Jaunai sezonai jaunas idejas
Sveiciens visiem zivju audzētājiem, mazu un lielu dīķu turētājiem, zaļā dzīvesveida piekritējiem. Šajā rakstā esmu nolēmis padalīties ar kādu atklājumu un savu pēdējo divu gadu pieredzi par zivju audzēšanu dīķos pēc inovatīvas metodes. Vismaz man tā ir jauna pasaule, un, domāju, jums arī, jo patlaban nezinu Latvijā nevienu akvakultūras saimniecību, kura nodarbotos ar ko līdzīgu.
Runa ir par zaļaļģes izmantošanu akvakultūrā jeb precīzāk – mikroaļģi hlorella vulgaris. Vai tā ir inovācija vai nav, mēs, protams, varam diskutēt, bet skaidrs, ka pati mikroaļģe uz mūsu planētas pastāv jau vairāk kā 2 miljardus gadu, te es nedaudz noapaļoju, jo domāju pāris simt miljoniem gadiem šurp vai turp šeit nav lielas nozīmes. Inovācija, manuprāt, slēpjas šīs mikroaļģes īpašībās un to pielietojumā dīķos, zivju audzēšanai, proti, veiksmīgā sadarbībā starp cilvēku un dabu.
Lietas būtība slēpjas apstāklī, ka šī mikroaļģe – hlorella vulgaris, ielaista zivju dīķī, pateicoties hlorofīlam, būtiski efektīvāk par citiem ūdens augiem absorbē tur esošos biogēnus un oglekļa dioksīdu CO2, kā rezultātā ūdenī tiek izdalīts liels molekulārā skābekļa daudzums, kas nozīmē dīķos būtiski labākus dzīves un augšanas apstākļus zivīm.
Ko tas nozīmē praksē?
Varu padalīties ar savu personīgo pieredzi. Sākumā, protams, biju skeptisks un neticēju, ka kaut kas līdzīgs ir iespējams. Bija sākotnējā informācija, ka šī mikroaļģe spēj saražot skābekli siltā ūdenī +20 līdz +30 0C 10–12 mg/l. Bet tas runā pretī fizikas likumiem! Ir zināma sakarība – jo siltāks kļūst ūdens, jo sliktāk ūdenī šķīst skābeklis. Pēc praktiskas pieredzes katrs, kurš ir mērījis izšķīdušā skābekļa līmeni ūdenī, zina, ka pavasarī, kad ūdens temperatūra ir +1 līdz +3 0C un ūdens ir auksts un tekošs, piemēram, virszemes avotiņš vai tikko svaigi uzpildīts dīķis, skābekļa piesātinājums 12 mg/l nav nekas neiespējams, varētu pat teikt – ierasta lieta, bet kurš ir redzējis zivju dīķī skābekļa piesātinājumu 12 mg/l vasarā, jūlijā, kad ūdens temperatūra ir +28 līdz +30 0C? Es līdz šim neko tamlīdzīgu nebiju pieredzējis, gluži pretēji, pēdējos gados karstajos vasaras mēnešos, turot dīķos lielu zivju blīvumu, saskāros ar izteiktu skābekļa deficītu. Atsevišķos dīķos skābekļa piesātinājums bija tikai 2 mg/l un mazāk. Te nepalīdzēja ne dīķu ūdens aerācija ar mums visiem zināmajām ūdens aerācijas metodēm, ne ūdens pumpēšana no blakus dīķiem, ne strūklaku veidošana – skābekļa vienkārši nebija, zivis neēda un dažas pat izdomāja izstāties no šīs dzīves… . Man kā saimniekam stress un darbi neveicās. Šī pieredze manī arī radīja tā laika skepsi, jo nav iespējams ūdenī skābekļa daudzums 12 mg/l vasarā, ja ūdens temperatūra +30 0C! Te man prātā nāk citāts no “Jettes Dienu grāmatas”: ”… ja kāds saka, ka tas nav iespējams, tas nenozīmē, ka tas nav iespējams, bet gan to, ka šis cilvēks to nevar izdarīt”.
