Ūdens „ziedēšana” jeb mikroskopisko aļģu masveida savairošanās

Tāpat kā visa daba ir dzīva, tāpat dzīva ir arī katra ezera vai upes ūdens lāse. Katrs mililitrs ir dzīvs mikrokosms! Iedomājieties, ka vienā mililitrā tīra ūdens dzīvo vairāki simti miljoni vīrusu, līdz desmit miljoniem baktēriju, daži tūkstoši baktēriju ēdāju – nanoflagelātu un desmitiem mikroskopisko aļģu un zooplanktona vēzīšu.

 Maza daļa šo mikroskopisko būtņu ir aktīvas, bet lielākā daļa no tām atrodas neaktīvā fizioloģiskā miera stāvoklī, gaidot to attīstībai labvēlīgāku laiku. Vieni mikroorganismi gaida aukstu laiku, citi – siltu, vieniem vajag vienas barības vielas, otriem – otras, bet vēl citi gaida kādas konkrētas aļģes vai baktērijas savairošanos, lai veidotu simbiotiskas un, jā, arī parazītiskas attiecības. Vairs neiesiet peldēties? Vai jūs iebaidījušas televīzijā redzētās šausminošās ķīmisko sadzīves līdzekļu reklāmas? Taču šiem mikroorganismiem ūdenī ir jābūt, lai tie darītu savu vajadzīgo darbu! Tie attīra ūdeni no piesārņojuma, samazina bīstamo vielu koncentrāciju (arī aļģu toksīnus!) un dara daudz citu labu lietu. Turklāt mūsu ādu sargā liela baktēriju armija, kas neļauj svešiniekiem tā vienkārši ienākt, ja vien neesi lietojis baktericīdus personīgās higiēnas līdzekļus un noslaktējis savu mazo palīgu armiju...

 Arī peldēties būs drošāk ūdenī, kurā nav izjaukta mikrobiālā barības ķēde, jo visu ūdens mikroorganismu starpā pastāv ļoti sarežģītas savstarpējas pašregulējošas attiecības. Ja mikrobiālās barības ķēdes kādā posmā notiek pārrāvums un viena organismu grupa vairs nespēj izkontrolēt otru, tad sākas kādas atsevišķas sugas savairošanās masveidā. Arī aļģu savairošanās vasarās notiek tāpēc, ka zooplanktona vēzīši tās visas vairs nespēj apēst!

 Latvijas upēs un ezeros – divreiz gadā

Masveidā mikroskopiskās aļģes Latvijas upēs un ezeros savairojas divas reizes gadā, pavasara beigās un vasaras otrajā pusē. Pavasara beigās savairojas kramaļģes, jo pēc ziemas sezonas un pavasara paliem virszemes ūdeņi ir bagāti ar izšķīdušajām neorganiskajām barības vielām un silīciju. Kad barības vielas ūdenī ir patērētas, kramaļģes atmirst. Tā kā tām ir ciets silīcija dioksīda apvalks, tās ir smagas, un tāpēc pēc atmiršanas tās nogrimst ūdenstilpes sedimentos. Kramaļģes nav kaitīgas. Mikroskopā var redzēt, ka tām ir ļoti skaists, visdažādākās formas ģeometriski pareizs šūnu izskats. Vairums aļģu sugu ir nekaitīgas un mums ļoti vajadzīgas sīkbūtnes. Starp citu, lielāko daļu no skābekļa, ko elpojam, ir saražojušas jūrās un okeānos mītošās planktoniskās mikroskopiskās aļģes.

 Vasarā aļģu „ziedēšana” tiek visvairāk pamanīta, jo tad cilvēki dodas atpūsties, peldēties, un makšķerēt dabā. Šis laiks ir kritisks arī zivju dīķu saimniecībās!

 Aļģu masveida attīstību veicina silts un mierīgs bezvēja laiks, ūdenim ir jābūt sasilušam vairāk par 16°C un tajā jābūt pietiekami daudz barības vielu. No tām vissvarīgākie ir slāpekļa un fosfora savienojumi, kas ūdenstilpēs nonāk no mēslotām lauksaimniecības zemēm, lietus ūdeņiem, sadzīves notekūdeņiem, neapēstas zivju barības, zivju ekskrēcijas produktiem u. c. Masveidā savairoties var tikai ap 6% no visām pasaulē sastopamajām aļģēm, un tikai ap 2% no visām aļģēm var būt toksiskas. Tomēr vasarā ūdens „ziedēšanu“ galvenokārt izraisa tieši potenciāli toksisko aļģu savairošanās. Vairums Latvijas ūdeņos sastopamās potenciāli toksiskās aļģu sugas pieder zilaļģu nodalījumam: Anabaena spp., Aphanizomenon spp., Microcystis spp., Nodularia spp., Lyngbia spp., Planktothrix spp., bet Baltijas jūrā un Rīgas līcī sastopamas arī dažas toksisko dinoflagellātu sugas – Dinophysis spp. un Prorocentrum spp. 

 Aļģes var producēt spēcīgus toksīnus, kuri var saindēt un pat nogalināt citus organismus – zooplanktonu, gliemjus, zivis, putnus un jūras zīdītājus. Ar aļģu toksīniem var saindēties jebkurš dzīvnieks, kas ziedēšanas laikā peldas un dzer ūdeni no ūdenstilpes. Cilvēki var nopietni saindēties, ja tie lieto uzturā saindētās zivis, gliemenes vai dzer neattīrītu ūdeni.

