Ēdīsim Latvijas zivis!

Projektā “Ēdīsim Latvijas zivis!” 10 līdz 15 gadus veci piejūras novadu jaunieši trīs nometnēs un vairākās meistarklasēs izzināja zivsaimniecību, tikās ar zvejniekiem, brauca jūrā, spēlēja spēles un sadraudzējās, izmēģināja roku, apstrādājot zivis, gatavojot ēdienus un tos arī nobaudot!

Biedrības “Ziemeļkurzemes biznesa asociācija” (Dundagas un Ventspils novads), “Partnerība laukiem un jūrai” (Engures novads) un “Jūrkante” (Salacgrīvas novads) no 2018. gada aprīļa līdz 2019. gada augustam īstenoja Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) sadarbības projektu “Ēdīsim Latvijas zivis!” Projekta dalībnieki visu, kas saistās ar zivīm, zvejošanu un jūru, itin kā atklāja no jauna, un kāds jaunietis dažādo arodu klāstā varbūt atradīs arī sev piemērotu nodarbi nākotnē.

Nometnes un meistarklases

Trīs nometnespulcēja 45 jauniešus, katra – pa 15 no Engures, Lapmežciema, Ķesterciema, Ainažiem, Salacgrīvas, Liepupes un Tārgales.

Nometnē “Mazirbes bute” dalībnieki iepazina butes (plekstes) zveju un kūpināšanu Ziemeļkurzemē. Kolkā piekrastes zvejnieks Andris Laukšteins pastāstīja, ka Baltijas jūrā sastopamas trīs butes sugas, bet izplatītākā ir plekste. Tās Ziemeļkurzemē izsenis ir vietējo iedzīvotāju iztikas avots un tirgus prece. Tā kā šajā krastā nav ostas, zvejnieki laivas jūrā ievelk un izvelk ar traktoru. Nometnes laikā lija tik spēcīgs lietus un pūta tik spēcīgs vējš, ka šķita jau – butes iepazīt izdosies tīri teorētiski. Tomēr pēdējā dienā izdevās nozvejot puskasti ar plakanajām zivīm, un   varēja doties pie Andra Antmaņa Pitragā, ilggadēja kūpinātāja. Uzklausījuši pamācības, dūšīgākie bērni ķidāja butes un lika tās sālījumā. Pēc tam nokūpinātās butes visi varēja pagaršot un tās bijušas ļoti garšīgas.

Nometnē “Zutiņš (Salacgrīvas nēģis)” tika iepazīti nēģi, kas zinātniskā lūkojumā gan nav godājami par zivi, bet ko pavisam noteikti zvejo. Ikvienam interesentam neizmirstama ir tikšanās ar Salacas nēģu karali Aleksandru Rozenšteinu. No pieredzējuša zvejnieka bērni uzzināja, ka nēģim ir trešā acs, līdzīga kā GPS, kas tētiem un mammām palīdz ar auto aizbraukt uz svešu vietu, un ka nēģi nārsto tikai reizi mūžā. Visi varēja izstaigāties pa taci, bet zēni lūkoja pacilāt kurķi, smago veseri, ar kura palīdzību upes gultnē iedzen tača balstus, – tas katru gadu jābūvē no jauna. Aleksandra krāsainajā stāstījumā patiesību reizēm izpušķo izdoma, tā projekta komanda “uzzināja”, ka nēģu iztaisnošanai tiem pēc noķeršanas iebarojot spageti makaronus... Biedrības “Tūjaskrasts” vadītājs Ingus Kostants piedāvāja jauniešiem iespēju tīrīt zivis un piepalīdzēja tās nožāvēt, savukārt pie Svētupes kopā ar zvejnieku Nikolaju Koluškinu un viņa dzīvesbiedri Inesi varēja grilēt tikko ķertus nēģus, ko lielākā daļa darīja pirmo reizi. Vairākumam arī labi garšoja pašu gatavotā zivju zupa. Ciemojoties pie piekrastes zvejniekiem “Vējavās”, jaunieši redzēja tādu izzūdošu dabas parādību kā vēžus, kā arī uzzināja, kā senāk gāja jūrā un kādus zvejas rīkus izmantoja.

Nometnē “Lapmežciema reņģe” dalībnieki nostiprināja zināšanas par Latvijas zivīm, brauca jūrā zvejot, gatavoja zivis, iepazina zvejošanas tradīcijas zvejnieku sētā “Dieniņas” u. c.

Meistarklases Ragaciema zivju restorānā “Bermudas” dalībnieki nodēvēja par izcilām. Jaunieši profesionālu pavāru vadībā vispirms zivis iztīrīja un pēc tam pagatavoja uzkodu no reņģēm, bet pamatēdienu no mencas. Gatavo ēdienu, skaisti servētu, jaunieši pasniedza zālē citiem nometnes dalībniekiem. Tā visi iejutās  gan virtuves strādnieka, gan pavāra, gan viesmīļa lomā. Jaunieši uzzināja arī par zivju produktu uzturvērtību.

Jāpiebilst, ka nometnēm kļūstot aizvien populārākām, rīkotājiem bija jādomā, kā  izraudzīties pašus motivētākos dalībniekus. Kandidātiem bija jāpalauza galvas, atbildot uz jautājumiem, kādas ir apkaimes būtiskākās problēmas un iespējas tās risināt, bija jānosauc Baltijas jūrā dzīvojošās zivis un jāpamato sava vēlme piedalīties nometnē. Ieva Vītola no “Partnerības laukiem un jūrai” stāsta, ka skolēni minējuši gan ceļu stāvokli, gan atkritumu apsaimniekošanu, gan brīvā laika pavadīšanu, rosinājuši rīkot talkas un pauduši apņēmību pašiem iet un aprunāties ar pašvaldības speciālistiem. Ilze Turka, “Partnerības laukiem un jūrai” valdes priekšsēdētāja, uzsver, ka nometnes tik labi izdevušās arī tādēļ, ka tajās piedalījās tie bērni, kuri to patiešām gribēja.

