Eiropas zušu nārsta migrācijas un nārsta potenciāls

Tauku rezerves ir būtiskas, lai segtu sudrabzušu nārsta migrācijai un nārstam nepieciešamo enerģiju, tādēļ tās ir labs rādītājs, lai novērtētu zušu krājuma papildinājuma potenciālu no konkrētām upēm un ezeriem, zinot īpatņu blīvumu šajos ūdens objektos.

Kopš 1980-tajiem gadiem Eiropas zušu (Anguilla anguilla) krājums ir piedzīvojis strauju lejupslīdi, un patlaban tas ir ārpus bioloģiski drošām robežām, līdz ar ko pašreizējā zušu zveja nav ilgtspējīga (Belpaire et al., 2008; ICES, 2018). Krasā krājuma sarukšana skāra visu Eiropu un tiek saistīta gan ar dabiskiem faktoriem (klimata pārmaiņas un pārmaiņas okeānā, kas ietekmējušas nārsta efektivitāti un kāpuru attīstību), gan ar antropogēniem faktoriem (pārzveja, migrācijas šķēršļi, ūdens piesārņojums, piemērotu biotopu degradēšana, parazītu un vīrusu pārnese no akvakultūras) (van Ginneken et al., 2004; Belpaire et al., 2008; Durif et al. 2011).

Eiropas zuša dzīves cikls ir komplekss, jo tā ir ilgdzīvojoša zivju suga ar ģeogrāfiski plaši izplatītu un vienotu krājumu, tiem raksturīgs salīdzinoši vēls dzimumbriedums un monociklisms –

pēc nārsta tie iet bojā. Eiropas zutis ir katadroma zivju suga, un pašreiz pieejamie dati liecina, ka to nārsts notiek Sargasu jūras dienvidrietumu daļā, no kurienes to kāpuri (leptocefāli) ar Atlantijas okeāna straumēm nonāk līdz Eiropas krastiem jau kā stikla zuši, bet Baltijas jūras reģionu tie dabiskā ceļā sasniedz dzeltenzuša stadijā (raksturīgs izteikts dzeltenīgi zaļgans pigmentējums atšķirībā no caurspīdīgajiem stikla zušiem). Dzeltenzuša stadija, kurā zuši aktīvi barojas upēs, ezeros vai jūras piekrastē, vidēji ilgst no pieciem līdz 25 gadiem, kam seko sudrabošanās – metamorfoze, kurā zutis sagatavojas nārsta migrācijai uz Sargasu jūru, iegūstot sudrabainu nokrāsu un dažādus pielāgojumus tālajai migrācijai (ICES, 2018).

Vairāki pētījumi (Mae et al., 2005; Belpaire et al., 2008; Geeraerts and Belpaire, 2009;) šobrīd norāda, ka nozīmīgs faktors, kas ietekmē migrācijas un nārsta sekmes, varētu būt tieši sudrabzušu sliktā kvalitāte.

Tiek atzīts, ka sekmīgai sudrabzušu gonādu attīstībai, reprodukcijai un nārsta migrācijai būtiska nozīme ir lipīdu koncentrācijai, kas veido galveno enerģijas rezervi. Lielākais enerģijas daudzums tiek tērēts peldēšanai uz nārsta vietām (Van de Thillart et al., 2009; Belpaire et al., 2008; Belpaire et al., 2016). Attālums no dažādiem Eiropas zuša izplatības areāla ūdeņiem līdz potenciālajām nārsta vietām ir atšķirīgs, bet tas ir vismaz 4000 km tāls (vidēji 6000 km) (Clevestam et al., 2011). Lietuviešu zinātnieki (Dainys et al., 2018) veikuši aplēses, ka no Lietuvas austrumdaļas upēm migrējošajiem zušiem jāveic vairāk nekā 7900 km. Līdzīgs attālums veicams arī no Latvijas upēm un ezeriem. Tik tāla migrācija prasa lielas enerģijas rezerves. Zušiem ceļā uz nārsta vietām raksturīgas arī ievērojamas diennakts vertikālās migrācijas – dienā tie pārvietojas dziļākos un vēsākos ūdeņos līdz pat 1000 m dziļumam, kur spiediens sasniedz 81 atmosfēru, bet naktīs – tuvāk ūdens virsējiem slāņiem (ap 200 m dziļumā), siltākos ūdeņos. Šīs vertikālās migrācijas pēc zinātnieku domām, iespējams, skaidrojamas ar orientēšanos ģeomagnētiskajā laukā (Pelster, 2015).

Parasti sudrabzušiem tauku koncentrācija svārstās 10 līdz 28% robežās ar vidējo vērtību 20% (Svedäng and Wickström, 1997). Ņemot to vērā, Nīderlandes zinātnieki (Van Ginneken and van den Thillart, 2000) ir aprēķinājuši, ka metru garš pieaudzis sudrabzutis, kas sver 2 kg, no kuriem 400 g ir tauki, nopeld 43,2 km dienā un Sargasu jūru sasniedz 139 dienās. Šajā laikā lielākā daļa sudrabzušu iztērē aptuveni 40-60% no tauku rezervēm un atlikums tiek izmantots gonādu attīstībai. 2 kg zušu mātīte ar atlikušajām enerģijas rezervēm spēj producēt 413 g ikru (Van Ginneken and van den Thillart, 2000; Geeraerts and Belpaire, 2009).

Pēdējā sudrabošanās stadijā uz nārsta vietām migrējošie sudrabzuši migrācijas laikā vairs nebarojas, tādēļ tie ir pilnībā atkarīgi no dzeltenzuša stadijā uzkrātajām tauku rezervēm, kas gādā par enerģiju migrācijai un gonādu attīstībai (Tesch 2003). Minimālās prasības lipīdu koncentrācijai, lai veiktu sekmīgu migrāciju un nonārstotu, ir sākot no 13 līdz 20% (no ķermeņa masas). Zuši, kam šī koncentrācija ir zem 13%, visticamāk nebūs spējīgi veikt nepieciešamo distanci līdz nārsta vietām, tāpat tikai puse zušu ar 20% lipīdu koncentrāciju veiks sekmīgu migrāciju un veiksmīgi nonārstos (Belpaire et al., 2008; Geeraerts and Belpaire, 2009).

Zviedrijā veiktā pētījumā 20% analizēto Baltijas jūras sudrabzušu migrācijā iztērētu visas enerģijas rezerves, nespējot nonārstot, bet 45% zušu iztērētu 90% no kopējās enerģijas rezervēm. Atsevišķiem eksemplāriem uzkrātās tauku rezerves bija tikai 1% no ķermeņa masas. Tikai 35% analizēto zušu būtu spējuši veikt sekmīgu nārsta migrāciju un nonārstot (Svedäng and Wickström, 1997). Savukārt Lietuvā veiktā pētījuma (Dainys et al., 2018) rezultāti parādīja, ka 100% sudrabzušu tēviņu un 30,9% mātīšu pēdējā sudrabošanās stadijā lipīdu koncentrācija bija pietiekama sekmīgai nārsta migrācijas veikšanai no Lietuvas upēm. Līdzīgs pētījums, kurā tiek analizēta uz jūru lejupmigrējošo zušu kvalitāte, kā arī spēja veikt nārsta migrāciju un papildināt nārsta krājumu, šobrīd notiek arī Latvijā.

Arī sudrabošanās procesa iniciēšanā pirms nārsta migrācijas liela nozīme ir uzkrātajām tauku rezervēm. Atsevišķās Eiropas valstīs, piemēram, Beļģijā un Nīderlandē kopš 1990-tajiem gadiem tiek novērota lipīdu koncentrācijas samazināšanās dzeltenzušu muskuļaudos. Beļģu zinātnieku pētījuma (Belpaire et al., 2008) rezultāti parādījuši, ka tikai lieli īpatņi, mātītes un tēviņi ar augstu lipīdu koncentrāciju, spēj papildināt nārsta krājumu. Līdzīgus secinājumus savā pētījumā izdarījuši arī Zviedrijas zinātnieki (Clevestam et al., 2011). Tāpat tiek uzskatīts, ka tauku koncentrācijas samazināšanās dzeltenzušos varētu būt nozīmīgs faktors zušu krājuma sarukšanā un rada bažas par krājuma atkopšanās iespējām (Belpaire et al., 2008).

Tauku rezervju uzkrāšanu pietiekamā daudzumā var kavēt barības objektu trūkums kā arī dažādi piesārņotāji (piemēram, pesticīdi un smagie metāli, it īpaši kadmijs), kas zušu organismā var nonākt caur ādu, elpošanas orgāniem vai barību. Migrācijas laikā, patērējot tauku rezerves, tur akumulētās kaitīgās vielas tiek atbrīvotas asinīs un var bojāt reprodukcijas orgānus vai ietekmēt embrioģenēzi (Geeraerts and Belpaire, 2009). Šajā ziņā līdzšinējie zušu kvalitātes pētījumi Latvijā (Rudovica and Bartkevics, 2015; Zacs et al., 2016) liecina, ka Latvijas ūdeņos dažādu ķīmisko piesārņotāju koncentrācijas zušu muskuļaudos ir zemas un tauku rezervju uzkrāšanu, visticamāk, neietekmē.

Tauku rezerves ir būtiskas, lai segtu sudrabzušu nārsta migrācijai un nārstam nepieciešamo enerģiju (Belpaire et al., 2008), tādēļ tās ir labs rādītājs, lai novērtētu zušu krājuma papildinājuma potenciālu no konkrētām upēm un ezeriem, zinot īpatņu blīvumu šajos ūdens objektos.

