Piekrastes attīstības iespējas – pašu un ES rokās

Par zivsaimniecības politikas 2020. gada aktualitātēm intervija ar Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktoru NORMUNDU RIEKSTIŅU.

– Jaunais ES fondu plānošanas periods sākas jau nākamajā gadā. Kādas būs Latvijas prioritātes Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) finansējuma izlietojumā 2021.–2027. gadam? Kāda ir EJZF pašreizējā virzība?  

– Pēc ES noteiktajām procedūrām jaunā perioda EJZF apspriešana nonākusi līdz tā sauktajam trialogam, tas ir, apspriešanai ES iestādēs. Savu viedokli par Eiropas Komisijas priekšlikumu formulē Eiropas Parlaments, sava pozīcija ir arī ES Zivsamniecības Ministru padomei, kur tiek saskaņoti visu dalībvalstu viedokļi. Savukārt trialogā mēģina saskaņot viedokļus par konkrētiem politikas priekšlikumiem, lai galarezultāts būtu tāds, kam piekrīt visas ES valstis un attiecīgās ES institūcijas (Eiropas Parlaments, attiecīgās jomas Ministru padome un Eiropas Komisija). Paredzams, ka viedokļu saskaņošana notiks vēl vismaz līdz gada vidum.

Attiecībā uz finansējumu ir skaidrs, ka tā būs nedaudz mazāk nekā šajā periodā, bet naudas apjomu mēs precīzi uzzināsim, kad tiks apstiprināts ES daudzgadu budžets.

– Eiropas Komisija jau noteikusi, ka ES lauksaimniecības un lauku attīstībā liela nozīme būs pašu dalībvalstu noteiktajām prioritātēm. Vai tas attiecas arī uz EJZF?

– Latvijas zivsaimniecības sektors nav tik plašs kā lauksaimniecības. Skaidri izteiktas trīs galvenās daļas, par kurām jārūpējas un jāsniedz atbalsts, lai mēs būtu konkurētspējīgi ES: zveja, akvakultūra un zivapstrāde.

Lielā mērā saglabāsies līdzšinējie atbasta elementi. Cik vien iespējams, atbalstīsim ieguldījumus zvejniecības attīstībā, bet šeit jārēķinās ar ES noteiktajiem ierobežojumiem, kuri ir pretrunīgi. Piemēram, mēs vēlamies atbalstīt pirmā kuģa iegādi jaunajiem zvejniekiem, jo paaudžu nomaiņa ir svarīga ne tikai Latvijā, bet visā ES. Vienlaikus ES regula nosaka, ka jaunajam zvejniekam var ļaut iegādāties vecu, lietošanā jau bijušu kuģi. Kāpēc jauniem cilvēkiem, kuri pieraduši pie datorizētām sistēmām, būtu jāiegādājās novecojuši kuģi? Latvija, iebilstot pret attiecīgo Padomes regulas teksta formulējumu un citām lietām, kuras bremzē novecojušās flotes atjaunošanas un modernizācijas iespējas, jau ir atturējusies balsot par ES Padomes sagatavoto kompromisa tekstu. Regula nosaka, ka ES nedrīkst palielināt flotes spēju zvejot, vienlaikus tiek runāts par nepieciešamību modernizēties, lai nozare būtu interesantāka jaunajiem zvejniekiem un, protams, arī videi draudzīgāka.

Valda uzskats, ka galvenie ir zivju resursi, kas ir sliktā stāvoklī, tādēļ flotē ieguldīt nevar. Tāpēc mēs mēģinām atrast veidus, kā tomēr modernizēt kuģus, atbalstīt tāda aprīkojuma iegādi, kas uzlabo darba un sanitāros apstākļus, kuģa drošību. Diemžēl kuģu īpašniekiem lielākoties nav lielas motivācijas ieguldīt vecos kuģos.

Noteikti turpināsies atbalsts ieguldījumiem ostās, lai zvejniekiem būtu optimāli ērta iespēja strādāt – zivju izkraušanas, šķirošanas, uzglabāšanas un līdzīgu darbību modernizēšana.

