No Ziemeļkurzemē audzētām vīnogām gatavo īpašus produktus

GalerijaPrint

Puzes pagasta Puzeniekos Zaļkalnu mājās Pauzeru ģimene ierīkojusi plašu vīnogu dārzu un no izaudzētajām dažādu šķirņu vīnogām gatavo dažādus produktus, ko citviet neatrast.

Ik gadu Pauzeru vīnogulājā rīko arī dārza svētkus. Saimnieks Uldis Pauzers viesiem izrādīja ap trīs hektārus plašo teritoriju, kurā aug ap 2000 dažādu šķirņu vīnogu stādu. Viņš labprāt dalījās savā vīnogu audzēšanas pieredzē un iepazīstināja ar mājražošanas produkciju, kurā ir gan vīni no dažādu šķirņu vīnogām, gan no vīnogām gatavoti ievārījumi, čatniji, marinētas un skābētas vīnogas. Saimniecībā arī audzē vīnogu stādus.   

Vīnoga bez vīna?

«Mums no sākuma vispār bija doma vīnu neražot. Bet kā vīnoga bez vīna? Pieprasījums ir, un mums nācās sākt kaut kādā daudzumā ražot arī vīnu. Ir nokārtotas visas licences. Pārējie produkti – viss ir ražots no vīnogām. Tur ir pavisam ekskluzīvas lietas, ko Eiropā nekur nevar nopirkt. To var nopirkt tikai pie manis,» stāstīja vīnogu audzētājs. Vīns top, izmantojot dabīgo vīna raugu, kas rodas ogās. «Apsarmīte, kas ir virsū ogai, ir vīna raugs. Mēs mehāniski ogu saspiežam, mucās iekšā, pa virsu nostājas mizas, apakšā kauliņi, pa vidu – sula,» skaidroja Pauzers. Vērtīgi ir iegūtie vīnogu kauliņi – tas esot lielākais antioksidants pasaulē, ļoti veselīgs. Kauliņus izmanto kosmētikā un kā pārtikas piedevu, un vienīgais veids, kā tos iegūt, ir taisot vīnu, jo tad kauliņi nosēžas.

Pauzers skaidroja, ka nepieciešams, lai vīna masā būtu pietiekams cukura daudzums. Tā kā pie mums nav tik augstu temperatūru kā dienvidu zemēs, nākas nedaudz pievienot cukuru. «Ķīmiskā reakcijā no 10% cukura mēs dabūjam 6,6% alkohola. Lai dabūtu 12-13 grādus, ogai jādabū vismaz 25% cukura, kas Latvijas apstākļos nav iespējams.» Toties garšas buķete mūsu platuma grādos augušām vīnogām esot labāka – tā kā ziemeļos dienas ir garākas, ilgāk norisinās fotosintēze, piešķirot augļiem labāku garšu.

Tā kā pērn maija beigu salnās lielākā daļa stādījumu nosala un nebija iespējams iegūt kvalitatīvu vīnogu ražu, Pauzeri izmēģinājuši vīna gatavošanu arī no cidonijām.

Vīnogām patīk rušināšana

Puzeniekos ir smilšaina augsne, kas vīnogu audzēšanai ir pateicīga, jo vīnogām mālaina augsne nepatīkot. Saimnieki vīnogas sastādījuši rindās, ierīkojuši gar stādiem horizontāli novilktas stieples. Augs ar vīnstīgām kaut kur pieķeras pats, vietām dzinumi ar skaviņām arī piestiprināti, un veidojas tāda kā vīnogu siena. Augšpusē virs noslēdzošās stieples dzinumus apgriež, lai varētu vīnogas pienācīgi apkopt. Pauzers uzsver, ka vīnogām ir svarīga kopšana un lieko dzinumu izgriešana, pazarīšu izlaušana: «Ja vīnogas nekopj, divu, trīs gadu laikā jums tur ir mūris un mežs. Tad ogas ir mazas, paliek kauli un āda. Ja tās kopj, tad ogas veidojas citādākas.»

Daļa vīnogulāju Zaļkalnos aug jau astoņus, deviņus gadus. Katram stādam vajadzīga ap 80 centimetru dziļa bedre, jo stādam sakne sniedzas pat metra dziļumā. Bedri piepilda ar kūdru, trūdzemi un mēslojumu. Saimnieks atcerējās, pa pirmsākumos bedres vīnogu stādīšanai racis ar rokām. Pēc tam izmēģinājuši bedrītes rakt ar ekskavatoru, bet iegūtais rezultāts saimniekus neapmierinājis. Beigās iegādājušies un šobrīd izmanto urbi, ko elektriķi izmanto, urbjot stabus.

