Lūko zvejnieku pieredzi Vidzemē

Kā notiek nēģu zveja Salacā, kā darbojas piekrastes zvejnieki Kuivižos, kādas ir Burtnieka ezera zvejnieku problēmas un kā audzē zivis “Sillakās”? To noskaidrot devās Kurzemes puses, pamatā biedrības “Mazjūras zvejnieki” vīri, kuru ikdiena saistīta ar zveju piekrastē no Engures līdz Upesgrīvai, kā arī Engures ezerā.

Lai arī kurzemnieku plānos agrā rudenī bija doties viesos pie Igaunijas zvejniekiem, Covid pandēmija plānus pamainīja, un brīdi pirms epidēmijas otrā viļņa vīri devas lūkot zvejas tradīciju pieredzi tepat Latvijā – Vidzemes pusē. Pēc brauciena, no kura visi atgriezās sveiki un veseli, izrādījās – pieredze bija tiešām vērtīga.

Nēģu zvejai – savas zināšanas

Apaļmutnieks nēģis ir galvenais ienākumu avots Salacgrīvas uzņēmēja Aleksandra Rozenšteina zvejnieku saimniecībai “Kurķis”. “Vai zināt, ko nozīmē vārds “kurķis”? Tas ir liels āmurs, ko izmanto tača ierīkošanā,” stāsa Aleksandrs. Nēģu zveja Engures zvejniekiem ir sveša padarīšana. Jā, nēģi ienāk arī Kurzemes puses mazajās upēs, taču rūpnieciski tos nezvejo. Vidzemē cita lieta – te ir lielas upes, tajā skaitā Salaca, kur nēģi ir brangs ienākumu avots. Šogad nēģu raža ir salīdzinoši laba, un vēl agrā rudens pusē arī cena turas samērā augsta. Līdz ar to Salacas nēģu zvejnieku galvenā rūpe ir izkopt paaudzēs mantotās nēģu zvejas prasmes un iemanīties lomu pārdot pēc iespējas izdevīgāk.

Kamēr citviet iekšējos ūdeņos zvejniekiem nākas aizvien smagāk cīnīties par paaudžu tiesībām zvejot un darīt ierasto zvejnieka darbu, piekāpjoties turīgu makšķernieku interesēm, tikām Salacas nēģu zvejā konfliktu ar makšķerniekiem nav –, nēģi uz makšķeres nenoķert. Tiesa gan, Salacas upē pie nēģu tačiem, kas ir vienīgās šāda veida zvejniecības būves pasaulē, izvietotas upes apsaimniekotāju novērošanas kameras. Tās primāri domātas maluzvejnieku fiksēšanai. Aleksandrs gan iesmej, ka gana nadzīgi arī viņu darbības tiek uzraudzītas.

Zvejnieka darbs ir gana smags, to zina arī Kurzemes zvejnieki, taču daudziem no viņiem ir atklājums, ka taču būvēšana katru gadu notiek no jauna. Tā tiek uzsākta aprīļa beigās, maijā – pāri upei tiek iedzīti mieti, uz kuriem veido laipas. Zveju sāk 1. augustā, ražīgākais zvejas laiks ir novembrī, decembrī. Ja vien neuznāk sals un upē neparādās vižņi. Ja tas notiek, murdus upē neliek, jo ne reizi vien pieredzēts, ka, vižņiem uzkrājoties murdos, tie tiek aiznesti pa straumi, dažkārt pat kopā ar visu taci. Ja vien laikapastākļi atļauj, nēģu zveja notiek līdz pat februārim, kad iestājas zvejas liegums. Sākoties salam un atkušņiem, tacis tiek bojāts. Zvejnieki gan cenšas manīties laikus taci nojaukt, bet ļoti bieži to kopā ar ledu straume aiznes jūrā. Katrā ziņā – nēģu zvejnieka darbs prasa ne tikai zināšanas, bet arī nojautu un prognozēšanu, lai saprastu, kad likt un kad nelikt murdus, kad pacensties paglābt taci.

Piekrasnieki Kuivižu ostā

Salacgrīvas pusē ar zvejas tradīcijām cieši saistīta Kuivižu osta. Vēl padomju laikos te saimniekoja kolhoza “Brīvais vilnis” piekrastes zvejas brigāde. Tagad te izveidots ne tikai atpūtas komplekss “Kapteiņu osta” un tam līdzās esošā jahtu osta, bet arī SIA “Baņķis”, kas zvejo gan piekrastē, gan aiz piekrastes joslas, gan pēdējie piekrastes zvejas “mohikāņi” Kuivižos – Andris Skuja un Visvaldis Šrenks.

SIA “Baņķis” izpilddirektors Guntis Bergs izrāda sakopto teritoriju – ērtās piestātnes un arī zivju pirmapstrādes cehu. Uzņēmumam paveicies, jo gandrīz viss ieguldījums veikts ar ES fondu atbalsta līdzekļiem. Tas ļauj strādāt stabili, tiesa gan, raženāki laiki bijuši, kad faktiski viss nozvejotais – pamatā reņģes un brētliņas – tika saldētas un nogādātas Austrumzemju tirgos. Tagad ar šiem tirgiem strādāt ir daudz sarežģītāk.