 Labā ziņa ir tāda, ka zilaļģes ne vienmēr producē toksīnus! Vienas zilaļģu sugas ir toksiskas, bet citas – toksīnus neveido. Tāpēc toksīnus producējošās sugas arī sauc par potenciāli toksiskām. Šobrīd zinātnieki vēl pēta un strīdas, kādi faktori liek aļģei kļūt indīgai. Ja mikroskopā konstatēsi, ka tavā ūdenstilpē ir savairojušās potenciāli toksiskās zilaļģu sugas, tas tikai paaugstina iespējamību, ka ūdens var būt kaitīgs. Bet to, vai konkrētā ūdenstilpē konkrētā suga patiešām ir vai nav toksiska, un kāda ir toksīna koncentrācija, var noteikt tikai specifiski izmeklējumi laboratorijā.

 Lai noteiktu patieso toksiskumu, jāveic analīzes

Tomēr, ja ūdenstilpē tiek novērota ūdens „ziedēšana”, un netiek veiktas toksīnu analīzes, to jāuzskata par toksisku. Tur nav ieteicams peldēties, dzirdināt un peldināt mājdzīvniekus, zvejot zivis un šādu ūdeni kategoriski aizliegts dzert vai lietot ēdiena gatavošanai!

 Latvijas ezeros visbiežāk sastopama ir potenciāli toksiskās zilaļģes Microcystis spp.. Tās var producēt dažāda veida potenciāli bīstamus savienojumus, tai skaitā dažādus mikrocistīnus. Starp tiem – mikrocistīnu–LR, kas ir 200 reižu spēcīgāka inde nekā ciānkālijs. Zilaļģu toksīnus grūti noteikt, tiem nav ne krāsas, ne smaržas, tie var saglabāties ūdenī vairākas nedēļas pēc ūdens „ziedēšanas”. Toksīnu koncentrāciju ūdenī nesamazina pat ilgstoša vārīšana, tomēr dabā to galvenokārt samazina aļģēm līdzās esošo baktēriju darbība.

Kopumā ir pazīstami daudzi desmiti dažādu aļģu toksīnu, kurus pēc iedarbības iedala divās grupās – neirotoksīnos un hepatotoksīnos. Neirotoksīni darbojas kā neiromuskulāri bloķēšanas aģenti, tie spēj izraisīt alerģiska rakstura saslimšanas, iekaisumu, niezi, organisma vispārēju vājumu, spontānu muskuļu saraušanos, gremošanas un elpošanas muskulatūras darbības traucējumus. Hepatotoksīni spēj izraisīt aknu darbības traucējumus, kas izpaužas kā vemšana, slikta dūša, reiboņi, caureja un vājums.

 Potenciāli toksisko zilaļģu „ziedēšanu” Latvijas ezeros un ūdenskrātuvēs, kā arī Rīgas līcī novēro katru gadu, taču mainās tās ilgums un intensitāte. Ļoti spēcīga aļģu „ziedēšanas” notiek eitrofās ūdenstilpēs ar lielu antropogēno slodzi. Tādi diemžēl ir arī lielākie Pierīgas ezeri Mazais un Lielais Baltezers, Ķīšezers, Juglas ezers, Langstiņu ezers, Daugava un daudzas citas ūdenstilpes. Arī Rīgas līcī toksiskas zilaļģes ir sastopamas katru gadu. Atsevišķos gados tiek konstatēta arī masveida savairošanās.

 Periodiski Latvijā tiek konstatēti alerģiska un gastroenteroloģiska rakstura saslimšanas gadījumi atpūtniekiem pēc peldes Jūrmalas peldvietās; gremošanas sistēmas un aknu darbības traucējumi suņiem; kaiju, zivju un gliemju masveida bojāeja toksisko zilaļģu Microcystis spp. „ziedēšanas” laikā.

 Apzinīgi saimniekojot, var samazināt kaitīgo ietekmi

Tā kā ūdens „ziedēšana” ir dabiska parādība, ūdens resursu apsaimniekotājiem ir ļoti grūti to novērst, tomēr, apzinīgi saimniekojot, ir iespējams samazināt tās intensitāti, biežumu un ietekmi. Svarīgākais ir līdz minimumam samazināt barības vielu ieplūdi ūdenstilpēs, ierobežojot to izskalošanu no lauksaimniecības zemēm, kūtsmēslu glabātuvēm un novēršot neattīrītu notekūdeņu ieplūdi. Arī racionāli plānojot zivju barības devas. Savukārt, ja nelielos zivju dīķos un ūdenskrātuvēs ir sākusies „ziedēšana”, to var nomākt, krasi izmainot vides apstākļus ar ūdens kaļķošanu. Ieteicams arī ievietot mākslīgu aerāciju. Laba aerācija palielinās skābekļa koncentrāciju, pastiprinās ūdens kustību ūdenstilpē, un zilaļģēm nepatīk kustīgi ūdeņi! Tas neļaus arī virskārtā izveidoties siltā ūdens slānim. Aerācija samazinās arī skābekļa trūkumu aļģu atmiršanas laikā. Aļģu savairošanos var novērst dažādi ķīmiski algicīdi, tomēr izvēle tos lietot vai nelietot paliek uz katra saimnieka paša sirdsapziņas, jo algicīdi ir ļoti spēcīgas indes. Jāņem vērā, ka, piemēram, vara sulfāta dozu katrā konkrētā ūdenstilpē aprēķina pēc kalcija karbonāta satura un to vispār drīkst lietot tikai tad, ja ūdenī ir augsta sārmainība.

 Tomēr, lai cik intensīva būtu aļģu „ziedēšana”, tā pie mums ir īslaicīga! Tā notiek tikai vasaras mierīgajā un karstajā laikā. Līdz ko iestājas vēss, lietains un vējains laiks, tā kaislības beidzas un zilaļģes mirst. Tomēr, lai dzīve būtu interesantāka, tās izveido ziemošanas stadijas un gaida nākamo vasaru!

Dr. biol. Santa Purviņa