Līdakas atražošana

Līdaka (Esox lucius) ir plēsīga saldūdens zivs, kas apdzīvo vairāk nekā 70% upju, 90% ezeru un ūdenskrātuvju, bet parasti nav sastopama bieži slāpstošos slēgtos ezeros. Līdaka ir iecienīts makšķerēšanas un akvakultūras objekts. Tai piemīt labas garšas īpašības un augsta uzturvērtība.

 Akvakultūras apstākļos līdakas kāpuri un vienvasaras mazuļi tiek audzēti resursu atražošanai, bet, audzējot polikultūrā ar karpām, iegūst preču līdakas un uztur vaislas ganāmpulku. Lai veiksmīgi un efektīvi atražotu līdakas, jāzina līdakas bioloģija un jāprot pareizi novērtēt līdaku izlaišanas vieta un apstākļi ezerā, upē vai dīķī.

 Līdaku nārsts

Dabā līdakai dzimumgatavība iestājas viena līdz septiņu gadu vecumā, sasniedzot 27 līdz 30 cm garumu. Akvakultūras apstākļos vaislas ganāmpulks tiek veidots no mātēm, kurām pirmais nārsts ir triju, četru gadu vecumā. Līdaku nārsta laiks ir atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem, galvenokārt no ūdens temperatūras: Latvijā tas ir aprīlī, maijā. Pirmās pavasara līdakas nārsto, kad ledus vēl daļēji klāj ūdenstilpi, bet pēdējās, – kad ūdens temperatūra ir līdz 17 līdz 20 °C. Dabā ar vienu mātīti nārsto divi līdz astoņi tēviņi.

Līdakām, kuru garums ir no 50 līdz 60 cm, ir viskvalitatīvākie ikri: šo līdaku ikriem ir visaugstākā apaugļošanās spēja un visaugstākais izšķīlušos kāpuru skaits. Līdakai, kļūstot vecākai, apaugļoto ikru procentuālais daudzums samazinās un, neskatoties uz to, ka tai ir vairāk ikru, kopumā tā dod mazāk pēcnācēju. Lai gan tiek uzskatīts, ka no līdakas var iegūt 1 tūkst. līdz 1 milj. ikru, tomēr pētījumos noskaidrots, ka, jo lielāka līdaka, jo mazāks ir apaugļoto ikru procentuālais daudzums. No 50 līdz 60 cm lielas līdakas var iegūt no 10 līdz 40 tūkstošiem apaugļotu ikru.

 Ikru inkubācija

Dabā ikri pēc apaugļošanās pielīp pie augiem un cita substrāta, to attīstība ilgst 7 līdz 30 dienas (83 līdz 175 grāddienas). Tikko izšķīlušies līdakas kāpuri ar mutes atveri, kas atgādina snuķi, pieķeras pie ūdensaugiem. Šādā veidā tie paliek pieķērušies apmēram vienu nedēļu. Dabiskā vidē līdaku mazuļu izdzīvotību nosaka gan nārsta vietu pieejamība, gan ikru ēdāju skaits. Kāpuru izdzīvotība ir zema, un nelabvēlīgos apstākļos var iet bojā pat līdz 100%.

Zivju audzētavā inkubējot līdaku ikrus, jāpanāk daudz augstāki izdzīvotības rādītāji nekā dabā. Vislabākos rezultātus iegūst, ja ūdens temperatūra inkubācijas laikā ir robežās no 8 līdz 14 °C, bet kāpura attīstības laikā – 12 līdz 16 °C, turklāt diennakts svārstības nav lielākas par 2 līdz 4 °C. Arī skābekļa režīmam ir būtiska loma. Jāseko, lai skābekļa daudzums nav zemāks par 8 mg/l. Kāpuri pēc izšķilšanās pārtiek no dzeltenuma maisā esošajām rezervēm.  Taču ilgam laikam tās nav pietiekamas un, ja nav pieejama barība (planktona organismi), līdakas īsā laikā iet bojā. Līdaka līdz 6 cm garuma sasniegšanai barojas ar planktonu, no 6 līdz 10 cm garumam lielāko barības daļu veido kukaiņi dažādās attīstības fāzēs, vēlāk barības devā pieaug zivju īpatsvars un, sasniedzot 30 cm garumu, līdakas ēdienkartē galvenokārt ir zivis. Dažādās ūdenstilpēs dažādi barības objekti pieejami biežāk vai retāk, līdakas barošanos lielā mērā nosaka to pieejamība. Izlaižot audzēšanai dīķos vai resursu papildināšanai ezeros, jārēķinās, ka uz katru līdakas svara pieauguma kilogramu viņa apēdīs 10 kg mazvērtīgo zivju.