Iepretī  SIA “Baņķis” saimnieko Andris Skuja un Visvaldis Šrenks. Andris atzīst, ka pamata darbs viņam ir Rīgā uz ledlauža “Varma”, un Kuivižos, kur dzīvo visa Skuju dzimta, kļuvis par tādu kā svētdienas zvejnieku. Taču Andris bez zvejas nevar, tāpat šad un tad dodas jūras zvejā un pamazām veido savu, kā pats saka,  “klubiņu” – zvejnieku šķūni, kur dažkārt uzņem viesus un arī skolēnus, kuriem stāsta par zvejas tradīcijām. Taču Andrim ir vēl kāda aizraušanās – viņš glezno. Arī Kurzemes zvejniekiem bija iespēja novērtēt Andra gleznas Salacgrīvas kultūras namā ierīkotajā personālizstādē. Gleznās – gan jūra, gan skaistas lauku ainavas.

Visvaldis Šrenks saimnieko turpat līdzās Andrim un izrāda savu saimniecību. Visvaldis, lai arī būdams cienījamā vecumā, joprojām dodas jūrā. Ne tikai. Viņš savām rokām atjauno piekrastes zvejas laivas. Piestātnē aplūkojams viņa radītais bušu zvejas traleris, kam par pamatu izmantota piekrastes laiva. Līdzās šķūnī notiek darbi  koka zvejas laivas atjaunošanā. Aplūkojot to, Kurzemes zvejnieki atzīst, ka šis darbs ir svētīgs –, tādu laivu piekrastē palicis ļoti maz. Visvaldis par atzinīgajiem vārdiem gandarīts, taču skumīgi nosaka: “Diezin vai kādam tā laiva nākotnē būs vajadzīga, mēs te esam pēdējie.”

Burtnieku zandarts – vai tā būs vēsture?

Pirms doties lūkoties zivju lietas Vidzemes iekšzemē, kurzemnieki vēl apmeklē Ainažu Jūrskolas muzeju, kur tiek sirsnīgi uzņemti un iepazīstināti ar senajiem Ainažu ziedu laikiem, kad, pateicoties dānim Kristiānam Dālam, te tapa jūrskola vietējiem ļaudīm – gan puikām, gan vīriem gados. Pateicoties tai, piekraste uzplauka –, sākās kuģu būvniecības un jūrā braukšanas laikmets, kas līdzi nesa turīgumu.

Burtniekos Kurzemes zvejniekus uzņem ezera zvejnieki Nauris Eglītis un Andris Balaško. Abi ir zvejnieki paaudzēs, taču, iespējams, viņu paaudze būs pēdējā, kam būs iespēja zvejot un nodrošināt ar zivīm cilvēkus tuvākā un tālākā apkaimē. Šeit jau gadiem milzt konfilts ar turīgāko makšķernieku sabiedrību, kas ezeru grib padarīt par tikai tiem vien pieejamu zivju ieguves vietu. Lai arī ezers ir zivīm bagāts, turklāt vērtīgām – ir zandarti, brekši, līdakas –, rūpnieciskā zveja te ir maksimāli ierobežota, tīklu limiti ir vien 2000 metri. Turklāt loms zvejniekiem līdz pēdējai raudiņai jāuzrāda pēc katras zvejas reizes ne vien ierastajā nozvejas žurnālā, bet arī pašvaldības speciāli ierīkotā kontroles punktā. Vienlaikus makšķernieku plūsma faktiski netiek kontrolēta, tāpat arī viņu nozvejotais loms tiek ļoti vāji uzskaitīts. Burtnieku zvejnieki, lai arī saprot, ka viņu politiskā aizmugure nav tik spēcīga kā dažam Burtnieku ezeru iecienījušam makšķerniekam, tomēr ir gatavi cīnīties par savām tiesībām pelnīt ar gadiem ierasto nodarbi. Šķiet īpatnēji, kādēļ makšķerniekiem par katru cenu jāiznīcina zvejnieki Burtniekā, jo tie makšķernieku tiesības tikt pie loma neapdraud.

Makšķernieku paradīze “Sillakās”

Netālu no Liepasmuižas esošā “Sillaku” zivaudzētava, kur saimnieko Raivo Hofmanis, ir īsta makšķernieku paradīze. Dīķu ierīkošanu “Sillakās” jau deviņdesmitajos gados uzsāka Raivo tēvs Renāds. Šobrīd te izdarīts viss iespējamais, lai ikviens makšķernieks justos ērti – tiktu pie sev tīkama loma, ko, ja vien ir vēlēšanās, turpat “Sillakās” apkalpojošais personas sagatavos atbilstoši loma īpašnieka vēlmēm.

Kopuma “Sillakās” ir vienpadsmit dīķi, makšķerēšana atļauta piecos. Te iespējams makšķerēt foreles, karpas, samus, stores un pālijas. Raivo Hofmanis, daloties pieredzē par dīķu apsaimniekošanas galveno problēmu, norāda, ka tā ir putnu un zvēru postījumi. Saimnieks rādīja, kā jāiekārto dīķa perimetrs, lai nelūgtie ciemiņi netiktu pie zivīm. Viesiem laipni piedāvāja ekskursiju pa audzētavu, kur iespējams redzēt, kā no mazuļa izaug vairākus kilogramus smaga zivs. Pēc apskates – gardās pusdienās turpat dīķī iegūta sama šašliks. Bezgalgardi, iesakām.

Pēc brauciena Kurzemes puses zvejnieki lēsa, ka kopumā zvejniekiem dzīve Vidzemē šķiet zivīm bagātāka, taču – ne mierīgāka un vieglāka.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja