Aktuālākās problēmas akvakultūrā

Šīs vasaras karstais laiks sola neparasti labu karpu ražu, bet Varavīksnes forelēm (Oncorhynchus mykiss), kas audzētas dīķos vai citās audzēšanas sistēmās, kuras ir atkarīgas no apkārtējās vides temperatūras apstākļiem, tas bijis nelabvēlīgs, un atsevišķos gadījumos pat gājuši bojā lieli zivju daudzumi.

Zivju audzēšanas sezonas sākums maijā jau bija neparasti silts. Maija sākumā netālu no Alūksnes, redzot dīķos karpu nārstu, bija bažas, ka turpmāk iespējamais temperatūras pazeminājums var radīt sliktus dabiskās barības (fitoplanktona un zooplanktona) veidošanās apstākļus, kas varētu krietni samazināt karpu mazuļu iznākumu. Tomēr siltums neatkāpās, un jau maija beigās saņēmu pirmos zvanus par neparasti agri (parasti tas bija aktuāli no jūlija) parādījušos zivju parazitārās slimības argulozes (jeb karputīm, Argulus foliaceus) izraisītām problēmām. Šis parazīts bīstamāks ir tieši foreļu audzēšanai. Šādi iesākoties zivju audzēšanas sezonai, varēja paredzēt galvenās problēmas, ar kurām nāksies saskarties vasarā – ūdens paaugstināta temperatūra, tai sekojošais ūdenī izšķīdušā skābekļa pazeminātais daudzums, kā arī zemais ūdens līmenis, tā trūkums, zivju veselības stāvokļa pasliktināšanās un uzņēmība pret parazitārajām un bakteriālajām slimībām, to sekas u. c. Protams, dažādās zivju audzētavās un dīķos ir atšķirīgi apstākļi, kā arī iespējas uzlabot zivīm ūdens vides apstākļus. Būtiski atzīmēt, ka dažādu nelabvēlīgu apstākļu kombinēšanās var lielā mērā negatīvi ietekmē zivis, un līdz letālam iznākumam var nonākt, pat nepārsniedzot atsevišķu faktoru maksimālās robežas. Šo situāciju vēl vairāk var pasliktināt nepareiza cilvēka, zivju audzētāja, rīcība – barošana, dažāda veida manipulācijas u. c.

Lielā siltuma radīto apstākļu sekas krietni smagāk ietekmēja foreļu audzēšanu. Atskatoties uz pēdējām sezonām, kas bija labvēlīgas vēso ūdens zivju sugu audzēšanai, apstākļi, kas nav ideāli piemēroti Varavīksnes foreļu audzēšanai, iedrošināja nepieredzējušākos zivju audzētājus palielināt zivju daudzumu un vieglprātīgāk attiekties pret iespējamajiem siltuma radītajiem nelabvēlīgajiem apstākļiem vasarā.

Šosezon ne tikai dīķos, bet arī daudzās dabiskajās ūdenstecēs ūdens temperatūra ilgstoši paaugstinājās virs 25 ˚C, kur nav raksturīgi šādi temperatūras apstākļi. Šādi ūdens vides apstākļi un, it īpaši, paaugstinātas temperatūras kombinācija ar nepietiekošu ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzumu, ir uzskatāmi par nepiemērotiem Varavīksnes foreļu dzīvošanai. Daudzu pētījumu rezultātos tiek minēti kritiskās temperatūras maksimumi, Varavīksnes forelei tas ir aptuveni 24–26 ˚C. Galējā izdzīvošanas temperatūra ir 29 ˚C, pie nosacījuma, ja visi citi apstākļi ir optimāli, kā arī pret paaugstinātu temperatūru mazuļi ir izturīgāki nekā pieaugušas zivis.

Viens no kritiskākajiem faktoriem ir ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums. Tiek minēts, ka daudzām lašveidīgo zivju sugām tas ir nelabvēlīgs zem 5–6 mg/l, spējot izsaukt mirstību. Nosakot skābekļa daudzumu ūdenī un tā temperatūru dabiskajās ūdenstilpēs, jāievēro arī šo faktoru izmaiņas agrās rīta stundās un dienas otrajā pusē.

Literatūrā minēta foreļu letālā temperatūra >25 ˚C, un ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums ap 3 mg/l pat dabiskajās ūdenstilpēs, kur apstākļi zivīm ir labāki salīdzinoši ar zivju audzētavām (zivju blīvums, papildu stresa faktoru ietekme u. c.). Varavīksnes forelēm optimālā ūdens temperatūra ir līdz 20 ˚C, virs tās zivis būs pakļautas stresa apstākļiem, un optimālais ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums ir virs 6 mg/l. Apstākļiem kļūstot zivīm nelabvēlīgiem, jākontrolē izšķīdušā skābekļa daudzums, un vajadzības gadījumā jāveic ūdens bagātināšana, aerēšana, jāsamazina vai pat jāpārtrauc barošana, iespēju robežās jāpievada vēsāks ūdens u. c. Pierādīts, ka šie vides apstākļi ietekmē zivju izturību pret  slimībām (imunitāti), īpaši parazitārajām un bakteriālajām. Šādos apstākļos lietojot dezinfekcijas un ārstniecības līdzekļus, zivis vēl vairāk tiek novājinātas.

Vizuāli par šādiem nelabvēlīgiem apstākļiem var liecināt zivju uzvedība: atteikšanās no barības, netipiska uzvedība, peldēšana ūdens virspusē, gaisa tveršana, nereaģēšana uz ārējiem faktoriem, haotiska peldēšana, apātisks stāvoklis, kam var sekot sekundāru zivju slimību klīniskas pazīmes (krāsas izmaiņas, zvīņu pacēlumi, asiņaini zemādas vai asiņojoši plankumi, čūlas, sēnīšu infekcijas pazīmes u. c.) vai pat zivju nāve. Jebkādu problēmu parādīšanās gadījumā vai apstākļu novērtēšanā  jāievēro ūdens vides parametru mijiedarbība, summēšanās un to sinerģija, kā arī šo parametru straujas izmaiņas.

Jāatzīmē, ka karpu audzēšanā dīķos šādi karsti laikapstākļi arī var izsaukt problēmas. Īpaši, tās audzējot intensīvi, lielā blīvumā un aktīvi barojot, var pazemināties ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums līdz kritiskam līmenim. Šādās situācijās var izveidoties arī vasaras ūdens stratifikācija, augšējā ūdens slānī skābeklis var būt pietiekošā daudzumā, bet apakšējos slāņos (<1–1,5 m dziļumā) tā daudzums ir kritiski zems (~2 mg/l).

 Mārcis Ziņģis,

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Akvakultūras, pētniecības un izglītības centrs

Foto: no ''BIOR'' arhīva