Paredzēts arī finansējums kompensācijām zvejniekiem zvejas pārtraukumu periodos. Šeit gan gaidāmas smagas sarunas, jo mēs neesam apmierināti ar priekšlikumu, kas paredz kompensāciju izmaksu vienam kuģim tikai pusgadu visā septiņu gadu periodā. Septiņi gadi ir ilgs laiks, kurā var veidoties dažādas neparedzamas, pat kritiskas situācijas, un dalībvalstīm būtu jādod iespējas palīdzēt tās zvejniekiem pārvarēt. Piemēram, pērn tika noteikti ierobežojumi mencu zvejai, un mēs ES noteikto pusgada ilgo kompensāciju izmaksu šim periodam jau esam izsmēluši, taču situācija ar mencu krājumiem nav uzlabojusies. Zinātnieki neprognozē, ka mencu situācija varētu uzlaboties tuvāko gadu laikā. Līdz ar to vienīgā iespēja, kas atliek, ir piedāvāt zvejniekiem sagriezt kuģus, bet arī par to vēl ir jāvienojas ES trialogos.

– Viens no ES nosacījumiem paredz, ja kuģis tiek sagriezts, tad saņemtās kompensācijas ir jāatmaksā?

– Tas ir nosacījums, pret ko Latvija ir uzstājīgi vērsusies, taču Padomē mēs diemžēl palikām vienīgie ar šādu nostāju, un priekšlikums, saglabājot minēto ierobežojumu, tika virzīts tālāk apspriešanai ES iestādēs. Atgādināšu, ka atbalsts kuģu sagriešanai EJZF regulā tika paredzēts tikai līdz 2018. gadam, taču mencu krājumu kritiskā stāvokļa dēļ EK piedāvā ļaut kuģus sagriezt tiem zvejniekiem, kurus šis aizliegums skar. Tādā gadījumā kompensācijas atbilstoši regulas normām būs jāatmaksā. Uzskatām, ka zvejas pārtraukšanas kompensācijas attiecas uz konkrētā gadā negūtajiem ieņēmumiem, bet kuģu sagriešana ir saistīta ar kuģa vērtību. Tā ir būtiska atšķirība. Paredzu, ka šeit diskusijas turpināsies, jo Eiropas Parlaments patlaban ir līdzīgā pozīcijā, kāda ir Latvijai.

– Kādu atbalsu nākamajā periodā Latvija plāno piekrastes teritoriju dzīvotspējas saglabāšanai?

– Eiropas Komisija EJZF sakarā izteikusi priekšlikumu par “zilās ekonomikas” pieejas attīstību, kas ir plašs jēdziens. Arī mūsu Agroresursu un ekonomikas institūts devis savu novērtējumu, ko EJZF varētu iesākt “zilās ekonomikas” labā. Te viens no virzieniem ir vietējo rīcības grupu (VRG) aktivitāšu stiprināšana. Jāatzīmē, ka zivsaimniecības kapacitāte akumulēt EJZF naudu samazinās, jo investīcijas zvejniecībā ir ierobežotas, akvakultūras nozare attīstās ļoti lēnām un pakāpeniski, zivapstrāde atkarīga no tirgiem, tā ir sašaurinājusies. Līdz ar to ar ūdeņiem saistītā tūrisma nozare un darbības veidu dažādošana kļūst aizvien nozīmīgāka tieši piekrastes teritoriju dzīvotspējas stiprināšanai. Ja VRG pierāda savu varēšanu strādāt, tad līdzekļus šim mērķim varētu arī palielināt, bet tam vēl nepieciešama diskusija ar nozares pārstāvjiem un pašām VRG.

– Runājot par piekrastes zvejas saglabāšanas tradīcijām, vai un kādas ir iespējas esošajiem un jaunajiem zvejniekiem tikt pie tā sauktajām zvejas jaudām, konkrētāk – laivām? Zināms, ka zvejas kuģu reģistrā ir daudz tādu laivu, kas jau gadiem netiek zvejā izmantotas, un tām netiek piešķirtas komerczvejas licences.

