Uz nārstu migrējošo lašu mirstība

Rudenī nobriedušie laši un taimiņi ieceļo Latvijas upēs uz nārstu, pavasarī izšķiļas kāpuri, kas vēlāk kļūst par mazuļiem un pēc gada vai diviem sasniedz smolta stadiju, migrē uz jūru, barojas, aug un atkal atgriežas dzimtajā upē nārstot.

Parasti lašveidīgo nārsts notiek seklās straujtecēs ar oļainu grunti. Lašu nārsta rituāls ir labi saskatāms un līdz ar to piesaista dabas draugus un citus interesentus, kuri labprāt vēro gan lašu migrāciju, gan pašu nārsta procesu.  

Taču 2017. gada nogalē daudziem dabas vērotājiem radīja satraukumu uz nārstu migrējošie laši un taimiņi, kuri vizuāli atšķīrās no iepriekšējos gados redzētajiem. Zivis bija plankumainas un depresīvas, nereaģēja uz apkārtējiem kairinājumiem, lēni peldēja, nemuka ne no cilvēka, ne no skaņām. Apātiskās zivis viegli varēja noķert arī ar rokām. Pateicoties dabas draugu aktivitātēm un Pārtikas un veterinārā dienesta atsaucībai, institūtā BIOR tika iesūtīti un izmeklēti vairāki taimiņi un laši diagnozes noskaidrošanai. Tika novērtētas ārējās slimības pazīmes un noņemti paraugi laboratoriskiem izmeklējumiem.  Tika meklēti vīrusi, baktērijas, parazīti un patogēnās (slimības izraisošās) sēnītes, kā arī, lai noskaidrotu audu un šūnu strukturālo izmaiņu smagumu bojātajās vietās, histoloģiski tika izmeklēti dažādi orgāni un audi.

Slimajām zivīs tika konstatēti sekojoši slimību ierosinātāji: baktērija Aeromona hydrophila, sēnīte Saprolegnia parasitica un lentenis Eubotrium crassum.

Nedaudz par katru no viņiem

Aeromona hydrophila ir nosacīti patogēna baktērija, tas nozīmē, ka šī baktērija pastāvīgi atrodas Latvijas upju un ezeru sedimentos (nogulsnēs) un spēcīgām, labos apstākļos dzīvojušām zivīm ar spēcīgu imunitāti saslimšanu neizsauc. Taču gadījumos, ja zivij ir novājināta imunitāte (slimības, stress, traumas), tad šī baktērija strauji attīstās zivs organismā. Baktērija izdala vielas, kas šķīdina zivs audus un tādējādi izsauc čūlu veidošanos. Lai gan lasis nerokas dūņās, domājams, ka 2017. gada vasaras/rudens plūdi “palīdzēja” baktērijām un lašiem satikties. Baktērijas konstatētas tikai brūcēs, līdz ar to var teikt, ka baktērija Aeromona hydrophila nav galvenais saslimšanas un mirstības cēlonis.

Ja cilvēks, kuram uz rokām ir mikrotraumas un kuram ir novājināta imunitāte, paņem rokās šādu zivi, mikrotraumu vietās uz roku ādas var attīstīties nelielas, ilgi nedzīstošas čūlas.

Mikroskopiskā sēnīte Saprolegnia parasitica, arī ir nosacīti patogēna un saslimšanu izsauc tikai novājinātām zivīm ar zemu imunitāti. Sēnīte ir visos ūdeņos, un nonākt līdz zivij tai nav problēma, taču normālos apstākļos veselas, spēcīgas zivis izdala vielas, kas nogalina sēnītes.

Lentenis Eubotrium crassum. Uzreiz jāatzīmē, ka šis lentenis nav cilvēkam bīstams. Lentenis atrodas zivs gremošanas traktā, barojas ar zivij nepieciešamajām barības vielām un izdala zivs organismā savus vielmaiņas galaproduktus un toksīnus. Šie lenteņa izdalītie toksīni jāizvada no zivs organisma caur zivs gremošanas traktu vai nierēm. Tā ir papildu slodze zivs organismam un novājina zivi. Ņemot vērā lenteņu daudzumu (pat līdz 36 gab. vienā zivī) domājams, ka lenteņu toksiskā ietekme uz zivs organismu bija gana nozīmīga. Tomēr arī iepriekšējos gados šis lentenis lašos un taimiņos ir atrasts, bet tik smagu saslimšanu neizraisīja.

Kas tad izsauca lašveidīgo zivju mirstību?

