Piekrastes zvejniecības pērles meklējot – Jūrmalciems

10. Septembris 2021.

GalerijaPrint

Vēlamies jums pastāstīt par vienu no zvejnieku ciematiem – Jūrmalciemu, kuram ir bagāta vēsture, un arī dzīves ritējums nav spējis remdēt vietējo iedzīvotāju alkas doties jūrā, saglabājot un godā ceļot zvejošanu un tās tradīcijas.

Kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju saglabāšana

Grāmatā “Jūrmalciema aizjomu ainavu stāsti” Inese Stūre atzīmē: “Zveja ir bijusi galvenais lielākās iedzīvotāju daļas nodarbošanās veids, tomēr tās sezonālais un bīstamais raksturs ir iemels, kādēļ, dzīvojot šajā apvidū, cilvēki ir izmantojuši jebkuru citu iespēju gūt ienākumus”.

Tieši tāpēc tajā brīdī, kad tiek runāts par Jūrmalciema vēsturi, neatņemama daļa ir liecības par aizjomu (nelielu labības vai sakņu lauciņu) veidošanu gan, lai ierobežotu smalko, balto smilšu izplatību, gan arī zemkopības vajadzībām; par jūras aļģēm jeb jūras mēslu vākšanu, kas ir bijušas gan kā vērtīgs mēslojums zemkopībā, gan būtisks papildus ienākumu avots zvejniekiem; par dzintaru un tā vākšanas ierobežojumiem un daudzām citām liecībām, kas caurvijas laikā un vietējo iedzīvotāju likteņos.

I. Stūre teic: “Zveja un tās tradīcijas neapšaubāmi ir spilgtākais apstāklis, kas tiek uzsvērts kā Jūrmalciema apvidus savdabība mūsdienās.” Šajā gadījumā liela loma ir gan dažādām publikācijām, jo Jūrmalciems ar saviem iedzīvotājiem un dabu ir iedvesmojis daudzus rakstniekus un dzejniekus, gan arī vēsturisko liecību ekspozīcijām – “Jūrmalciema senatne” un Jūrmalciema Tīklu māju “Piestātne”, kuras tagad pieejamas apmeklētājiem. Arī laivas, tīkli un citas ar zvejnieku ikdienu saistītas lietas, kuras vēl tagad ir sastopamas daudzās vietējo mājās.

Ekspozīcijā “Jūrmalnieku senatne”, kuru savās dzimtas mājās izveidojusi un turpina veidot Nīcas senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga, apmeklētājiem ir iespēja apskatīt zvejnieku sadzīves priekšmetus un amata rīkus, uzzināt to pielietojumu un senos nosaukumus, kā arī iegūt plašāku informāciju par Jūrmalciema vēsturi – iepazīties ar senām fotogrāfijām, uzzināt par zvejnieku dzimtām un atmiņu stāstiem. Gitas stāstījums rada īpašu pievienoto vērtību un iespēju iejusties ne tikai zvejnieku, bet arī Jūrmalciema iedzīvotāju ikdienā.

Jūrmalciema tīklu māja “Piestātne” ir pagājušā gadsimta 1958. gadā celtais zivju un zvejas rīku šķūnis, kurā, pēc liecinieku stāstītā, notika visa dzīve – te bija laivas, tīkli, veica tīklu lāpīšanu, zivju lasīšanu. Augšā bija dzīvojamās telpas.

2019. gadā pēc nopietniem atjaunošanas darbiem, kuri tika veikti, piesaistot pašvaldības un biedrības “Liepājas rajona partnerība” sabiedrisko projektu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda finansējumu, ēka atguva jaunu dzīvību.

Pirmais stāvs ir atvēlēts zvejnieku saimnieciskai darbībai un tās dažādošanai, savukārt otrais stāvs paredzēts pastāvīgām ekspozīcijām, meistarklasēm, kā arī tā ir vieta jauniem un mūsdienīgiem piedāvājumiem. Tīklu mājas apsaimniekošana un iedzīvināšana ir uzticēta biedrībai “Jūrmalciema Valgums”, kurā vienkopus apvienojušies vietējie Jūrmalciema iedzīvotāji, zvejnieki un zvejnieku ģimenes. Viņu apņemšanās ir nepārprotama – maksimāli saglabāt Jūrmalciema kultūras mantojumu un ar to iepazīstināt apmeklētājus. Zīmīga ir vārda “valgums” nozīme – tā ir vieta jūras krastā, kur zvejnieki novieto laivas, enkurus, stoderes un žāvē tīklus.

Lai arī biedrība ir salīdzinoši jauna, tās kodolu veido Jūrmalciema interešu kopa “Kalvas”, kas ir zivsaimniecības nozares 2018. gada balvas “Lielais loms” laureāti nominācijā “Ieguldījums zivsaimniecības popularizēšanā”.

