Atjauno senu māju ainaviskā vietā

Ivo Līdums pirms trim gadiem Popes pagasta Topciemā iegādājies senās Dziru mājas Rindas upes krastā un sācis tās atjaunot. Pamazām iecerēts šeit attīstīt piedāvājumu tūristiem, kuri novērtē iespēju atpūsties mierā un harmonijā.

Ivo ir inženierzinātņu doktors. Viņam ir savs uzņēmums pārtikas rūpniecības nozarē – izstrādā ražošanas tehnoloģijas, receptūru, piegādā iekārtas. Klientu lokā ir gan labi zināmi pašmāju pārtikas ražotāji, gan uzņēmumi ārvalstīs. Maģistra darbā savulaik izstrādājis Liepkalnu maiznīcas maizes kvasu, ko joprojām var nopirkt uzņēmuma ražotnē. Ģimenes pamata dzīvesvieta ir Rīgā, tuvāk uzņēmuma klientiem, pie kuriem lielākoties nākas braukt uz ražotnēm.

Ivo nāk no Gulbenes, bet jau vairāk nekā 20 gadus zina Topciema apkaimi, jo šeit dzīvo sievas Līgas vecāki. “Kalnā atrodas Kurzemes vēsturiskā sēta Kalnenieki, kur manas sievas tēvs visu bērnību ir pavadījis, bet šajā mājā piedzimusi sievastēva vecāmamma un tēvs. Šī māja visu laiku piederēja citiem radiniekiem, dzimtas atzaram,” izrādot īpašumu, stāsta Ivo. “Mēs kādreiz nācām šeit, lejā, prasījām atļauju aiziet uz upi nopeldēties. Jāatzīst, ka tad te bija šaura, šaura taciņa, viss bija krūmos un nātrēs. Vienīgā kompensācija – te varēja dabūt avenes, ja biji saņēmis nātru kodienu. Tagad to grūti saprast”.

Kad māju iepriekšējais saimnieks izlēmis pārdot, cena noteikta diezgan augsta. Ivo dzīvo ar pārliecību: “Vienmēr ir tā – ja naudu ir, kur tērēt, tad tā atnāk. Tā sajūta man vislabāk patīk. Man tāda bija. Tu vari citreiz ar pieri sienā skriet, un tev nav nekā. Ja esi domu ielicis, ka tas ir tavējais, tad atnāk.” Dzīve Ivo piespēlējusi kādu projektu, kura pienesums cents centā saskanējis ar ieguldījumu īpašuma iegādei.

Atjauno soli pa solim

Ģimene šeit darbojas tikai trešo gadu, bet jau pagūts daudz izdarīt. Māja celta 1890. gadā un prasa daudz rūpju. “Mans pirmais uzdevums bija apstādināt ēkas iznīkšanu. Tagad sākam pa loceklītim atjaunot, atdzīvināt,” stāsta īpašnieks.  “Kad iegādājos māju, speciāli nebildēju. Kā bija – labāk to nezināt, neredzēt. Daudz ko izdarījām. Parasti pirmais gads ir tāds rāviens. Bija vērts to entuziasmu dabūt. Tad mēs lielumu izdarījām, tagad var sākt ar vēsu prātu, ar domu, ar pacietību. Es daru to, kas man patīk. Un šis man patīk – tas vairo manu radošumu un virzību uz priekšu. Tas ir kā instruments attīstīties,” par senās ēkas atjaunošanu teic saimnieks.

Vispirms nācies tikt galā ar kultūrslāni. No mājas izvests daudz lieku lietu. Noņemot padomju laikam raksturīgās papes, apakšā atklājusies skaista, sena dēļu grīda. Pie galdnieka pasūtītas durvis. Aizvadītajā vasarā ļoti cītīgi iztīrījuši visus skursteņus, lai var droši kurināt. “Skursteņslauķis teica – tādu vēsturisko mantojumu nebija manījis,” atklāj saimnieks. Viņš bērnībā dzīvojis privātmājā, tāpēc visi veicamie darbi ir labi zināmi, saglabājusies arī kurināšanas meistarība. “Kad atbraucu, izkurinu sešas krāsnis un trīs dienas jūsmoju par to. Ja man būtu tas jādara trīs, četrus mēnešus no vietas, es, protams, ieliktu arī automatizāciju. Esmu ievērojis, ka punkti šajā mājā ir izvēlēti speciāli – nekas nav nejaušs. Krāsns, plīts atrodas uz uguns āderes,” teic Ivo. Šovasar viņš pamanījis – ja no rīta virtuvē pie malkas plīts gatavo ēst un durvis ir vaļā, tad saule silda kājas. “Pat arhitektiem būtu jāpamācās no senču gudrībām. Visi logi, durvis, attālumi no logiem – tie nav nejauši. Viss ir aprēķināts, izdomāts,” par senču būvniecības zināšanām sajūsminās Ivo.