Migrācija no saldūdens uz sālsūdeni un atpakaļ ir saistīta ar būtiskām izmaiņām zivs organismā.  Zivs organismā ir konkrēts dabiskais sāļums (0,89%), kurš ir augstāks nekā saldūdenī, bet zemāks nekā jūrā.  Minēšu visiem zināmu piemēru: ja gurķi ieliek sālsūdenī, ūdens no gurķa tiek “izsūknēts” un gurķis sačokurojas, ja šo gurķi ieliek atpakaļ saldūdenī, gurķis lēnām piebriest un ieņem sākotnējo stāvokli. Zivs, nonākot sālsūdenī nedrīkst sačokuroties, tāpēc zivs organismā notiek būtiskas fizioloģiskas izmaiņas šūnu līmenī, lai pasargātu organisma iekšējo vidi no jūras ietekmes. Galvenokārt mainās nieru funkcijas, tās sāk ražot maz urīna, bet sāļu koncentrācija urīnā ir ļoti augsta. Atgriežoties saldūdenī zivs organismā atkal nepieciešamas izmaiņas šūnu līmenī, bet nu jau otrādi, lai pasargātu zivi no uzbriešanas. Tagad jāražo daudz urīna ar zemu sāļu saturu. Zivs āda ir dabiskā barjera, kura pasargā zivi no apkārtējās vides ietekmes gan upē, gan jūrā. Zivs nieres ir pielāgojušās filtrēt tikai tādu ūdens daudzumu, kurš parasti tiek uzņemts caur gremošanas traktu.

Pamatojoties uz BIOR veiktajiem izmeklējumiem, redzams, ka būtisku ķermeņa daļu sedz Saprolegnia sēnīte, kura parasti sāk attīstīties uz traumētas ādas. Tā ar hīfām (savām “saknēm”) ieurbjas zivs ādā un ne tikai traucē brūcei sadzīt, bet, augot un attīstoties, brūces laukumu paplašina, tādējādi pārraujot zivs dabisko aizsargbarjeru. Skartajās vietās nokļūst baktērijas, kas noārda audus un paplašina bojājumus, kuri nu jau skar arī muskuļus. Baktēriju noārdītajos audos veidojas toksīni, kuri uzsūcas zivs asinīs un vēl vairāk novājina zivs organismu, sēnīte uz vājā zivs organisma aug vēl straujāk... Iepriekš aprakstītajam riņķa dancim pievienojas arī ūdens, kurš tagad difūzijas ceļā ieplūst zivī pa traumētajām vietām. Zivs organismā ienākošā ūdens daudzums pārsniedz to daudzumu, ko spēj filtrēt nieres, zivs iekšējie orgāni ir palielināti ar noapaļotām malām, ūdeņaini. Arī lenteņa toksīni ieliek savu artavu šajā procesā, kas vēl vairāk novājina zivi.

Kurš šo “riņķa danci” iesāka?

Histoloģiski tika izmeklētas aknas, nieres, žaunas, āda, muskuļi.  Žaunās konstatētās izmaiņas liek domāt, ka zivīm notikusi saindēšanās. Iespējams, ka 2017. gada vasaras nogales lietavas un plūdi saskalojuši upē gan toksiskās vielas no ceļiem, gan lauksaimniecībā izmantojamo ķīmiju, gan rūpniecības un mājsaimniecību notekūdeņus, uz ko akūti reaģēja novājinātie uz nārstu migrējošie laši un taimiņi.

BIOR iegūtie rezultāti liecina, ka šajā gadījumā slimību neizraisīja neviens konkrēts parazīts, baktērija vai vīruss, bet tas bija vides apstākļu un slimību ierosinātāju kopums, kad viens slimības izraisītājs papildināja otra ietekmi, un novājinātākās zivis gāja bojā. 

Zviedrijā līdzīga slimība ir konstatēta jau 2014. gadā. Arī Zviedrijā veiktie pētījumi norāda, ka ne vīrusi, ne baktērijas nav galvenais lašveidīgo zivju saslimšanas un mirstības cēlonis. Diemžēl arī Zviedrijā joprojām nav precīzi zināms cēlonis.

Lai noskaidrotu lašu un taimiņu saslimšanas cēloņus, tiek plānoti arī kopīgi darbi visā Baltijas jūras reģionā.

Šobrīd mēs lūdzam ziņot institūtam BIOR par gadījumiem, kad redzat šādus slimus lašus, var iesūtīt arī fotogrāfijas, rakstot uz bior e-pastu bior@bior.lv vai arī šī raksta autorei ruta.medne@bior.lv.

Paldies dabas draugiem par to, ka ziņoja par slimības parādīšanos Latvijas upēs. Paldies Pārtikas un veterinārajam dienestam par atbalstu un atsaucību, it īpaši – Mārtiņam Seržantam un Marekam Samohvalovam. Paldies visiem BIOR laboratoriju darbiniekiem, kuri veica izmeklējumus.

Dr. med. vet. Ruta Medne

Foto: www.latvijasdaba.lv