Patlaban ēkā ir skatāms Jūrmalciema jeb Virgas valguma vraka fragments – daļa burinieka, kas izskalota 2011. gadā; var iepazīt dažus senus zvejas rīkus; ir apskatāmas 17 vietējo dzimtu (Vecpūķa, Čīmas, Pūķa, Jūrmaļa, Pirča, Stanislava, Kraukla, Ūdra, Vec-Baštika, Kronberga, Kupša, Birznieka, Abuļa, Jaunzemja, Pukuļa, Baštika, Kraceja) īpašuma zīmes, kuras kalpojušas gan ikdienai, gan arī zvejas rīku apzīmēšanai.

Kaut uz brīdi tur savu mājvietu ir raduši arī divu dižgaru – mākslinieku un fotogrāfu Ulda Brieža un Pētera Jaunzema – darbi. Abi mākslinieki ir iemūžinājuši Jūrmalciema agrākās ainavas, notikumus un cilvēkus. Tās ir apbrīnojamas liecības par to, kā vietējie iedzīvotāji dzīvoja, par padomju laikiem, kad bija ierobežotas iespējas tikt pie jūras, par zvejnieku ikdienu un pārmaiņām, kas notikušas laika gaitā. P. Jaunzems savas izstādes atklāšanas dienā bija atzinis, ka iemūžinājis piekrasti, zvejas rīkus un laivas, īpaši vizuāli viņu uzrunājuši piekrastes ļaudis, to sīkstie raksturi un noslēgtība. Aiz ārējā skarbuma slēpjas dvēselē jūtīgi un viegli ievainojami, pašam māksliniekam radniecīgi cilvēki.

Jūrmalciema tīklu māja “Piestātne” ir vieta, kur, iepriekš piesakoties, sirsnīgi gaidīts ikviens. Te pastāstīs par Jūrmalciema zvejnieku skaudro un neparasto darbu, par zivju pagatavošanas tradīcijām, tā ir vieta, kur iespējams iepazīties ar piekrastes zvejniecības pirmsākumiem, tradīcijām un attīstību.

Zvejnieku tradīciju turpinājums

Ēvalds Vilks ir rakstījis: “Jūrmalciemā dzīvo tik senas zvejnieku un jūras braucēju dzimtas, ka to pirmsākumus neviens nevar atcerēties, ir zināms tikai viens: arī senči bijuši zvejnieki.”

Ļoti spilgtas zvejnieku ikdienas liecības ir lasāmas Olafa Gūtmaņa, kura darba gaitas ir cieši saistītas arī ar zivsaimniecības jomu, grāmatā “Jūrmalciems”. Autors atzīst, ka grāmata ir kā “rakstisks piemineklis šai vietai”, kuru viņš ļoti iemīlējis un ar patiesu aizrautību aicina iepazīt ikvienu.

Grāmatā iekļautas liecības par ciema izveidošanu, jūras mēslu ieguvi, zvejnieku ikdienu, zvejas niansēm, laivu būvniecības tradīcijām, jūras nerimstošo spēku un nelaimes gadījumiem, zvejnieku likteņiem, savstarpējas sadarbības nozīmīgumu, zvejniecības skolas izveidi Liepājā, padomju gadiem, ciema apmeklētāju atsauksmēm, dzintara meklējumiem un citām tik piederošām un ciema dzīvi raksturojošām lietām.

Runājot par šīs jomas attīstības iespējām, 2009. gadā izdotajā grāmatā I. Stūre dalās savā novērojumā: “Zvejas nodarbe, šķiet, nenovēršami paliek tikai kā pagātnes mantojums.” Šos vārdus daļēji atspoguļo arī O. Gūtmaņa 2001. gadā rakstītais: “Kurzemes piekrastes zvejniecības vēsture, kāda nu tā radusies manā, rakstnieka, skatījumā, ilustrēta ar jo daudziem citātiem, raksturota ar skaitļiem, diemžēl jābeidz ar pesimistisku izskaņu, taču, nezaudējot cerību, ka vēlreiz var iestāties “ziedu laiki”. Ja vien zvejnieki paši organizētos un aizstāvētu savas tiesības, ja vien kāda no valdībām, kas stājās pie valsts pārvaldīšanas, censtos atrisināt problēmas, kas ir samilzušas zvejniekciemos.”

Skatoties no pašreizējās situācijas, protams, laiki ir būtiski mainījušies un, neskatoties uz dažādiem apstākļiem un ierobežojumiem, darba apjoma un zivju daudzumu samazinājumu, kas ietekmē visus zvejniekus Latvijā, zvejas tradīcijas Jūrmalciemā ir dzīvas, jo joprojām ir zvejnieku brigādes un dzimtas, kuras aktīvi turpina šo arodu un meklē aizvien jaunas iespējas. Pēc zvejnieku liecībām, 2020. gadā bija piecas zvejas laivas, kuras Jūrmalciemā aktīvi rosās zvejas sezonas laikā.

