Nēģu zveja Gaujā, Salacā un Svētupē – mūsu dzīvais mantojums

Kopš 2017. gada ikvienai kopienai Latvijā ir iespēja pieteikt sev būtiskas un raksturīgas tradīcijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šajos septiņos gados sarakstā ir iekļautas pavisam 40 Latvijas dzīvā mantojuma vērtības – gan dažādas prasmes (piemēram, Gaujas plostnieku amata prasmes, Siguldas spieķu darināšanas prasmes, puzuru darināšana, šatiera segu aušana, stikla pūšana Līvānos u. c.), gan ar tradicionālo mūziku saistītas tradīcijas (caurspēlējamās cītaras spēle, Pēterburgas ermoņiku spēle, Ieviņa ermoņikas būvēšana un spēlēšana, dziedāšana ar pusbalsu, maija dziedājumi pie krustiem Ziemeļlatgalē u. c.), gan vairākas kultūrtelpas Latvijā (Upītes, Piebalgas, Rucavas, Bārtas, Nīcas, Lībiešu u. c.). Pieteiktās mantojuma vērtības, to aprakstus un nozīmi var iepazīt Latvijas Nacionālā kultūras centra uzturētajā mājaslapā www.nematrialakultura.lv.

Šogad novembrī Latvijas Nemateriālo kultūras mantojuma sarakstu papildināja divas vērtības – “Latviešu tradicionālo jostu un jostveida audumu darināšana” un “Zvejas tīklu darināšana Rīgas līča rietumu piekrastē”, ko pieteica Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība un Tukuma novada pašvaldība. Dzīvā mantojuma vērtību pieteikšana sarakstam sniedz iespēju gan popularizēt to, gan kopienai, kas glabā un uztur šo tradīciju, dalīties savā pieredzē un sajust lepnumu par savām zināšanām, kas tiek pārmantotas un tālāknodotas.

2019. gadā Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļautas  Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes. Sarunā ar pieteikuma sagatavotāju, Carnikavas novadpētniecības centra vadītāju Olgu Rinkus, raksta autors skaidroja to, kā radās šī ideja un ko iekļūšana sarakstā ir devusi Carnikavas nēģu tradīcijai.

- Kā radās ideja Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes iekļaut Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā?

- Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts sāka veidoties pēc 2016. gada 29. septembra, kad tika pieņemts Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Jau 2017. gadā par sarakstu sāka runāt gan medijos, gan arī kolēģi no kultūras mantojuma nozares. Tuvojās arī Latvijas simtgade - laiks, kad katrs sev noteikti ir uzdevis jautājumu, ko viņam nozīmē Latvija, mūsu valsts vērtība, kā valsts ir mainījusies gadu simteņos un arī pēdējos gadu desmitos, ko mēs varēsim nodot nākamajām paaudzēm un ko nāksies neatgriezeniski zaudēt… Un, vai tas, ko ir lemts zaudēt, mēs varam tomēr kaut kādā veidā paturēt ilgāk - saglabāt un saglābt, nododot nākamajām paaudzēm. 2017. gadā sarakstā tika iekļautas Siguldas spieķa darināšanas prasmes – tā kā esmu siguldiete, biju ļoti lepna un priecīga. Kad gadu vēlāk sarakstā tika iekļautas Gaujas plostnieku amata prasmes, gan man, gan maniem kolēģiem nebija vairs šaubu, jāmēģina arī mūsu Carnikavas nēģu ķeršanas un prasmes iekļaut nacionālajā sarakstā, jo Gauja tomēr vieno gan Vidzemes, gan piekrastes tradicionālās vērtības. Mana bijusī Carnikavas Novadpētniecības centra kolēģe Maija Sarkane mani it visā atbalstīja un uzmundrināja. Ar interesi un degsmi pieteikuma sagatavošanā iesaistījās gan toreizējās Carnikavas pašvaldības domes kolēģi, gan paši zvejnieki, nēģu cepēji un kopienas dalībnieki.

- Varbūt bija kādas idejas iekļaut vēl kādu citu ar Carnikavu vai piekrasti saistītu tradīciju?

