Polijā gūstam pieredzi par karpveidīgo zivju audzēšanu

Zivsaimniecības sadarbības tīkla rīkotais ikgadējais pieredzes apmaiņas brauciens Polijā notika no 19. līdz 22. novembrim. Brauciena mērķis bija iepazīt kaimiņvalsts pieredzi karpveidīgo zivju audzēšanā atklātās ūdenstilpēs, tāpēc likumsakarīgi, ka  uzrunātie dalībnieki arī lielākoties nodarbojas ar karpu audzēšanu Latvijā. Braucienā piedalījās arī pārstāvji no Zemkopības ministrijas, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta un Lauku atbalsta dienesta.

Vizīti Polijā sākām ar tikšanos ar Zivju audzētāju asociācijā, kur tās direktors Mareks Trželinskis iepzīstināja ar organizācijas darbu. Zivju audzētāju asociācija dibināta 1916. gadā, tā ir ļoti aktīva un dinamiska organizācija, kas apvieno 750 lielākos Polijas zivju audzētājus. Brauciena dalībnieki tika iepazīstināti ar aktuālo situāciju akvakultūras nozarē Polijā, tikšanās izskaņā diskutējām un salīdzinājām sāpīgākos jautājumus, kas skar Polijas un Latvijas zivju audzētājus. Īsumā atstāstot Polijas pārstāvju teikto, var teikt, ka Polija ar 20,75 tūkst. tonnām ir pārliecinoši lielākā karpu audzētāju valsts Eiropas Savienībā, otrajā vietā pēc izaudzētā apjoma Polijā ir varavīksnes forele 16,7 tūkst. tonnas, tam seko platpieris ar 0,85 tūkst. tonnām (interesanti, ka tāds ir apmēram Latvijas kopējais akvakultūrā izaudzēto zivju apjoms ), store ieņem godpilno ceturto vietu ar 0,78 tūkst. tonnām, tad lasis 0,73 tūkst. tonnas, amūrs 0,67 tūkst. tonnas. Ja salīdzina saražoto akvakultūras produkciju uz 1 miljonu iedzīvotāju, tad Polija mums ir priekšā ar 1,14 tūkst. tonnām pret mūsu saražoto – 0,43 tūkst. tonnu akvakultūras jomā.

No tā varam secināt, ka izaugsmei Latvijas ražošanai akvakultūrā ir ļoti plašas iespējas. Vēl piebilstams, ka Polijas iekšējais tirgus patērē ne tikai pašu saražoto, bet arī importē  (runājot par karpām) akvakultūras produkciju no kaimiņvalstīm  Čehijas un Lietuvas, ko, protams, ļoti sāpīgi uztver Polijas zivju audzētāji. Tikšanās noslēgumā apmainījāmies ar kontaktiem.  Poļu delegācijas pārstāvjiem uzdāvinām LLKC nodrukātos plakātus „Latvijas zivis”, kas tiek ļoti atzinīgi novērtēts.

Uz tikšanos bija ieradušies vietējā Poļu laikraksta žurnālisti, kuri aktīvi dokumentēja un fotogrāfijās iemūžināja pasākuma norisi, un vietējā laikrakstā bija lasāms par Latvijas zivjaudzētāju vizīti Polijā.

Kopumā pieredzes apmaiņas brauciena laikā – ieplānotajās divarpus dienās, kuras mēs pavadījām Polijā,  apmeklējām sešas  akvakultūras, pateicoties poļu atsaucībai un lieliski organizētam dienas grafikam, ieskaitot pusdienu pauzes, kuras bija jau iepriekš sagatavotas, dalībniekiem atlika pašiem apmaksāt un baudīt sarūpēto.

Apmeklētās saimniecības kopumā bija līdzīgas Latvijas zivju audzētavām, jo Polija atrodas tikai nedaudz vairāk uz dienvidiem. Atšķirībā no Lietuvas, Polijā zivju (karpu) blīvumi audzēšanas dīķos ir mazāki, bet vidēji lielāki nekā Latvijā.