Gluži tāpat kā Latvijas pirmās neatkarības laikā, kad Jūrmalciemā aktīvi darbojās zvejnieku biedrība, savstarpējas sadarbības nozīmīgums ne mirkli nav mazinājies. Tā vairāki Jūrmalciema un Liepājas zvejnieki 2010. gadā apvienojās biedrībā “Baltijas Zivsaimnieku apvienība”, un kopīgi Liepājā ir izveidojuši infrastruktūru, lai nozvejotās zivis varētu šķirot, sasaldēt, glabāt un sagatavot turpmākai realizācijai vai apstrādei.

Jūrmalciemā tiek turpinātas un godā celtas zivju pārstrādes iespējas, kas šobrīd lielākos apjomos notiek Jūrmalciemā kūpinātavā un zvejnieku mājā “Oskars”.

Jūrmalciema kūpinātava

Sešdesmito gadu sākumā zvejnieku kolhozs “Sarkanā blāzma” uzlaboja saimniecību, būvējot attarošanas cehu (lielo tīklu šķūni), garāžas un kūpinātavu. Kūpinātavas būve tika pabeigta tikai 1968. gadā. Sākumā strādāja viena maiņa, ko vadīja Astra Kronberga. Palielinoties nozvejai, pēc 3 gadiem izveidoja otru maiņu. Kūpinātavā strādāja zvejnieku sievas, kuras agri no rīta izlasīja zvejnieku tīklus un vēlāk devās kūpināt. Sovhoza laikā vienā dienā nokūpināja 4 tonnas reņģu, tad zivis bija lētas un pēc tām bija liels pieprasījums. Kūpinātava ar labiem panākumiem darbojās arī pēc kolhozu apvienošanas kā p/s “Nīca” brigāde līdz 1992. gadam. Pēc divu gadu pārtraukuma darbs kūpinātavā tika atjaunots, un tagad tajā strādā SIA “Ostbaltfish”, pārstrādājot gan vietējās zivis, gan arī ievestās. Neskatoties uz pārmaiņām, paliekoša un nemainīga ir augsta ražotās produkcijas kvalitāte, jo galvenais ir kūpinātāju pieredze.

Zivju māja “Oskars”

Vēl viena interesanta vieta Jūrmalciemā, kuru noteikti aicinām apmeklēt, irZivju māja “Oskars”, kur saimnieko piekrastes zvejnieks Oskars Kadeģis kopā ar ģimeni.

Oskars turpina savas dzimtas arodu un bija viens no pirmajiem, kurš Liepājā sāka tirgot tikko nozvejotās zivis no kuģa un turpināja to darīt sešus gadus. Ar zvejniecības arodu viņš saskāries jau kopš agras bērnības, jo ģimene dzīvojusi tepat Jūrmalciemā tīklu šķūņa (šobrīd Jūrmalciema tīklu mājā “Piestātne”) otrajā stāvā.

Zemnieku saimniecība “Oskars” izveidota 1994. gadā un lepojas ar to, ka mērķtiecīgi attīstās pašu spēkiem. Oskara zvejas kuģi atrodas Liepājā, un jau trešo gadu ar ģimenes atbalstu Jūrmalciemā zivju mājā “Oskars” nodarbojas ar zivju kūpināšanu un svaigas produkcijas pārdošanu pircējiem, nodrošinot augstāku pievienoto vērtību nozvejotajai zivij.

Piedāvājumā ir visas piekrastē noteiktā sezonā zvejojamās zivis, kā arī svaigi gatavoti dažāda veida kūpinājumi no Baltijas jūras piekrastē pašu zvejotām zivīm (grundulis, vēja zivs, akmens bute, asaris, lasis u. c.), kuri pagatavoti pēc labākajām Jūrmalciema tradīcijām. Lielākā darbība pagaidām ir no maija līdz novembrim. Ziemā, iespējams, piedāvājumā būs arī Baltijas lasis. Zivis tiek kūpinātas ar alkšņa malku un skaidām, bet īpašo garšu, krāsu un smaržu piedod čiekuri. 2020. gada zivsaimniecības gada balvā “Lielais loms” Oskara saimniecībā atzīta par labāko nominācijā “Gada uzņēmums jūras piekrastes un iekšējo ūdeņu zvejniecībā”.