- Īsti nē, jo sapratām, ka nēģu zvejnieki ir pat lielāka vērtība nekā paši nēģi, jo nēģi gan jau Gaujā paliks, kaut arī par šo jautājumu gan zvejnieku, gan citu ļaužu vidū bieži ir izcēlušas diskusijas. Galvenais jautājums bijis – ko iekļaut? Nēģu zvejniekus, cepējus vai pašus nēģus?! Un saprast, kāda saistība katrai elementa daļai ar nemateriālo kultūru. Kas tiek apdraudēts vairāk, kas – mazāk? Carnikavā ar katru gadu gan zvejnieku, gan nēģu cepēju skaits sarūk. Ja nēģu cepēju ģimenēs redzam arī jaunās paaudzes pārstāvju aktīvu iesaisti, tad zvejnieku vidū jaunākais zvejnieks – Artūrs Jakobsons, kuram pēc pāris gadiem jau paliks četrdesmit, arvien nes jaunākā zvejnieka titulu. Tāpēc viens no jautājumiem, gatavojot pieteikumu, bija -  vai jāpiesaka arī Carnikavas nēģu cepšanas prasmes? Atceros, ka, konsultējoties ar atsaucīgo Latvijas Nacionālā kultūras centra eksperti Gitu Lanceri, prātojām, ka varbūt nēģu cepšana ir jāiekļauj kā atsevišķs elements. Tad visi tomēr vienojāmies, ka - ja nebūs nēģu, tad jau nebūs cepēju. Nēģu cepšana tomēr ir secīga nēģu loma pārstrāde. It īpaši Carnikavā, kur vairāki nēģu cepēji nāk no zvejnieku dzimtām vai vismaz savas prasmes ir pārņēmuši no seno zvejnieku dzimtu pārstāvjiem. Kā realitātē, tā arī pieteikumā nēģu cepēji ir saistīti ar nēģu zvejniekiem, un otrādi.

- Vai ceļā uz elementa iekļaušanu sarakstā sastapāties ar kādām grūtībām?

- Tas notika 2018.-2019. gadā, bet laika gaitā atmiņā paliek tikai pozitīvie momenti. Darbu noteikti atviegloja fakts, ka Carnikavas nēģi kopš 2015. gada ierakstīti Aizsargāto cilmes vietas nosaukumu un aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā (AĢIN), to paveica mani kolēģi - Carnikavas tūrisma speciālisti. Pirms pieteikuma sagatavošanas tika veikta izpēte, piesaistot gan vietējos vēsturniekus, gan kultūras darbiniekus. Palīdzēja arī tas, ka 2012. gadā Carnikavā tika atvērts Novadpētniecības centrs, kurš atrodas ēkā - 19. gs. zvejnieka mājā (kopijā), tāpēc jau sākotnēji zvejnieku dzīve, tajā skaitā nēģu ķeršanas tradīcijas, kļuva par novadpētniecības centra galveno izpētes objektu. Ar katru gadu informācija tika papildināta, apkopota, centrs pa šiem gadiem kļuvis arī par vietējo iedzīvotāju iemīļoto vietu. Carnikavieši labprāt dalījās un arī pašreiz dalās stāstos par Carnikavas zvejniekiem un nēģiem. Arī salīdzinoši jaunā Carnikavas nēģu svētku tradīcija veicina interesi gan par zvejniekiem, gan par nēģu pagatavošanu. Informācija tiek papildināta arī tagad. Tikai viens piemērs - 2013. gadā zvejnieka Mārtiņa Krūmiņa radinieki atnesa uz centru 20. gs. 60. gados  zvejnieka veidoto nēģu tača (pasīvās ķeršanas rīka) maketu. Jau agrāk zinājām, ka ģimenē bērni ar maketu varēja spēlēties tikai pieaugušo uzraudzībā, bet tagad no Aivara Krūmiņa uzzinājām, ka tača maketam ir bijusi dubultloma,  “lielā spēļmantiņa” ir stāvējusi uz skapja, un omīte no mazbērniem zem maketa ir slēpusi konfektes. Par zvejnieku, cepēju un vietējās kopienas pārstāvjiem iesaisti bažu nebija, zvejnieki un cepēji ar entuziasmu iesaistījās pieteikuma sagatavošanā, un visi, cik vien viņu bija, parakstīja atbalsta vēstuli. Toreiz Carnikavā strādāja divas zvejnieku komandas – SIA “Leste” un SIA “GRIF 93”, pašreiz diemžēl palikuši tikai “Lestes” zvejnieki, seši cilvēki… Arī iedzīvotāji ar prieku parakstījās, atbalstot iniciatīvu, daudzi interesējas par nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu kā tādu, sāka atpazīt ne tikai AĢIN vizuāli, bet saprast dzīvā mantojuma būtību un vērtības. Protams, vienmēr darot kaut ko jaunu, nav drošības ne par rezultātu, ne par ilgtspēju. Bet prieks, ka strādāju tādā nozarē, ka ikdienā sanāk runāt par vietējo materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu gan ar Carnikavas novadpētniecības centra viesiem, gan ar speciālistiem. Turklāt maniem gados jaunākiem kolēģiem elementa popularizēšanas ideju nekad netrūkst, galvenais atrast kapacitāti, finansējumu, laiku un telpu ideju realizēšanai. Tāpēc prieks, ka reizi piecos gados ir jāsniedz ziņas par paveikto, gan arī jāapkopo plāni un ieceres, kā tiks saglabāta un popularizēta Carnikavas nēģu tradīcija nākotnē.