Kopumā var secināt, ka pazeminātas tauku rezerves sudrabzušiem, iespējams, nepasliktina Atlantijas okeāna šķērsošanu, jo zuši ir ļoti labi peldētāji, kuriem migrācijas enerģijas patēriņš ir 4-6 reizes zemāks nekā, piemēram, lašveidīgajām zivīm (Pastra and van den Thillart, 2010). Tomēr kontinentālajā fāzē dzeltenzuša stadijā uzkrātās tauku rezerves noteiks, cik daudz enerģijas pēc tālās un bīstamās migrācijas uz Sargasu jūru paliks reprodukcijai. Nepietiekamā daudzumā uzkrātās tauku rezerves, kas tiek konstatētas daļai no zušu populācijas, noteikti ir viens no daudzu faktoru kopuma, kas novedis zušu krājumu līdz šī brīža bioloģiski nedrošajam stāvoklim.

Jānis Bajinskis,

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta „BIOR” Zivju resursu pētniecības departaments. Rīga

e-pasts: janis.bajinskis@bior.lv

Izmantotā literatūra

Belpaire, C.G.J., Goemans, G., Geeraerts, C., Quataert, P., Parmentier, K., Hagel, P., De Boer, J. 2008. Decreasing eel stocks: survival of the fattest? Ecology of Freshwater Fish 2009: 18: 197–214.

Belpaire, C., Pujolar, J.M., Geeraerts, C. and Maes, G.E., 2016. Contaminants in eels and their role in the collapse of the eel stocks. In “Biology and ecology of anguillid eels”, T. Arai (Ed), CRC Press, p 225–250.

Clevestam, P., Ogonowski, M., Sjöberg, N.B., Wickström, H. 2011. Too short to spawn? Implications of small body size and swimming distance on successful migration and maturation of the European eel Anguilla anguilla. J Fish Biol 78:1073-89. doi: 10.1111/j.1095-8649.2011.02920.x

Dainys, J., Gorfine, H., Šidagytė, E., Jakubavičiūtė, E., Kirka, M., Pūtys, Ž., Ložys, L. 2018. Are Lithuanian eels fat enough to reach the spawning grounds? Environmental Biology of Fishes. 101 (1): 127-136.

Durif, C. M. F., Gjøsæter, J., & Vøllestad, L. A. 2011. Influence of oceanic factors on Anguilla anguilla (L.) over the twentieth century in coastal habitats of the Skagerrak, southern Norway. Proceedings of the Royal Society of London B: Biological Sciences, 278, 464–473.

Geeraerts, C. and Belpaire, C. 2009. The effects of contaminants in European eel: a review. Ecotoxicology 19, 239–266. doi:10.1007/s10646-009-0424-0

ICES. 2018. Report of the Joint EIFAAC/ICES/GFCM Working Group on Eels (WGEEL), 5–12 October 2018, Gdańsk, Poland. ICES CM 2018/ACOM:15. 152 pp.

Maes, G.E., Raeymaekers, J.A.M., Pampoulie, C., Seynaeve, A., Goemans, G., Belpaire, C., Volckaert, F.A.M. 2005. The catadromous European eel Anguilla anguilla (L.) as a model for freshwater evolutionary ecotoxicology: relationship between heavy metal bioaccumulation, condition and genetic variability. Aquatic Toxicology 73: 99–114.

Pastra, A.P., van den Thillart G.E.E.J.M. 2010. Swimming physiology of European silver eels (Anguilla anguilla L.): energetic costs and effects on sexual maturation and reproduction. Fish Physiol Biochem 36: 297-322.

Pelster, B. 2015. Swimbladder function and the spawning migration of the European eel Anguilla anguilla. Front Physiol 4(486): 1–10.

Rudovica, V., Bartkevics, V. 2015. Chemical elements in the muscle tissues of European eel (Anguilla anguilla) from selected lakes in Latvia. Environ. Monit. Assess. 187: 608.

Svedäng, H. and Wickström, H. 1997. Low fat contents in females silver eels: indications of insufficient energetic stores for migration and gonadal development. J. Fish Biol., 50: 475-486.

Tesch, F.W. 2003. The Eel. Blackwell Scientific, Oxford. 408.

van de Thillart, G., Dufour, S., Rankin, J.C. (Ed.) 2009. Spawning migration of the European eel: reproduction index, a useful tool for conservation management. Fish & Fisheries Series, 30. Springer: New York. ISBN 978-1-4020-9094-3. xi, 477 pp.

van Ginneken, V. J. T., and van den Thillart. G. E. E. J. M. 2000. Physiology: Eel fat stores are enough to reach the Sargasso. Nature 403: 156-157.

van Ginneken, V., Haenen, O., Coldenhoff, K., Willemze, R., Antonissen, E., van Tulden, P., Dijkstra, S., Wagenaar, F., van den Thillart, G., 2004. Presence of virus infections in eel populations from various geographic areas. Bull. Eur. Ass. Fish Pathol. 24, 270-274.

Zacs, D., Rjabova, J., Fernandes, A., Bartkevics, V. 2016. Brominated, chlorinated and mixed brominated/chlorinated persistent organic pollutants in European eels (Anquilla anquilla) from Latvian lakes. Food additives&Contaminats: Part A. V.33., no. 3, 460-472.