– Sistēma ir sekojoša: ja laiva, kura ir mūsu reģistros un netiek izmantota zvejā, konkrēti – tās īpašnieks piecus gadus nav noslēdzis līgumu par zvejas iespēju izmantošanu un laiva nav saņēmusi zvejas licenci, tad mēs šo laivu izslēdzam no zvejas kuģu saraksta, kam atļauts konkrētajā gadā zvejot. Tas attiecas uz piekrastes laivām. Mūsu reģistros bija laivas jau no deviņdesmitajiem gadiem, bet tām ar zveju vairs nebija nekādas saistības. Jāpiebilst, ka tomēr ir nosacījums, ka gada laikā īpašnieks var pieprasīt atjaunot laivu reģistrā, ja tas nenotiek, tad šīs konkrētās laivas zvejas kapacitāte tiek iekļauta kopējā kapaciātē un var tikt piedāvāta citiem zvejniekiem, lai tie var iegādāties laivu vai palielināt esošo laivu jaudas. Šis ir vienīgais veids, kā esošajiem zvejniekiem attīstīties.

– Kāda ir kārtība, kā zvejnieks var tikt pie šo “mirušo dvēseļu” zvejas kapacitātēm?

– Esam uzsākuši to laivu izslēgšanu no reģistra, kam pagājis piecu gadu periods, kopš nav piešķirta rūpnieciskās zvejas licence. Vēl jānogaida gads, kad īpašnieks var iesniegt pieteikumu atjaunot laivu reģistrā. Pēc gada kapacitāte aizies apritē. Latvijas Zvejnieku federācija vēlas, lai priekšroka šīs zvejas jaudas iegādāties būtu jaunajiem zvejniekiem, tādējādi veicinot paaudžu nomaiņu. Tas saskan ar jaunā ES plānošanas perioda EJZF atbalsta pasākumu jaunajiem zvejniekiem zvejas laivu iegādei. 

Pagaidām kārtība sīkāk nav atrunāta, šobrīd jebkurš zvejnieks var griezties Zivsaimniecības departamentā, un, ja jaudas būs pieejamas, tās iegūt. Jāpiebilst, ka šīs atbrīvojušās zvejas jaudas mēs vēlamies saglabāt tikai piekrastes zvejai. Tie, kas zvejo aiz piekrastes joslas, uz šī rēķina zvejas spējas palielināt nevarēs.

– Šogad ZM sola sākt jaunu atbalsta pasākumu – kompesāciju izmaksu par roņu nodarītajiem postījumiem. Kāds ir kompensāciju mehānisms?

– Mehānisms ir vienkāršs: zvejniekam būs jāiesniedz pieteikums Lauku atbalsta dienestam, norādot savas iepriekšējā gada nozvejas, kam jābūt oficiāli reģistrētām Latvijas zivsaimniecības integrētās kontroles un informācijas sistēmā. Mēs pārbaudīsim, vai dati ir pareizi. Noteikumos fiksēta zivju vērtība un kompesācijas procents, ko kompensēs no šo zivju vērtības katrai konkrētai sugai. Jāņem gan vērā, ka kompensācija nevarēs pārsniegt konkrēta zvejas uzņēmuma gada apgrozījumu pēc VID datiem. Šogad kompensāciju pieteikumus varēs iesniegt, iespējams, līdz gada vidum, jo valdības noteikumi vēl ir izskatīšanā. Turpmāk pieteikumus varēs iesniegt pavasarī pēc gada deklārāciju iesniegšanas VID. LAD pieteikumu izvērtēs un pieņems lēmumu par izmaksām.

– Lielākie ieguvēji būs stāvvadu zvejnieki, bet tiem, kas zvejo ar tīkliem, liela ieguvuma nebūs, jo roņi gan saplēš tīklu, gan apēd arī lomu tiktāl, ka nebūs, no kā rēķināt kompensācijas.

– Ja zvejnieks paziņojis visu savu nozveju, tad par neiegūtā loma daļu kompensāciju viņš saņems. Lielākajai daļai zivju sugu noteiktais kompensācijas procents ir 38%, un šādu daļu zivs vērtības izteiksmē zvejnieks saņem kompensācijā. Kompensējamās daļas noteikšanai esam izmantojuši “BIOR” datus. Ierēķināti gan sapostītie zvejas rīki, gan daļēji arī roņa ietekme uz loma atbaidīšanu. Uzskatu, ka esam nākuši pretī zvejniekiem, jo vairs nesaistām kompensācijas apmēru ar daļu no apgrozījuma lieluma, kas piekrastes zvejniekiem nebūt nav ievērojams, tomēr šādi mēs arī nepākrompensēsim ieņēmumus no pamatdarbības – zvejniecības. Turklāt zvejniekiem būs arvien lielāka motivācija uzrādīt visu nozveju.

