Zivsaimniecības nozares izturētspējas izaicinājumi

Gatavojoties jaunajam plānošanas perioda atbalstam, ir svarīgi izpētīt zivsaimniecības uzņēmumiem aktuālos izturētspējas izaicinājumus un pielietojamos risinājumus. Atbildot uz to, Agroresursu un ekonomikas institūts šogad no aprīļa līdz jūnijam veica zivsaimniecības nozares uzņēmumu aptauju un intervijas ar nozares pārstāvjiem.

Izturētspēja (sinonīms – noturība) ietver ekonomiskus, sociālus, vides un pārvaldības pasākumus. Tā tiek saistīta ar uzņēmumu spēju atgūties no stresa vai traucējumiem un pielāgoties nākotnes stresam un traucējumiem. Spēja samazināt savu ievainojamību pret sagaidāmiem un negaidītiem notikumiem, spēja mainīties un pielāgoties mainīgajai videi, spēja atjaunoties pēc iespējas īsākā laikā traucējoša notikuma gadījumā kļūst par nozīmīgiem faktoriem turpmākajai uzņēmumu un visas nozares konkurētspējai.

Nozarei kopīgi ir personāla, finanšu un regulējošie riski, kas ir ar vislielāko ietekmi. Tirgus un apgādes riski ir nozīmīgi zivju apstrādei. Covid un karš Ukrainā ir divi nozīmīgākie faktori, kas ietekmēja nozares uzņēmumu rīcību krīzes situācijā, valsts pasākumus tās mazināšanā. Nozares uzņēmumu turpmākās rīcības izturētspējas stiprināšanā nosaka uzņēmumu vajadzības un mainīgā situācija. Galvenās problēmas, ar ko saskārās zivsaimniecības nozares uzņēmumi pēdējos gados, bija: resursu cenu pieaugums, administratīvās prasības, finanšu trūkums, darbaspēka trūkums, zvejniecībā arī zivju resursu trūkums.

Zivsaimniecības sektoriem bija atšķirīgi ietekmējošie faktori. Covid-19 gadījumā mazākiem zvejas uzņēmumiem ir bijušas lielākas grūtības, īpaši ar zivju produkcijas realizāciju. Piekrastes zvejniekiem kara dēļ nokritās cenas, tajā pašā laikā nebija problēmas ar vietējo un nepārstrādāto zivju noietu. Akvakultūras uzņēmumiem bija atšķirīga situācija atkarībā no ražošanas tehnoloģijas. Akvakultūrā karš ļoti atsaucās uz izejmateriāliem, barību, energoresursiem. Apstrādes sektorā  Covid-19 ietekmē mainījās piegādes, pārtrūka tiešā komunikācija. Ukrainas kara dēļ nozīmīgs tirgus apstājās, tā rezultātā sekoja piegāžu ķēdes satricinājumi un krass ražošanas resursu cenu kāpums. Zivju apstrādē  bija izjūtams elektroenerģijas, eļļas un citu  resursu cenu kāpums, kas īpaši bija sākotnējā periodā, pašlaik daļēji stabilizējies.

Esošas rīcības ir balstītas pašreiz novērojamās tendencēs. Reaģējot uz krīzes izraisītajām problēmām pēdējo trīs gadu laikā, nozares uzņēmēji ir veikuši ieguldījumus pamatlīdzekļos, cēluši cenas, uzlabojuši darba apstākļus, veikuši ieguldījumus zināšanās, dzīvnieku postījumu mazināšanā, vides aizsardzības pasākumos. Zivsaimniecības sektoros pastāv atšķirības starp ieguldījumu darbībām.