- Vai Carnikavas novadpētniecības centram ir saskare ar citiem elementiem un to popularizēšanu?

- Kā jau minēju, pašai personīgi ir bijusi saskare ar Siguldas elementu – slaveno spieķi. Jaunībā rakstīju pētnieciskos darbus gan par Siguldas muižām, gan tūrismu dažādos periodos.  Plostnieki kā profesija mani interesēja kā viena no “ūdens profesijām”, mani radinieki nāk no Strenčiem un Sedas, tāpēc arī tās puses nemateriālais mantojums netika atstāts novārtā. Tieši Gaujas plostnieku profesijas izcelšana iedvesmoja pamanīt un meklēt saikni starp plostniekiem un zvejniekiem. Kad novadi apvienojās un tagad sanāk turēt rūpi par visa Ādažu novada vēsturi un nemateriālo kultūras mantojumu, tuvāk iepazināmies arī ar Gaujas plostniekiem, kokmateriālu pludinātājiem un viņu pēctečiem Alderos. Alderu ciema kopiena ir ļoti darbīga, viena no aktīvākajām novada kopienām. Prieks arī par Siguldas Gaujmalā izveidoto ekspozīciju “Gaujas plostnieka stāsts”, kas ir veltīta koku pludināšanai Gaujā, arī Gaujas lejteces foto un stāsti nav tajā aizmirsti. Ekspozīcijas izveidotājs un saimnieks Māris Mitrēvics (kurš man vienmēr ir un būs “žuļiku ķērājs” Gaujas Mitrais), starp citu, ir iedzimtais alderietis.

Šoruden, 1. septembrī, Gaujas plosta siešanas meistarklasē sasienot mazo plostiņu, no  Siguldas sanāca to nopludināt līdz Carnikavas Novadpētniecības centram. Speciāli tam par godu sarīkojām centrā pasākumu, kurā satikās divu Gaujas profesiju pārstāvji - Carnikavas zvejnieki sagaidīja Gaujas plostniekus. Redzot Gaujā mūsu zvejnieku laivu un kaut arī nelielu, bet īstu Gaujas plostu, apraudājos… Tā kā Mitrais mani mēdz saukt par “trako Olgu”, sapratu, ka jādarbojas vien tālāk… Pateicoties sadarbībai ar kultūras mantojuma pētnieci Ievu Vītolu Ādažu novadā - gan Ādažu kultūras centrā, gan Alderos, gan arī Carnikavā – ir tikusi parādīta  2023. gadā tapusī dokumentālā filma par Gaujas plostniekiem “Plostam jāiet plosta ceļš”.  Šogad Carnikavas Novadpētniecības centrā uzsākām nelielu piekrastes profesiju popularizēšanai veltītu projektu, jau sarīkojām burātājiem un plostniekiem veltītos pasākumus. Nākotnes plānos iecerētas aktivitātes Alderos un citur Ādažu novadā. 2022. gadā Carnikavas Novadpētniecības centrā bija apskatāma nemateriālā kultūras mantojuma izstāde "Saimes galds", kuru atklāja Nēģu svētkos, izstādē gan vietējie iedzīvotāji, gan novada viesi varēja iepazīties ne tikai ar nēģu ķeršanas un apstrādes prasmēm, bet arī uzzināt par citām nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā uz to laiku iekļautajām vērtībām. Prieks, ka 2022. gadā sarakstā tika iekļauta Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, pievienojoties Kurzemes kultūrvēsturisko kultūrtelpu saimei. 2023. gadā arī pie mums Novadpētniecības centrā norisinājās Vidzemes lībiešiem veltītie pasākumi, tāpēc nākotnē ceram uz plašāku sadarbību arī šajā jomā.

***

Šobrīd biedrība  “Salacgrīvas nēģi” strādā pie pieteikuma sagatavošanas Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam, lai nēģu zveju Salacā un Svētupē un ar to saistītās tradīcijas atzītu par unikālu dzīvā mantojuma vērtību valsts mērogā. Pieteikuma sagatavošana notiek sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieci Ievu Vītolu, kura veic pētījumu, tiekoties ar nēģu zvejniekiem Salacā un Svētupē, izzinot šo tradicionālo amatu – zvejnieku zināšanas un prasmes, to pārmantošanu, izmaiņas gadu gaitā, nozīmi mūsdienās. Ja viss izdosies, domājams, ka nēģu zvejas prasmes Salacā un Svētupē Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tiks iekļautas nākamgad.

Jānis Kravalis,

LLKC Zivsaimniecības nodaļas projektu vadītājs

Foto: Jānis Deinats