Viennozīmīgi nekad nebūs tā, kā ir bijis, bet jūras šalkas, dabas bagātība, skaistā pludmale, Jūrmalciema vēsture un ļaudis ir šīs vietas īpašā vērtība. Jau 1937. gadā, viesojoties Jūrmalciemā, zemkopības ministrs J. Birznieks atzīst: “Mūsu zemes zvejnieku cilts pie Dzintarjūras ir tikpat sena kā latviešu tauta. Šajā darbā nosirmojuši tēvi un dēli. Viņiem pāri gājušas brāzmainas vētras, bet kā latviešu zemnieks savai zemei, tā zvejnieks savai maizes devējai jūrai palicis uzticīgs līdz šai dienai.” Šajā ziņā arī pēc vairāk nekā 80 gadiem nekas nav mainījies.

Sirsnīgs paldies Nīcas senlietu krātuves vadītājai Gitai Vanagai un biedrībai “Jūrmalciema valgums” par enerģiju, aizrautību, ar ko dalāties un aizraujat sev līdzi.

LLKC Liepājas konsultāciju biroja vadītājs

Foto: Aleksejs Kačanovs, Kārlis Volkovskis, Uldis Briedis,
senlietu krātuves materiāli (arhīvs),
Nīcas (nica.lv) mājaslapa, zvejnieku māja “Oskars”

Uzziņai:

Līdz 1234. gadam pastāv kuršu valstiskie veidojumi Duvzare un Ceklis. Piekrastē kurši nodarbojas ar zveju.
1636. gadā Kurzemes hercoga mērnieks Tobiass Krauze Jūrmalciemu atzīmē kā apdzīvotu vietu.
1921. gada 14. jūlijā dibināta Nīcas patērētāju biedrība “Zvejnieks”, un tā darbojās līdz 1935. gada 17. augustam, kad tiek iekļauta “Liepājas rajona zvejnieku kooperatīvā”, pastāvot līdz 1940. gadam.
1929. gadā Jūrmalciemā bija 108 zvejnieki, starp tiem 60 arodnieki, kuri nodarbojušies ar zveju vien. Zvejniekiem ir piederējuši 245 reņģu un 20 salaku tīkli, plekstu vadi – 4, striktu (salaku) – 18, ūdu skaits (simtos) – 3660 āķi. Loms (kg): laši – 480, mencas – 117 381, reņģes – 33 525.
1937.–38. gadā ierīko jūras mēslu uztvērēju – molu. Tas stiepās 150–200 metrus. Laika gaitā Jūrmalciema zvejnieki molu izmantoja laivu piesiešanai. Šobrīd tas ir vienīgais no Latvijas laikā Kurzemes piekrastē būvētajiem moliem, kas vēl tiek izmantots.
1937. gadā prezidents Kārlis Ulmanis apmeklē zvejniekciemus Kurzemes piekrastē. Klampju ciemā prezidents iepazinās ar jūras mēslu uztvērēja – mola būvi. Šeit vietējie zvejnieki sumināja prezidentu un pateicās par valdības gādību zvejnieku dzīves un darba atbalstā. Jūrmalciema zvejnieki sarunās izteica vēlēšanos, lai Jūrmalciemā ierīkotu laivu uzvilkšanas ierīci, kas 1939. gadā arī tiek uzstādīta. Tā ir viena no vēstures liecībām, kura ir saglabājusies un apskatāma Jūrmalciemā pie Tīklu mājas.
Ciems smagi cieta 2. pasaules kara laikā, jo šeit notika karadarbība un netālu atradās Kurzemes katla frontes līnija.
Baltijas jūras piekraste Latvijas rietumos padomju laikā bija stingri apsargāta PSRS rietumu robeža. Tolaik ne motorlaivu, ne zvejas kuģi neizlaida jūrā, ja peldošais līdzeklis nebija rūpīgi pārbaudīts. Kā atgādinājums par šo laiku ir saglabājušies koka stabi no dzeloņstiepļu žoga, sargtornis un arī sargu būdiņa pie Tīklu mājas.
No 1949. līdz 1970. gadam Jūrmalciemā darbojas zvejnieku kolhozs “Sarkanā blāzma”, kad to kā atsevišķu brigādi pievienoja Nīcas padomju saimniecībai. Sākumā kolhozā iestājās 55 zvejnieki, kuru rīcībā bija 8 motorlaivas, 2 buru un 2 airu laivas. 1950. gadā artelī bija ūdu āķi (mencu) 387 859 gab., 366 reņģu, 102 salaku un 20 brētliņu tīkli, 11 slaku un 1 plekstu velkamais vads. Pēc 1967. gada darbības rezultātiem kolhozs tiek atzīts par vienu no vismazākajiem no pastāvošajiem 16 zvejnieku kolhoziem Latvijā.
1967. gadā Kurzemes piekrastē notiek gadsimta vētra, kas bojājusi daudzas zvejnieku laivas.
Atjaunojot Latvijas neatkarību un arī beidzoties plānveida ekonomikas kopsaimniecību ērai, sākusies licencētā zvejniecība.

Informācijas avoti: