Mežs – dārgs hobijs

Ventspilnieks Dāvis Zelmenis pirms trim gadiem piepildīja sapni par savu meža īpašumu. Viņš mežu uzskata par ilgtermiņa ieguldījumu un dārgu hobiju, jo atdeve no meža ir vien ap diviem procentiem gadā. Dāvis kā diplomēts mežkopis zina – lai iegūtu labu rezultātu, ir svarīgi mežu regulāri un pareizi kopt.

Vēloties iegūt vērtīgu pieredzi un atgriezenisko saiti par paveikto, Dāvis šogad pieteicies konkursam Sakoptākais mežs 2024. Konkurss kā nozares profesionālim Dāvim ir labi zināms – viņš to salīdzina ar Latvijas lepnumu, tikai meža nozarē. Tā kā konkurence nav maza, iekļūšana otrajā kārtā nākusi kā liels pārsteigums. Uzņemot nozares profesionāļu žūriju, Dāvis ieguvis uzstāšanās pieredzi, prezentējot īpašumu un paveikto. Par veikumu saņemti atzinīgi vārdi, nav bijis nekādu lielu aizrādījumu vai piezīmju, līdz ar to radusies sajūta, ka līdz šim ir saimniekots pareizi. «Tas man izaugsmei un turpmākajai saimniekošanai bija ļoti nozīmīgi,» teic Dāvis.

Mežu iepazīst bērnībā

Mežkopis nereti ir tāda profesija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. «Manā gadījumā tas bija pilnīgi no nulles. Tēvs ir celtnieks, māte – pārdevēja,» stāsta Dāvis. Bērnībā, dzīvojot laukos, meža malā, Dāvim paticis kopā ar tēvu un suni staigāt pa mežu, pacept desas. Pastaigu laikā novērojis, kā mežs katru gadu mainās. «Bija kaut kas izkopts, kaut kas nocirsts un iestādīts vietā. Interesēja procesi – kāpēc tajā vietā ir nocirsts tā, kāpēc kaut kas atstāts? Tāda interese kā puikam radās,» bērnību atceras Dāvis.

Nopietna doma pievērsties mežkopībai parādījusies vidusskolas gados. Veicinošs faktors bijis tas, ka viens no klasesbiedriem arī plānojis studēt meža fakultātē – sapratis, ka studiju laikā būs drauga plecs, jo, tā kā iepriekš nav dzīvojis nekur citur, sākotnēji doma par pārcelšanos uz Jelgavu uz četriem gadiem nedaudz biedējusi. Fakultātē piedāvāti trīs studiju virzieni – kokapstrāde, meža zinātne un meža inženieris – ar vidēji 25 budžeta vietām katrā. Parasti uz tām pretendē vairāk cilvēku, tāpēc ir jākonkurē. «Manā gadījumā sākums bija grūts, pirmajā semestrī netiku budžeta vietās, bet jau drīz pēc tam tiku. Atslābt nevarēja,» atceras Dāvis. Studijas bijušas vērtīgas, taču vēlāk, uzsākot darba gaitas, sapratis, ka būtu noderējis vairāk praktisko zināšanu. «Sākot strādāt nozarē, šķita, ka vajadzēja vairāk būt mežā. Lai runātu par mežu, tajā ir jābūt, jāiet. Nevar skatīties uz smukām bildītēm un stāstīt,» uzskata mežkopis.

Atpērk no skolotājas

Nozarē strādājot, Dāvis krājis naudu ar domu, ka varētu iegādāties savu meža īpašumu. «Visu laiku sapņoju, ka varētu būt kaut kas savs. Dzīvē ir tā – domā un notici tam, un tad arī piepildās,» saka Dāvis.  

Iespēja radusies, pateicoties vidusskolas matemātikas skolotājai, kura Dāvim ik pa laikam lūgusi padomus meža apsaimniekošanā. Skolotājai piederējis mežs abās ceļa pusēs, un viņa bieži saņēmusi piedāvājumus mežu atpirkt, taču nav vēlējusies pārdot kuram katram. «Vienreiz, pie kafijas runājot, viņa man jautā – kā būtu, ja es to otru pusi pārdotu tev?» atceras Dāvis. Viņam par šādu ideju uzreiz iedegušās acis. Jau trīs gadus Dāvis saimnieko savā mežā, bet skolotāja var brīvi nākt sēnēs vai nopeldēties ezerā, ar ko mežs robežojas.

Interesanti, ka šajā mežā 2012. gadā Dāvis kopā ar klasesbiedriem piedalījies meža stādīšanā. To atmiņā atsauc fotogrāfija – klasesbiedrs esot teicis, ka nofotografēs Dāvi, jo varbūt te kaut kas izaugs. «Beigās tas, kas izauga, nonāca manā īpašumā,» secina Dāvis. 11. klases audzēkņiem tolaik par meža stādīšanu liela interese nav bijusi – vienkārši gājuši un stādījuši. Raugoties uz izaugušajām eglēm, Dāvis secina, ka tolaik skolēniem dotās instrukcijas par stādīšanu bijušas pareizas. Sastādītās priedītes gan visas tikušas noēstas – tā kā šejienes mežus blīvi apdzīvo brieži, bet meža agrākajai saimniecei pietrūcis zināšanu par to, kā kociņus aizsargāt, priežu audze nav iegūta, bet briežiem sanākusi maltīte.

Mežs ir liela atbildība

Pārņemot īpašumu, Dāvis vispirms to vairākas reizes krustu šķērsu izstaigājis, lai saprastu, kas tajā notiek. Mežs viņam bijis jau iepriekš pazīstams, bet pirms iegādes pa to staigājis, raugoties citādākām acīm, vairāk kā apsaimniekotājs. «Mežs – tā ir liela atbildība. Mežā ir tā – tam, ko tu izdari, tikai pēc vairākiem gadiem redzi rezultātu – ir, vai nav. Ja tu kaut ko salaid dēlī vai neizdari laikā, tad arī rezultāts diemžēl ir redzams,» saka Dāvis.

Mežs prasa regulāru uzmanību un rūpes. «Nevar tā – vienu reizi iestādi un aizmirsti. Nedrīkst atslābt – vismaz reizi mēnesī ir jāapseko, kā tas izskatās, jāuzrauga kopšana. Nedrīkst aizmirst arī par meža aizsardzības pasākumiem – gan no meža dzīvniekiem, gan mizgrauža. Jānovērtē, jāapseko, ja ir kaut kas aizdomīgs. Protams, vienmēr var meklēt speciālistus, kas palīdzēs, neatteiks,» stāsta mežkopis. Meža kopšanai nav nepieciešams iegādāties īpašu tehniku – tas neatmaksāšoties. Pietiks ar krūmgriezi, zāģi, mačeti un zināšanām.

Īpaši jārūpējas par sastādīto jaunaudžu izkopšanu. Dāvis uzskata – ir grēks sastādīt kociņus, bet pēc tam tos neizkopt, jo stādīšanā ieguldīta liela nauda. Lai apmežotu vienu hektāru, jārēķinās ar apmēram tūkstoti eiro. Parasti viena hektāra apstādīšanai vajag ap 2000 stādu – skaitlis katrai sugai gan atšķirsies. Svarīgi ir stādīt pavasarī vai rudenī, kad ir lielāks mitrums, lai kociņi ieaugtos. Pēdējos gados lielākās raizes sagādājot sausums. «Piemēram, iestādi pavasarī platību. Ja pirmo mēnesi nav lietus, ir ļoti liels risks, ka rudenī vai nākamajā pavasarī dabūsi platību papildināt,» skaidro mežkopis. Stādīts un kopts mežs būs biezāks un labāks, ar lielāku dabas daudzveidību nekā tāds, kas pats vienkārši sasējies pēc kailcirtes. «Protams, arī dārgāk tas ir. Es uz to skatos tā – ja var produktam pielikt pievienoto vērtību un nākotnē saņemt vairāk par to, ir vērts ieguldīt,» teic Dāvis.

Katrai koku sugai ir savs ciršanas vecums, kas būtu jāievēro, jo katru gadu pēc ciršanas vecuma koksnei vērtība samazinās. Dāvis stāsta – ja mežs ir kopts, tad par ciršanu var lemt ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc caurmēra. «Ne vienmēr vecums būs noteicošais – bieži vien var būt tā, ka koks ir jau sasniedzis tik lielas dimensijas gan resnumā, gan augstumā, ka to var cirst jau pirms ciršanas vecuma. Kopšanai šajā ziņā ir liela nozīme. Ātrāk var dabūt atpakaļ investīcijas, ko esi ieguldījis,» atzīst mežkopis.

Trīs gados no kopšanas viedokļa Dāvim ir izdevies apgūt katru nogabalu un viņš ir arī nedaudz atguvis ieguldītos līdzekļus. Darbam savā mežam Dāvis cenšas veltīt vismaz vienu sestdienu vai svētdienu mēnesī – atbraukt izstaigāt vai paņemt rokās zāģi vai krūmgriezi, savākt lielos, kritušos zarus. Arī ziemā viņš atbrauc uz mežu, kaut vai tikai pacept desas. «Tāds rezultāts, līdz kādam es esmu nonācis, noteikti nebūs, ja vienkārši palaidīs pašplūsmā un gaidīs, ka augļi kritīs no koka,» teic Dāvis.

Cilvēkiem, kuri nav profesionāli mežkopji, viņš iesaka izmantot visas iespējas izglītoties. Var vērsties pēc padoma pie nozares speciālista, iestāties meža kooperatīvā, kas piedāvā dažādus izglītojošus seminārus, vai vienkārši sameklēt kādas noderīgas mācības. Tas ļaus iegūt zināšanas par to, kā mežu pareizi kopt un kā noteikt tā patieso vērtību, lai dažādi uzpircēji nevarētu meža īpašnieku viegli apšmaukt. Dāvis aicina neļaut vienkārši vienā dienā izplēnēt visam tam, ko mūsu senči, smagi strādājot, ir kopuši un atjaunojuši. 

Ģimene atbalsta

Sieva zina, cik Dāvim savs mežs ir svarīgs, un viņai arī pašai patīk atbraukt palīgā, piemēram, stādīt vai palīdzēt apkopt iestādītos kociņus. Kopš ģimenei pievienojies mazulis, kopīga darbošanās mežā esot arī kā sava veida randiņš. Tā kā īpašums piekļaujas ezeram, ģimene vēlas ar laiku ierīkot celiņu, lai vieglāk nokļūt līdz ezeram, un atpūtas vietu, kur ģimenei un draugiem atpūsties. Ja izdotos piesaistīt Eiropas fondu līdzekļus, šeit varētu rīkot arī izglītojošus pasākumus, piemēram, meža ekspedīcijas.

Kristīne Duļbinska,
laikraksta “Ventas Balss” žurnāliste

Foto: Krists Kūla