Guntars Tomanovičs: „Man patīk laukos!”

Atgriežoties mājās pēc darba Anglijā, Guntars Tomanovičs realizējis savu ideju par kaņepju tējas ražošanu un tagad domā arī par citām ar lauksaimniecību saistītām idejām.

 Guntars ir uzaudzis Remtē, mācījies Kuldīgā, bet vēlāk dzīvojis un strādājis Rīgā saistībā ar santehniku un siltumtehniku. Kad pēc „treknajiem gadiem” sākās lielā krīze, viņš ar draudzeni Ilze Baroni aizbrauca pelnīt naudu Anglijā, zinot, ka kaut kad atpakaļ noteikti atgriezīsies.

 Dzīve Anglijā daudz ko salika pa plauktiņiem – gan morāli, gan materiāli, un ar šo laiku viņu dzīvē saistās ļoti laba pieredze un daudz jauku piedzīvojumu. Viens no skaistākajiem –  meitiņas nākšana pasaulē.  Tad arī jaunieši visspēcīgāk apzinājās to, ka vēlas atgriezties dzimtenē, jo grūti iedomāties labāku dzīves vidi bēram kā mājās, kur apkārt ir visi tuvie un mīļie.

Ar domu par atgriešanos arī sākās lielā ideju ģenerēšana par to, kā to darīt, jo skaidrs bija viens, ka ar cerību atbraukt un atrast darbu vien būs vien maz. Nāca lielā apskaidrība, ka ir taču lauki un zemes, un ka ļoti muļķīgi būtu to neizmantot.

Virziens bija skaidrs, sākās ideju meklējumi, jo nevarēja braukt un tad sākt domāt, idejai bija jābūt izpētītai. Caur domām par tradicionālo lauksaimniecību viņi nonāca pie idejas par netradicionālo lauksaimniecību, jo visām idejām rūpīgi tika meklēti un apzināti plusi un mīnusi. Tā arī Guntars nonāca pie kaņepju audzēšanas. Tas ir augs, kurā slēpjas reāls potenciāls, un no tā var ražot neaprakstāmi daudz produktu.

Pie šīs idejas paliekot, jaunieši atgriezās un sāka darboties. Ar industriālo kaņepju audzētāju asociācijas starpniecību nopirka sēklu un, konsultējoties ar pieredzējušiem zemniekiem un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Saldus nodaļu, iesēja. Latvijā drīkst sēt tikai sertificētu sēklu. Guntars saka: „Man patika redzēt, kā kaņepes auga, īpaši pirmajā gadā, kad to augšanas procesā tika lolots katrs izaugušais centimetrs, aizrautīgi interesēja, kas no tā visa sanāks. Visur rakstīts, ka meža zvēri šiem laukiem iet ar līkumu, bet izrādās, ka tā vis nav. Stirnas dzīvojās pa lauku kā pa mežu un, kad sēklas sāka gatavoties, laikam visas pasaules putni ieradās uz dzīrēm.”

Arī šobrīd vēlme par kaņepju audzēšanu saglabājusies, bet Latvijā vēl jāsaprot tās vērtība, jo patikt jau var, bet, ar to vien nepietiek, ja pārējā procesā ir daudz apgrūtinājumu, kas mazina iespēju gūt peļņu. Lielā mērā ideju audzēt ir noturējusi pirmajā gadā izmēģinātā iecere par kaņepju lapu tēju, kura izsenis vēsturē ir pieminēta, bet tepat Latvijā un nezin, vai vēl kur citur kāds tādu gatavo. Lapas saplūca un sažāvēja, iznāca ļoti garšīga tēja un radās pārliecība, ka tas aizies. Un ļoti svarīgi ir tas, ka produkts ir ne tikai gards, bet arī gaumīgi „ieģērbts”, jo Ilze ir māksliniece–dizainere un apzinās skaistuma pievienoto vērtību. Daudzi vēlējās pagaršot šo tēju, jau no sākuma izveidojās kupls interesentu un garšas piekritēju pulciņš. Ilze nokārtoja mājražotāja statusu, un tēju varēja gatavot pēc visām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām. Ilze ar projektu par tējām ir iesaistījusies Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Saldus nodaļas piedāvātajā ekonomiskās aktivitātes veicināšanas programmā.

Joprojām tiek mēģinātas arī citas lietas, ko audzēt, kādus produktus radīt, jo laukos ir reāla iespēja, tikai vajag izkāpt no savas „kastītes”, kura lielāka vai mazāka ir mums katram ir uzlikta.

Ja jaunieši grib strādāt laukos, ja tas patiešām patīk un ir iespēja,  tad visus pārbaudījumus var izturēt, galvenais ir labi izpētītu situāciju un gūt pārliecību par ideju. 

 Ilze Tomanoviča,

LLKC Saldus nodaļas lauku attīstības konsultante