– Kompensāciju izmaksa nozvejas apjomu nepalielinās, vai ir citi risinājumi, kā mazināt roņu postījumus?

– Šobrīd notiek darbs pie roņu atbaidītāja otrā prototipa izstrādes, un bez zvejnieku iesaistes šādus projektus izstrādāt nevajadzētu. Nav jēgas zinātniekiem darboties, ja viņu darbs nenes labumu zvejniekiem.

Latvijā turpinās arī darbs pie roņu pārvaldības plāna izstrādes, par ko atbild Dabas aizsardzības pārvalde (DAP). Šobrīd plānā tiek iestrādāta arī iespēja kādu nelielu daļu roņu, kas rada visvairāk problēmu, atšaut. DAP zinātnieku uzraudzībā gatava vērtēt, vai un kā tas varētu situāciju uzlabot. Gan Zviedrijā, gan Somijā, gan Igaunijā ietekmi samazinošas medības ir atļautas, tādēļ arī mums ir pamats izvērtēt šīs metodes efektivitāti.

– Daudz tiek runāts par klimata pārmaiņu ietekmi dabā. Vai aizvien siltākas ziemas nedod pamatu pārskatīt likumā ierakstītos zvejas lieguma laikus?

– Piemēram, ir bijušas debates par reņģu zvejas lieguma laiku Rīgas līcī, kam esam prasījuši “BIOR” atzinumu. Taču pēc tā  saņemšanas secinājām, ka liegumu laiki nav īpaši maināmi. Jā, ir bijuši gadi, kad silta vai tieši pretēji – auksta ziema veido novirzes no nārsta laika. Ir bijis gads, kad lašveidīgajiem rudenī nācās pagarināt lieguma laiku, taču kopumā novirzes ir mazas. Nārsta laiku prognozēt ir sarežģīti, īpaši iekšējos ūdeņos, kad ūdens temeperatūras izmaiņas pavasaros var notikt ļoti strauji.

Lēmumu pieņem Zemkopības ministrija (ierosinātāji var būt DAP vai Valsts vides dienests, kuru inspektori dabā vislabāk pārzina situāciju) pēc saskaņojuma ar VARAM, balstoties uz zinātnieku atzinumu. Tas ir komplicēti un prasa zināmu laiku saskaņošanai.

– Februārī apritēja četri gadi, kopš darbu uzsāka zinātniskā institūta “BIOR” zivju audzētavas “Tome” akvakultūras pētniecības un izglītības centrs. Ko šo gadu laikā centrs izpētījis?

– Centra mācību un konsultāciju daļa darbojas, tas veic arī pētījumus sadarbībā ar nozares audzētājiem, sniedz konsultācijas uzņēmējiem akvakultūrā, notiek konferences un semināri, kas tiek apmaksāti no EJZF. Cilvēku kapacitāte nav liela, bet centrs darbojas labi.

Centra inovāciju sadaļa, kas saistīta konkrēti ar zivaudzēšanu, patlaban vēl nedarbojas. Paredzēta dažādu zivju sugu audzēšana recirkulācijas sistēmā, dažādi pētniecības darbi, kā arī Latvijas vertīgo zivju sugu gēnu bankas izveide, lai audzētājiem būtu pieejams kvalitātīvs vaislas materiāls. Inovāciju sadaļas realizēšanai iesniegts projekts LAD un paredzēts, ka šajā plānošanas periodā tas arī tiks īstenots, tātad līdz 2023. gadam. Šim projektam ir atbalsts no zivaudzētājiem un arī pārstrādātājiem. Ceram, ka projekts laikā tiks īstenots, vismaz “BIOR” tā sola.