Tā kā vīnogām patīk, ka tās rušina, saimnieks pats izgatavojis traktoriņam pievienojamu agregātu – tādu kā zobratiņu – augsnes uzrušināšanai. Ar to lieliski izdodas izcilāt nezāles ap stādiem, vienlaikus nebojājot saknes. Nezāles izžūst un vairs netraucē. Saimnieks šādu tehnoloģiju iesaka arī tiem, kas audzē ābeles. Stādus aprušina divas, trīs reizes mēnesī, parasti pēc lietus. «Rušinot un nerušinot vīnogas rezultāts ir ļoti atšķirīgs. Rušinot raža ir daudzkārt lielāka, jo vīnogai vajag elpošanu,» skaidroja Pauzers.

Vīnogas Pauzeri lej tikai vienreiz – iestādīšanas brīdī. Pauzers ir pārliecināts – jo mazāk augu lej, jo dziļāk saknīte ietiecas zemē un vairāk paņem no augsnes mitrumu un visu pārējo, kas tai nepieciešams. «Stāds ir saviem dzīves apstākļiem pielāgojies. Vīnogai ir vienkārši – kamēr galotnīte ir noliekusies, tikmēr mitrums ir pietiekams. Ja redzi, ka galotnīte stāv augšā, tad zini, ka kaut kas nav kārtībā. Kamēr galotnīte noliekusies, tikmēr mitruma un barības vielu  pietiek,» skaidroja vīnogu audzētājs.

Augsnē trūkst barības vielu

Pauzers stāstīja, ka katru gadu veic augsnes analīzes, un tajās konstatēts, ka augsnē trūkst minerālvielu: «Mūsu zemē ir problēma – vulkāni ir ļoti tālu no mums, un mums nekad nav bijuši nekādi vulkāniskie ieži. Līdz ar to mums zemē ne mikro, ne makro elementu nav, mums tas sen ir izskalojies. Trūkst barības vielu, tāpēc augi nespēj augt. Itālijā, kur ir vulkāniskie izvirdumi, nevajag nekādas minerālvielas. Te mums tomēr vajag diezgan daudz. Vasarā miglojam šķidrā veidā, minerālvielas dodam mazliet klāt, jo ir kaut kā jābaro. Kā paši mēs nevaram vien no sviesta iztikt, vajag arī visu pārējo, tāpat augam vajag visu. Mēs nelietojam ķīmiju, bet trešās grupas preparātus. Tādi paši kā dzeramā soda, tikai uz kālija bāzes. Vara vitriolu. Varš mūsu augsnei trūkst.»

Svarīga arī ventilācija, tāpēc augu vajag pavirzīt augstāk, lai vējš pūstu cauri arī pa apakšu. Ja ventilācija ir nepietiekama, var rasties miltrasa vai puve. Vīnogulāju rindu galā iestādītas rozes, kas kalpo gan kā dekorācija, gan kā indikators, lai pamanītu, ka draud miltrasa – rozēm tā uzmetoties ātrāk. Lai cīnītos pret miltrasu, Pauzers ieteica vīnogām augšējās stieples vietā ielikt tievu vara caurulīti, kas ir domāta ūdensvadam: «Ūdenī, kas nāk no gaisa, ir kāda skābe. Caurulīte oksidējas un paliek melna. Jona veidā tas viss nokļūs uz lapām, un miltrasas būs desmitreiz mazāk.»

Testē dažādās vietās

Kad Pauzeri pērk jaunu vīnogu šķirni, viņi parasti ņem divus, trīs vienas šķirnes stādus un iestāda tos dažādās dārza vietās, lai var redzēt, kā stādi aug dažādos apstākļos. Pauzeru dārzā aug dažādas Latvijā selekcionētas šķirnes. Labas vīnogu šķirnes esot arī lietuviešiem. Rudeņos Pauzeri skatās, kādas veidojas ogas, cik lielas tās ir un kāda ir to garša. Dažkārt esot tā, ka kāda šķirne Pauzeru dārzā tomēr neienākas. «Ir itāļu šķirne Viktorija. Citi slavē, bet manā dārzā es astoņu gadu laikā nevienu ogu neesmu dabūjis. Siltumnīcā – varbūt. Dārzā man tā katru gadu nosalst, jo mēs nesedzam – tik daudz stādu nav iespējams apsegt.  Ogas it kā aizmetas, bet neienākas,» piemēru minēja audzētājs.

Izvēloties stādus, jāvērtē šķirnes salizturība un ziemcietība. Jāsaprot, kur augs audzēts – iespējams, tas nav piemērots mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Ziemcietība nozīmē to, kā šķirne tiek galā ar mūspusē raksturīgajiem mainīgajiem laikapstākļiem – salu, kas regulāri mijas ar atkušņiem, mitrumu. Daudzām šķirnēm salizturība ir laba, bet ziemcietība nē, tāpēc tās aiziet postā. «Nopirkt jau var visu, ko grib. Ir visvisādi stādi, tikai pēc tam cilvēki saka – man neizziemoja,» skaidroja Pauzers.

Kristīne Duļbinska,
laikraksta “Ventas Balss” žurnāliste

Foto: Krists Kūla

 

Foto galerija: 

Pievienot komentāru