Kas Polijā notiek atšķirīgi no Latvijas?

Pirmkārt, jāmin dabas resursu nodoklis, kas audzētājiem Polijā   jāmaksā par ūdeni. Šis nodoklis ir nesen ieviests un, lai arī tas  nav liels, pat simbolisks, par to veļas milzīgs sašutuma vilnis no audzētājiem. Viņi to uzskata par negodīgu, visdrīzāk atzīstot, ka būtu jāievieš samaksa par ūdens savākšanu un aizturēšanu, kas kļūst sevišķi būtiski pēdējo trīs gadu sausuma periodā, kas piemeklējis Poliju, kur pēdējie trīs gadi no ūdens resursu viedokļa zivju audzētājiem bijuši īpaši neizdevīgi.

Otrkārt, nākamā interesantā un atšķirīgā lieta, par ko runāja visās mūsu apmeklētajās saimniecībās, ir bebru postījumi dīķsaimniecībās. Polijā pat saimniecībām maksā kompensācijas par bebru postījumiem. Bebrs Polijā ir limitēts medījamais dzīvnieks, un tā medīšana ir atļauta, saņemot licences ierobežotā skaitā, pilnīgā pretstatā Latvijai, kur bebru ieguvei nav nekādu skaita limitu, vienīgais saudzēšanas laiks pavasarī – vasaras sākumā, kad dzimst bērni.

Visbeidzot vēlos pieminēt Polijas praksi pievienotās vērtības nodokļa jomā. PVN Polijā vietējo, svaigo zivju produkcijai ir 5%, un tas ļoti pozitīvi ietekmē zivju realizācijas apjomus, tātad arī zivju patēriņu uzturā un ļoti lielā mērā samazinājis pelēko ekonomiku šajā nozarē. Poļi atzīst, ka šis apstāklis ļoti veicina vietējās produkcijas noietu. Nodokļa samazinājums attiecas tikai uz svaigu vietējo zivju produkciju, veicot jebkādu apstrādi, zivju produkcijai ir standarta PVN likme 23%.

Kopumā var teikt, ka brauciens bija izdevies. Dalībnieki noslēguma diskusijā atzinīgi izteicās par iegūtajām zināšanām un pieredzi, ļoti nozīmīgi tika vērtēta iespēja runāt ar lielu un veiksmīgu audzētavu īpašniekiem un saņemt atbildes uz daudziem neskaidriem jautājumiem – gan zivis audzējot, gan produkciju realizējot, gan gūstot teorētiskas, gan praktiskas zināšanas, kā arī apskatot un izpētot saimniecības. Bija ļoti lietderīgi iepazīties ar situāciju Polijas akvakultūrā, ņemot vērā ka šī valsts ir lielākā akvakultūras produkcijas ražotāja Eiropas Savienībā. Tāpat arī augsti tika novērtēta iespēja redzēt reālu dīķu nolaišanas un zivju nozvejas procesu saimniecībās. Daudzi brauciena dalībnieki atzina par sevišķi vērtīgam tieši brauciena dalībnieku savstarpējās sarunas trīs  dienu garumā.

Atpakaļceļā, pārrunājot ar brauciena dalībniekiem, daudzi  atzīmēja, ka šāda veida braucieni, apmeklējot veiksmīgi strādājošas saimniecības, ļoti motivē un dod lielu darba sparu, atgriežoties savā saimniecībā. Braucienā piedalījās arī tādi akvakultūras uzņēmēji, kuri iepriekš nav piedalījušies šādos pasākumos. Arī šogad, līdzīgi kā iepriekšējos gados, brauciena dalībnieki bija vienisprātis, ka zivju audzētāji ir ļoti laba kompānija. No sevis varu piemetināt – arī ļoti disciplinēti un saliedēti, kas arī bija pamatā veiksmīgai brauciena grafika izpildei.

Raivis Apsītis,

LLKC zivsaimniecības speciālists