Līdaka slikti pielāgojas mākslīgai barībai, taču tiek veikti nopietni pētījumi un eksperimenti līdaku audzēšanas biotehnoloģijas izstrādei recirkulācijas sistēmā. Lielā audzēšanas blīvumā izteikts kanibālisms, tāpēc nepieciešama bieža līdaku mazuļu šķirošana un selekcija, atlasot tās, kurām mazāk izteiktas kanibālisma īpašības. Taču atražošanai šādi ēdinātas līdakas nav piemērotas.

 Līdaku resursu papildināšana

Līdaku resursu papildināšana notiek, izlaižot dabiskās ūdenstilpēs līdaku kāpurus vai vienvasaras mazuļus. Līdaka tiek mākslīgi pavairota un palaista ūdenstilpēs jau vismaz kopš 1930. gada. Pēdējos gados, pateicoties Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta „BIOR” rekomendācijām, palielinās izlaisto vienvasaras mazuļu daudzums, bet samazinās kāpuru daudzums (skat. attēlus).

Lai zivju resursu papildināšana būtu efektīva, zivju izlaišana jāveic zivju sugai atbilstošā blīvumā un piemērotās dzīvotnēs.

Pirms izlaišanas jānovērtē, kad nārstojušas ūdenstilpē dzīvojošās (vietējās) līdakas. Ja vietējās līdakas ir nārstojušas pirms pāris nedēļām, liela ir iespēja, ka resursu papildināšanai izlaižamos kāpurus apēdīs šo līdaku kāpuri. Turpretī, ja izlaiž kāpurus pirms vietējo līdaku nārsta, ielaistie kāpuri paaugsies un, kad šķilsies vietējie kāpuri, ielaistie kāpuri, kuri jau ir izauguši līdz mazuļu stadijai, apēdīs daļu no vietējiem kāpuriem. Tāpēc zivju kāpuru izlaišana tālu no audzētavas nav lietderīga un samazinās atražošanas efektivitāte.

Pirms līdaku izlaišanas veic ielaižamo zivju uzskaiti. Līdaku kāpuru uzskaitei izmanto etalona metodi, bet vienvasaras mazuļu uzskaitei  – svara vai tilpuma metodi, bet, ja zivis ir 50 g un lielākas, veic zivju individuālo uzskaiti.

Līdaku kāpuru izlaišana zivju resursu papildināšanai ir lietderīga tikai tajās ūdenstilpēs, kurās dažādu iemeslu dēļ nav noticis veiksmīgs dabiskais nārsts. Līdaku kāpuri jāizlaiž, kad tie sāk brīvi peldēt ūdenī (tas notiek pirmajā  nedēļā pēc izšķilšanās). Nedrīkst tos pārturēt audzētavā, jo barības rezerves ir niecīgas, kāpuriem steidzami jāsāk baroties, taču zivju audzētavās visbiežāk nevar nodrošināt piemērotu barību. Ja nav iespējams kāpurus izlaist, tos uz dažām dienām līdz pāris nedēļām var ievietot iepriekš sagatavotos sprostos karpu dīķos.

Līdaka ir vientuļniece un izteikti teritoriāla zivs. Tā mēdz ilgstoši uzturēties vienā rajonā. Mazākās un vidēja lieluma līdakas visbiežāk uzturas seklos ūdeņos starp niedrēm un ūdensaugiem. Lielās līdakas parasti uzturas dziļumā, seklās vietās parādās reti. Tās mēdz slēpties ūdenszālēs, brīvos niedrāju laukumos, aiz akmeņiem, siekstām un citiem aizsegiem, lai nebūtu pamanāma garām peldošajām zivīm. Līdz ar to, veicot līdaku izlaišanu ezeros, upēs un ūdenskrātuvēs, jāņem vērā minētās bioloģiskās īpašības.  Kāpurus izlaiž no laivas pa 10 līdz 15 gabaliem uz katriem 1 līdz 3 m,  izvadājot gar krastu (gar ūdenszālēm).  Arī līdaku vienvasaras mazuļu izlaišana veicama, izretinot tos pa ūdenstilpi.

Nav lietderīgi tērēt līdzekļus un izlaist zivis ezeros, ja tajos nenotiek rūpnieciskā zveja un/vai intensīva makšķerēšana. Zivju resursu papildināšana ir atbalstāma rīcība tikai tajos gadījumos, ja zivju resursi konkrētajā ūdenstilpē tiek intensīvi izmantoti.

 Dr. med. vet. Ruta Medne,

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts „BIOR”

 Latvijas ūdenstilpēs izlaisto līdaku kāpuru skaits

 Latvijas ūdenstilpēs izlaisto līdaku vienvasaras mazuļu skaits