. Taču, ja apvienojies ar citiem nozares uzņēmumiem vienā stendā, – viss tiks apmaksāts 100% apmērā,” tā D. Šmits.

Piedaloties dažādās pārtikas izstādēs, zivju pārstrādātāji savu sadarbību noslīpējuši tiktāl, ka klientu, kurš vēlas ko vairāk zināt par šprotēm vai Atlantijas okeāna zivīm, sūta pie tā uzņēmuma, kurš specializējies to pārstrādē. „Klienti ir patiesi izbrīnīti – kā, visi šie uzņēmēji ir apvienojušies, ja reiz sūtāt pie konkurenta? Nē, mēs vienkārši taupām laiku, atbildam viņiem,” smejot stāsta Didzis Šmits.

Ilze Rūtenberga–Bērziņa,

LLKC sabiedrisko attiecību speciāliste