– Vai zivaudzētāji spēj izaudzēt pietiekamu daudzumu zivju mazuļu iekšējo ūdeņu zivju resursu atjaunošanai?

– Skatoties pēc pašvaldību iesniegto projektu zivju resursu atjaunošanai īstenošanas, redzam, ka kapacitātes pietrūkst. Bieži ir tā, ka projektu iesniedzēji, slēdzot pavasarī līgumus ar audzētājiem par zivju mazuļu piegādi, rudenī pērk “kaķi maisā”. Dažkārt audzētājiem, rudenī nolaižot dīķus, atklājas, ka visiem gribētājiem zivju nepietiks. Līdz ar to daudzas pašvaldības, kurām piešķirts finansējums no Zivju fonda zivju mazuļu iegādei, spiestas rakstīt atsaukumu, ka dažādu apstākļu dēļ projektu nevarēs realizēt. Diemžēl līdz ar to zivju krājumu atjaunošanai paredzētā nauda paliek fondā, un to nākas ieskaitīt valsts budžetā, jo citiem mērķiem pašās gada beigās to izmantot nevar. Jāuzsver, ka projektu iesniedzējiem interese ir lielākoties par zandartiem un līdakām, kas ir makšķernieku un zvenieku pieprasītas, taču šo sugu mazuļus pietiekamā skaitā izaudzēt vēl nevaram. Audzētāju skaits, no kuriem tiek pirkti zivju mazuļi, nav liels, pieņemu, ka akvakultūras uzņēmumi šajā jomā nesaskata stabilu biznesu. Bieži vien mazuļi ir tikai papildu produkcija tirgus zivīm.

Protams, žēl, ka zivju resursu atjaunošanai paredzētais finansējums paliek pāri, tomēr mudinām pašvaldības īstenot projektus un to izmantot zvejas kontroles aprīkojuma iegādei. Ir pašvaldības, kas iepirkušas novērošanas kameras maluzvenieku ķeršanai. Tādas ir, piemēram, pie Burtnieka un Rāznas ezeriem, arī pie Ventas rumbas Kuldīgā. Zvejas kontroles aprīkojuma iegādē tiek izmantotas aizvien jaunākas tehnoloģijas – ja sākumā tika pirktas laivas, kvadricikli, tad tagad pērk dronus, jo ir vietas, kur tie ir efektīvi, jo palīdz saskatīt nelegālos zvejas rīkus ūdenī. Tāpat iegādātas tiešsaistes kameras, ar kurām var redzēt arī tumsā. Tehnoloģijas attīstās un dod plašas iespējas stiprināt kontroli.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Foto: ZM arhīvs

UZZIŅA

Noteikumu projekts “Valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanas kārtība pasākumā “Kompensācijas shēma par nozvejas zaudējumiem, kurus radījuši aizsargājamie zīdītāji””

9. punkts. Publiskā finansējuma apmēru (eiro) par aizsargājamo zīdītāju radītajiem zaudējumiem kalendārajā gadā katrai attiecīgajai zivju sugai aprēķina pēc šādas formulas:

publiskā finansējuma apmērs katrai attiecīgajai zivju sugai (eiro) = A x B x C, kur:

A – attiecīgās zivju sugas nozvejas apjoms Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ūdeņos (kg) atbilstoši valsts informācijas sistēmas “Latvijas zivsaimniecības integrētās kontroles un informācijas sistēma” datiem kalendārajā gadā, par kuru pretendē uz publisko finansējumu;

B – vērtības koeficients Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ūdeņos nozvejotam vienam kilogramam akmeņplekstes, sīgas un zandarta ir 2,75, asara, lucīša, mencas, vimbas un plauža – 1,11, laša un taimiņa – 5,20, salakas – 0,28, reņģes un vējzivs – 0,24, apaļā jūras grunduļa un plekstes – 0,20;

C – koeficients par aizsargājamo zīdītāju radīto zaudējumu attiecībā uz akmeņpleksti, sīgu, zandartu, asari, lucīti, mencu, vimbu, plaudi, lasi, taimiņu un salaku ir 38%, attiecībā uz reņģi un vējzivi – 20%, attiecībā uz apaļo jūras grunduli un pleksti – 10%.