Alsungā ievērojams suitu amatnieku tīkls

Alsungā ir kāda īpaša vieta, kas laipni aicina katru viesi vai garāmbraucēju. Alsungas vecajā muižas rijā iekārtota suitu amatniecības un mākslas telpa “Rija”, kur acis priecē un atrodamas skaistas un praktiskas lietas: koši lakati, siltas zeķes, dažādas interesantas rotaļlietas, zāļu tējas, mauči, arī tautastērpi, kas gaida savus valkātājus. Visas “Rijā” redzamās lietas darinājuši ap 100 vietējo meistaru. „Rijai” piešķirta kultūras zīme „Latviskais mantojums”. 

Gandrīz pirms desmit gadiem suitu kultūrtelpa tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Kurš tad līdz tam nezināja, ka suitu kultūrtelpa ir īpaša ar krāšņajiem tautastērpiem, tradīcijām, dziesmām un sievu daudzbalsīgo dziedāšanu?

Darboties ar vietējiem amatniekiem, Inga Šēna-Laizāne aizsāka vairāk nekā pirms 10 gadiem, kad tā laika Alsungas novada priekšsēdis Grigorijs Rozentāls aicināja vietējos ļaudis uz tikšanos, lai vienotos par tūrisma veicināšanu novadā. Kopā ar māsīcu Ingai radusies ideja vairāk atbalstīt vietējos mazos ražotājus – amatniekus. Tika izstrādāts biznesa plāns, kas galu galā apstiprināja to, ka vietējo amatnieku izstrādājumi ir diezgan pieprasīti tepat Latvijā. Alsungas Miķeļdienas tirdziņā izpirka visu, ko amatnieki bija saražojuši. Pēc šīs pieredzes, Inga saprata, ka nepieciešama vieta, kurā pulcēt gan pašus amatniekus, gan vieta – kur izvietot un interesentiem piedāvāt viņu izstrādājumus. Tā Inga nokļuvusi vecajā muižas rijā, kas tuviniekiem ļoti iesaistoties, izveidota tāda, kāda tā ir šodien. Rijā, saglabājot senatnīgo auru, 2010. gadā aizvadīta pirmā sezona. Laika gaitā I. Šēna-Laizāne guva apstiprinājumu tam, ka vietējiem amatniekiem šī ir nozīmīga vieta. Viņi labprāt te pavada savu laiku, nodarbojoties ar rokdarbiem un satiekoties ar “Suitu sievām”. Etnogrāfiskajā ansamblī “Suitu sievas” arī Inga labprāt aizvada savu laiku, dziedot daudzbalsīgā dziedājumā – gada laikā ir 150–200 uzstāšanos! Šogad gan, līdz ar epidemioloģisko krīzi visā pasaulē, uzstāšanos skaits samazinājies. Arī Alsungas viesiem suitu amatniecības un mākslas telpā “Rija” iespējams satikt gan “Suitu sievas” un noklausīties viņu dziedājumu, gan uzzināt par suitu tradīcijām, dziedāt un iet rotaļās. Nereti interesentiem tiek organizētas dažādas darbnīcas un meistarklases. Tajās ir piedalījušies viesi arī no tālās Amerikas, Japānas, arī Holandes. Te bijuši ļoti dažādu tautību pārstāvji, arī no tuvākām vietām. Drīzumā atkal tiek gaidīti viesi no Holandes, kad pieredzējušas rokdarbnieces vadībā tiks darināti tautastērpi.

Ingai ļoti patīk rokdarbi, īpaši tautas tērpu darināšana. Kopā ar citām novada amatniecēm izgatavoti tērpi gan tautas deju kolektīviem, gan tādiem, kas tautas tērpu vēlās uzvilkt svētku dienās. Nesen Inga pabeigusi vasaras tērpu, kura krāšņās krāsas apliecina piederību suitiem. “Rijā” tautastērpus var pielaikot un, ja vēlēsies – arī pasūtīt savu tautastērpu.

Alsungas novada vēstures līkloči

Alsungas novadam ir ļoti interesanta vēsture, kurā vērts ieskatīties, lai iepazītu suitu kultūrvēsturi. Kādreizējais Alsungas novada mantinieks Johans Ulrihs fon Šverins, esot kara dienestā pie Polijas karaļa Sigismunda III, iemīlējies skaistajā galma dāmā Barbarā Konarskā.