Vai zivis tagad garšo labāk?

Tas ir viens no galvenajam jautājumiem projekta noslēgumā. Andris Laukšteins, z/s “Zvīņas L” īpašnieks, uzteicot bērnus, kas labi pazīst zivis, skumīgi secina, ka jaunā paaudze zivis tomēr neēd. “Laikam jau meklē vienkāršāko. Burgers ir populārs, to reklamē, un vecāki uzskata, ka tā var bērnu palutināt. Ar zivi ir jāķēpājas, lai to pagatavotu. Lai kļūtu par zvejnieku, no bērna kājas pie tā jāradina. Ar ēšanu ir tāpat. Taisnība, vietējās zivis kļūst aizvien dārgākas, jo zivju kļūst mazāk un mazāk.” Airita Mūrniece no zivju restorāna “Bermudas” ir visai līdzīgās domās: “Nebūtu pareizi teikt, ka bērni zivis neēd. Vecāki tās negatavo, un vieglāk ir veikalā nopirkt gaļu. Zivis ir jāiemācās pagatavot.”

Projektā iesaistītie pieaugušie uzsver visās nometnēs vēroto – dažu dienu laikā daudzi zivju neēdāji mainījuši attieksmi, taisnība, kāds varbūt pat īsti to neapzinoties... Tā biedrības “Jūrkante” koordinatore Dzintra Eizenberga ar smaidu atceras nometnes sākumā ar izbailēm izdvestos jautājumus “Vai tiešām zivju zupa būs jāēd?” un vēlāk iztukšoto zupas katlu pie Salacgrīvas zvejnieka Andra Skujas. Tādi paši vērojumi ir zvejnieka Nikolaja Koluškina dzīvesbiedrei Inesei un Salacgrīvas zivju pārstrādātājam Armandam Belasikam. 

Līdzīgs stāsts ir par zivju ķidāšanu un pagatavošanu. Airita un Gatis Mūrnieki dalās savos vērojumos meistarklasēs restorānā “Bermudas”: “Sākumā kāds arī negribēja zivis tīrīt, bet beigās pat tīrīja bez cimdiem, saprotot, ka tā ir vieglāk. Lielai daļai jau tēvs vai vectēvs iet jūrā, bet bija arī tādi, kas teica, ka zivis neēdīs. Pateicām, ka top fish and chips, mūsdienīgs ēdiens, kā tādu neēdīsi! Parādījām arī, ka rokas pēc zivs gatavošanas ar citrona palīdzību var nomazgāt, tās ir tīras un nesmird.”

Madars Eizenbergs, Salacgrīvas vidusskolas 4. klases skolēns, kurš piedalījies nometnē Mazirbē un Vecmuižā (Salacgrīvā), jūrā jau braucis kopā ar vecākiem, ar prieku atceras dažādas sacensības. Butes gan neesot izdevies nomakšķerēt, toties laimējies atrast piecus dzintara gabaliņus Mazirbes jūrmalā. Nometņu laikā arī izdevies labi sadraudzēties ar citiem bērniem. –  

Turpinājums

Projekts “Ēdīsim Latvijas zivis!” vēl īsti nav noslēdzies, jo top īsfilmas “Zvejniecība un zivju apstrāde – bizness, darbs, hobijs, dzīvesveids” izrādīšanai sabiedriskās vietās visās partneru teritorijās, bet jau tagad droši var teikt, ka projekts devis ierosmi turpinājumam. Tā nav tikai jauna garšas pieredze un iegūtas zināšanas, vecāku un skolotāju atzinīgas atsauksmes un pašu bērnu jaunas draudzības. Gatis Mūrnieks uzsver, ka restorānā bērni ieraudzīja otru pusi – kā ēdiens top. Nākamreiz nevienā kafejnīcā viņi vairs neuztrauksies, kāpēc uzreiz nenes ēdienu, jo zinās, ka tas ir jāpagatavo un tam vajag laiku. Bija tādi, kas pēc meistarklasēm teica: “Kad es izaugšu, man arī būs zivju restorāns pie jūras. Es gribu kļūt par pavāru.”

Vēl iepriecinošāk ir tas, ka tieši meistarklases “Bermudās”, kā stāsta Ilze Turka, ierosināja jaunu projektu jauniešu karjeras izglītībā. Proti, zivju restorānā iespējams apgūt četru profesiju – virtuves strādnieka, pavāra, viesmīļa un bārmeņa – pamatus. Novada skolotāji ar prieku atsaukušies, un tā tapa jauns starptautisks sadarbības projekts “Karjerizglītība – atbildība par savu un valsts nākotni”, kurā iesaistīta “Partnerība laukiem un jūrai”, “Ropažu Garkalnes partnerība”, “Lauku partnerību Lielupe” un Somijas partnerība “Suupohja”. Tas palīdzēs skolēniem saprast savas iespējas nākotnes darba tirgū. Bet pats galvenais – krietni vairāk bērnu un jauniešu tagad labprāt ēdīs zivis.

Alnis Auziņš, biedrības “Ziemeļkurzemes biznesa asociācija” sabiedrisko attiecību speciālists