Paredzot turpmākās darbības risku mazināšanā, uzņēmumi ir minējuši daudzveidīgus risinājumus. Tie ir ieguldījumi pamatlīdzekļos, atjaunojamajos energoresursos, cenu celšana, darba apstākļu uzlabošana, ieguldījumi vides aizsardzībā, zināšanas, IT, aizsardzība no dzīvnieku postījumiem, tirgus veicināšanas pasākumi. Pastāv plānotās darbības, kas katrā no sektoriem ir atšķirīgas. Izplatītākās zvejniecībā un apstrādē tās ir investīcijas pamatlīdzekļos, akvakultūrā – atjaunojamajos energoresursos. Neskatoties uz sektoru atšķirībām, nākotnē enerģija, klimats un viedās tehnoloģijas ir virzieni ar paredzamu būtisku izaugsmi.

Pētījumā konstatēts, ka turpmāk uzņēmumi plāno piecas galvenās problēmas risināt ar 10 rīcībām. Resursu cenu pieaugums, administratīvās prasības, darbaspēka, finanšu, zivju resursu trūkums tiks risinātas ar šādām rīcībām: ieguldot atjaunojamos energoresursos, pamatlīdzekļos, ceļot cenas, ieguldot darba apstākļu uzlabošanā, zināšanās, IT, resursu efektīvā izmantošanā, viedajās tehnoloģijās, produktu klāsta izmaiņās, komunikācijā. Visnozīmīgākie risinājumi ir ieguldījumi atjaunojamajā enerģētikā, cenu celšana un produktu klāsta izmaiņas. Tas var liecināt par risinājumu koncentrēšanos, nemeklējot papildus jaunas pieejas, izmantojot jau ierastos mehānismus. Nozarē esošo problēmu risinājumi ir nepietiekami – atsevišķu darbību īpatsvars varētu būt lielāks, piemēram, darbību dažādošana, pirmapstrādes process, risku vadība, kooperācija.

Valsts atbalsts ir tradicionāls, ko nosaka ES regulējums, tajā pašā laikā, uzsvari var būt fokusēti uz vajadzībām. Programma zivsaimniecības attīstībai darbojas kā uzticamības garants un reizē veicina izturētspēju/noturību.  Intervētie nozares pārstāvji pozitīvi vērtē valsts atbalstu krīzes situāciju pārvarēšanā. Tika maksāts par enerģijas, degvielas sadārdzinājumu un tirgus zaudējumiem. Te ir svarīgi – cik nozares uzņēmumi ir aktīvi iesaistīties, pauž savu viedokli, tajā skaitā dodot ieguldījumu – aptaujās un intervijās, lai sekmētu datos balstītu  lēmumu virzību.

Neskaidrība, nedrošība par nākotni kļūst par mūsdienu jauno normu. Maziem uzņēmumiem raksturīgs, ka riski netiek analizēti, notiek seku likvidēšana, ir uzticēšanās problēmas, kur galā cieš bizness. Vairāk ir atbalstāmi kompleksi risinājumi – zvejniecības produktu uzglabāšana, pirmapstrāde, realizācija, veicinot investīcijas šajās jomās, uzņēmumu sadarbība, kas veidotu augstāku pievienoto vērtību un palielinātu izturētspēju.

Izmaiņas, kas skar nozari, atsevišķus sektorus un mainīgo neparedzamību, prasa rīcības, kas ir apsteidzošas, tajā skaitā ieguldot riska plānošanā, komunikācijā, sadarbībā gan kopienas, gan nozares uzņēmumu, gan valsts institūciju līmenī. Daļa no problēmām –  elektroenerģijas, gāzes un izejvielu sadārdzināšanās, darbaspēka trūkums – ir risināmas valsts līmenī. Vienojošais elements: nozarei jāspēj mainīties un attīstīties, vairāk pievēršot uzmanību tendenču izmaiņām tirgū saistībā ar vides aspektiem un resursu patēriņa samazināšanu, domājot par inovatīviem risinājumiem, produktivitātes celšanu un zaļā kursa virzību.

Armands Pužulis,
Agroresursu un ekonomikas institūta Bioekonomikas nodaļa