Par spīti neticībai un kritiskai attieksmei tomēr izlēmu eksperimentēt. Pirms diviem gadiem ielaidu trijos savos zivju dīķos mikroaļģi hlorella, īpaši ne uz ko daudz necerot. Klusībā domāju, ja karpu dīķī vasarā pie ūdens temperatūras +25 līdz +28 0C skābeklis noturēsies 6–7 mg/l robežās, būšu pateicīgs visuma saprātam par izpalīdzēšanu. Mikroaļģi ielaidu divos karpu dīķos un vienā foreļu dīķī. Minstināšanās un svārstīšanās ir cilvēka dabas neatņemama sastāvdaļa, tāpat bija arī ar mani, aļģes ielaidu dīķos pēc zināmas cīņas ar sevi, un šīs cīņas karstumā bija pienācis jau jūnija beigu karstuma vilnis, kurš 2021. gadā bija diezgan ekstrēmi garš – no jūnija vidus līdz jūlija beigām. Sešas nedēļas bez atelpas. Ūdens dīķos uzsila līdz +29, +30, vienā karpu dīķī fiksēju pat +31 0C. Pirmais lielais pārsteigums bija, kad jau nedēļu pēc mikroaļģes ielaišanas dīķos, mērot skābekli, oksimetrs rādīja 10–12 mg/l. Protams, pirmā doma bija, ka kaut kas ar mērinstrumentu nav kārtībā. Mērīju skābekli dīķos, kur šī mikroaļģe netika ielaista (iekšējā skepse neļāva laist visos dīķos, kaut kur taču vasarā arī jāpeldas, kā saka, uz visu banku negāju). Pārējos dīķos skābeklis bija kā parasti 3–4 mg/l. Mērīju dziļurbuma ūdeni – 0,5–0,7 mg/l. Atkal mērīju dīķos ar mikroaļģi – bet skābeklis kā ir, tā ir neiedomājami augsts. Pats labākais bija tas, ka šāds skābekļa līmenis noturējās algolizētajos dīķos visu audzēšanas sezonu, ieskaitot vēlu rudeni. Biju negaidīti pārsteigts. Raža bija izcila. Nākamajā sezonā (2022.) mikro aļģi mērķtiecīgi salaidu visos dīķos un jau agrā pavasarī, uzreiz pēc palu ūdeņu noplakšanas. Sakritība vai nejaušība, bet viss atkārtojās kā 2021. gada vasarā, skābeklis ūdenī bija neraksturīgi daudz un zivis labi auga.
Ko tālāk? Esmu noticējis šiem mazajiem vienšūnu zaļajiem draudziņiem un plānoju sadarboties arī turpmāk. Ir daudz jaunu ideju, par kurām izdevīgā brīdī, protams, pastāstīšu arī jums. Klusiņām varu pačukstēt, ka šogad ir plāns vismaz vienā no dīķiem izaudzēt ekstrēmu daudzumu ar zivīm (manā izpratnē ekstrēms blīvums zivju dīķī ir virs 2000 kg/ha). Mēs visi zinām, nav nekādu problēmu pavasarī ielaist dīķī lielu zivju mazuļu daudzumu, nav problēmu nopirkt tām barību un kārtīgi visu vasaru barot, problēmas ir ar ūdens kvalitāti, pārsvarā tieši vasaras karstajos mēnešos, pirmais un redzamākais ūdens piemērotības rādītājs ir tieši skābeklis. Skābekļa klātbūtnē notiek visi fizioloģiskie procesi zivs organismā, tajā skaitā arī barības konversācija. To, ka zivis slāpst ziemā, domāju, zina ikviens, kurš kaut nedaudz ir pietuvināts zivju audzēšanai vai makšķerēšanai, bet zivis mēdz slāpt arī vasarā, un visbiežāk tas notiek vasaras karstajos mēnešos, īpaši, ja ir ilgs, noturīgs karstums.
Interesanti fakti par mikroaļģi hlorellu
Hlorella ir mikroaļģe – tās izmērs 2–8 mikroni, aptuveni tikpat lieli ir sarkanie asins ķermenīši eritrocīti.
Hlorella aug līdz pat 10–30 reizes ātrāk kā jebkuri sauszemes augi vai lauksaimniecības kultūra.
Hlorella satur 50–70% olbaltumvielu (2x vairāk kā gaļā, sierā, 3x vairāk kā zivīs vai sojā, 4x vairāk kā olās).
Hlorellas sastāvā ir gan minerāli (piemēram, kalcijs, kālijs, magnijs, dzelzs, cinks un citi), kā arī dažādi vitamīni (piemēram, K, B6, B9, B12, C, E un citi), kā arī aminoskābes.
Hlorellas izkonkurē zilaļģu veidošanos, vasarā nenotiek ūdens ziedēšana.
Hlorella palielina dabiskās barības daudzumu dīķī, hlorella ir ļoti iecienīta barība zoobentosam un zooplanktonam.
Hlorella samazina smaku – dūņu piegaršu zivīm.
Hlorella paaugstina zivju imunitāti (zivis daudz labāk ziemo).
Hlorella palielina ūdens caurspīdīgumu.
Hlorella samazina ūdens piesārņojumu ar patogēniem mikroorganismiem, kopumā uzlabojas dīķa ūdens bioķīmiskie rādītāji.
Hlorellas pirmais efekts ir redzams jau pēc nedēļas.
Viens kubikmetrs hlorellas suspensijas spēj absorbēt tikpat daudz CO2, cik simts koki.
60% no pasaules skābekļa tiek saražots, pateicoties ūdens augiem.
Pēc manas pieredzes, labākais laiks, kad hlorellu laist dīķī, ir agrs pavasaris, pēc palu ūdeņu noplakšanas.
Jebkurā gadījumā mani šis temats ir ļoti interesē, noteikti turpināšu aktīvi eksperimentēt, jo noskaidrojamo jautājumu loks strauji kļūst lielāks, un, ja kādam no jums ir kāda pieredze vai interese parunāt, esmu pieejams saziņai.
Raivis Apsītis,
LLKC eksperts zivsaimniecībā
Foto: Raivis Apsītis
Pievienot komentāru