Skaistules vecāki piekrita laulībām ar brašo kavalērijas eskadrona komandieri tikai tādā gadījumā, ja viņš pāries katoļu ticībā. Par spīti tēva kategoriskajiem iebildumiem un aizliegumam atgriezties Alsungā, Johans izvirzītajam noteikumam piekrita, un kāzas notika, taču jaunais pāris ilgus gadus dzīvoja Polijā un Lietuvā, un tikai pēc tēva nāves 1632. gadā Johans varēja savu Barbaru atvest uz Alsungu. Jaunais novada īpašnieks ar fanātisku dedzību tūdaļ ķērās pie visu iedzīvotāju pievēršanas katoļticībai, ieviešot katoļiem īpašus – košus un krokotus – pēc Varšavas galma parauga darinātus tērpus un apspiežot jebkuru opozīciju. Šverins vēlējies, lai viņa zemnieki atšķiras no citu novadu zemniekiem, un to nu viņš godam panācis – skatoties uz suiteņu košajiem tērpiem, acis vai žilbst! Turklāt, kā stāsta pašas suitu sievas, tērpos krāsas itin nemaz nav jāsaskaņo, jo “tad tērps ir pliekans”.

Šverinu dzimtai ir bijusi milzīga loma šīs vietas likumos un paradumos. Arī pašu suitu rašanās ir ļoti cieši saistīta ar šo dzimtu. Sīkāku informāciju par vēstures aizraujošajiem līkločiem – par dzimtas peripetijām, aizliegtu mīlestību, bērna noliegumu un noindēšanu – dzirdama Alsungas novada muzejā, vai apmeklējot 1372. gadā celto Livonijas ordeņa pili.

Nozīmīgi, ka Alsunga līdz ar apkārtējām muižām Šverinu dzimtas īpašumā atradās 164 gadus (no 1574. līdz 1738. gadam). Viens no īpašniekiem – Johans Ulrihs fon Šverins – 1623. gadā pārgāja katoļticībā un, sākot ar 1632. gadu, katoļticību ieviesa Alsungas novadā. Tieši pateicoties viņam, nākamo gadsimtu Alsungas un apkārtējo muižu iedzīvotāji ieguva savu identitāti un sāka saukties par suitiem, un reliģiskā atšķirība novedusi līdz mūsu dienām saglabātā mantojuma. Johans Ulrihs fon Šverins Alsungā (tolaik – Alšvangā) “valdīja” vien 4 gadus, taču viņa darbu sekas jūtamas vēl šodien.

Alsunga – viens no pirmajiem viedajiem ciemiem Latvijā

Seno suitu novadu šodien veido trīs pagasti: Alsunga, Gudenieki un Jūrkalne. Agrākais Basu pagasts kopš padomju laikiem ir iekļauts Gudenieku pagastā. Vietēji iedzīvotāji jau gadus trīs Alsungu sauc par viedo ciemu. Ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra atbalstu, tās iedzīvotāji uzņemas iniciatīvu un rod praktiskus risinājumus jautājumiem, kas uzlabo viņu pašu ikdienu. Viņi domā par jaunu sadarbības veidu īstenošanu un līdzšinējā pieredze liecina, ka suiti var būt ļoti vienoti, atbalstot viens otru un iesaistoties dažādos pasākumos un aktivitātēs arī vēsturiskā suitu novada robežās.

Uz tikšanos Alsungā!

Patiešām ir vērts doties uz suitu novadu, iepazīt, apskatīt un novērtēt mūsu pašu bagātību. Īpašais ir tas, ka luterticīgajā Kurzemē tā ir maza, bet ļoti noturīga katoļticīgo sala. Ja ir vēlme uzzināt, kā īsti veidojusies neparastās kultūrvides identitāte, kurā sajaukušās latviešu, lībiešu, vācu un poļu kultūras, ceļojums suitu zemē būtu jāsāk ar Alsungas apciemošanu un vēstures izzināšanu.

Sagatavoja
Zanda Dimanta-Svilpe,
Valsts Lauku tīkla Sekretariāts