“Te ir bijušas visas emocijas. Visi laikmeti izgājuši cauri – vācu, krievu, latviešu. Es apzinos – kad kaut ko slauku, tīru, dabūju trīs gadsimtu putekļus,” smaidot teic Ivo. Bēniņos esot senas kamanas, stelles – nākotnes plānos esot šos priekšmetus eksponēt. Saimnieks uzskata, ka senā māja un lietas novērš uzmanību no mūsdienu digitalizācijas. Te strādājot, rodoties nestandarta domas.

Virtuvē ir saglabājusies arī sena maizes krāsns, oriģināla abra un lize. Esot tikai jāsaprot, kāds daudzums malkas vajadzīgs, lai tad, kad malka izkurējusies, arī maize būtu gatava – tur esot tā meistarība, spriež Ivo. Janvārī viņš plāno sadarbībā ar Lieplkalnu maiznīcas īpašniekiem Dagni un Līgu Čākuriem šeit pirmoreiz cept maizi.

Piedāvās tūristiem mierpilnu atpūtu

Saimnieki plāno šeit attīstīt lauku tūrismu. Tā kā Dziri ir pie upes, te piedāvā atpūtas iespējas laivotājiem un supotājiem, kā arī makšķerniekiem. Ar laiku būs arī nakšņošanas iespējas. Saimnieks uzlicis upes malā pirtiņu, uz upes pusi pie mājas izveidota terase, kur var apsēsties, baudīt noskaņu un ainavu. “Šeit gulbju pārītis nāk, mans draugs inženieris bebrs peld,” stāsta saimnieks. Stropos mitinās arī bites, tāpēc Dziros ir arī savs medus. Blakus ir mežs, kur var salasīt ogas vai sēnes. Te valda patiess miers un harmonija, var atgūt spēkus un relaksēties pēc stresa un ikdienas pilsētā.

Arī pats saimnieks šeit jūtas ļoti labi – viņam esot sajūta, ka šeit cilvēks it kā attīrās no liekās informācijas. “Vasarās es vienmēr pie sevis domāju – dod, Dievs, man atpakaļ atmiņu, kad uzbraucu uz Ventspils šosejas, lai es visu atceros. Tāpēc, ka te pazūd realitāte, sajūta par ārpasauli,” stāsta Ivo. “Šo pašu gribu iedot saviem viesiem. To brīvdienu sajūtu īstā lauku mājā, lai viņi sajūt  brīvību. Varbūt viņam tas palīdzēs kādās citās lietās.” Viņš stāsta, ka reiz šeit bijis atbraucis kāds septiņdesmitgadīgs dānis. Kad saimnieks piedāvājis viņam uzcept lauku olas uz malkas plīts, šis cilvēks teicis, ka pēdējoreiz viņam olas tā gatavojusi vecmāmiņa

Filma uz manteļskursteņa

Ēkā atjaunots arī senais manteļskurstenis, kas agrāk vasarās izmantots kā melnā virtuve. Šogad Dziru saimnieki piedalījušies pirmajās Ventspils puses mājas kafejnīcu dienās. Kad viesi paēduši, tie labprāt izmantojuši iespēju uz manteļskursteņa noskatīties filmiņu, kurā atmiņās par šo vietu dalās Ivo sievas vecāki un citi radinieki. Filmiņā iekļauti fragmenti no Ivo sievas vecāku kāzu filmas. 

Ivo ir apņēmības pilns mājas kafejnīcu dienās piedalīties vēl. Ģimenē par šo gan domas daloties. “Es lomas biju tā sadalījis, ka uzņēmu viesus, bet ģimene šiverēja vaiga sviedros pa virtuvi. Un man tā sajūta ļoti patika – sagaidīt viesus,” teic Ivo. Pirmie viesi bijuši kaimiņi, jo tā bijusi viņu iespēja atnākt ciemos. Saimnieks novērojis, ka pēc pirmajām trim stundām daudz ieradušies tādi cilvēki, kuriem kāds bija piezvanījis vai ieteicis atnākt, jo ļoti šeit paticis. Ģimeni apciemojis arī pagasta pārvaldnieks Mārtiņš Libkovskis ar kundzi Unu. Mājas priekšnamu nu rotā skaisti zīmējumi, kuros attēlota Dziru māja – tie saņemti dāvanā no pasākuma viesiem.

Sūta pastkartes no ceļojumiem

Ivo ļoti lepojas ar savu ģimeni – sievu Līgu, meitām Martu un Elzu un dēlu Gustavu. Bērnu audzināšanu ļoti atvieglojot tas, ka bērni redzējuši, kā tētis izstrādā savu disertāciju. “Mēs kopā daudz ceļojam, viens otru motivējam. Mana lielākā motivācija bija, ka bērni redzēja manas disertācijas nokrautos papīrus. Un man nav vairs nekāds jautājums par pedagoģisko darbu ar viņiem par mācībām, jo viņi visi trīs piedalījās manā aizstāvēšanā,” stāsta Ivo. “Mums ir tradīcija – ja mēs ceļojam visa ģimene, tad uzrakstām pastkartīti no tās vietas, kur esam, uz šejieni. Tur, uz maizes krāsns, tās jau ir sakrājušās.”

Kristīne Duļbinska,
pirmpublikācija laikrakstā “Ventas Balss”

Foto: Krists Kūla