Vidzemes puses zivsaimnieki lūko pieredzi Kurzemē

LLKC Siguldas nodaļa 27. jūlijā rīkoja braucienu uz Kurzemi iepazīt turienes zivju audzētāju un ezeru apsaimniekotāju pieredzi. Pie Jaunpils, Tukuma un Engures novada saimniekiem devās zivju audzētāji, to pārstrādātāji, ezeru apsaimniekotāji, ar zveju un arī zivju ēšanu saistītie no Carnikavas, Saulkrastiem, Limbažiem, Mālpils un Inčukalna.

Zivis ir jāmīl un ar tām jāstrādā

Jaunpils novada zemnieku saimniecībā mūs sagaidīja īpašnieks Gints Nordens. Paralēli lopkopībai un biškopībai viņš nodarbojas ar kupraino spoguļkarpu, tāpat balto amūru, zandartu un nedaudz arī ar varavīksnes foreļu audzēšanu. Tur iegūst arī zivju vaislas materiālu un audzē mazuļus. Saimniecības sākums meklējams 1927. gadā, un sētā augošais varenais ozols redzējis jau sešas paaudzes. G. Nordens pārstāv ceturto. Avotiņu dīķu, kas izveidoti kaskādē, platības nav lielas, tādēļ saimnieks cenšas spiest uz iespējami lielāku zivju blīvumu tajās. Viņa pieredze rāda, ka mazas platības ir vieglāk apsaimniekot un nosargāt (kā no divkājainiem, tā četrkājainajiem un lidojošajiem) nekā lielas. Tiesa, īpaši jāseko līdzi iespējamām slimībām, kam liels zivju blīvums patīk, piemēram, karpu utīm. Ūdens pieteci (caurteces nav) dīķos veic meliorācijas sistēmas, gruntsūdeņi, lietus un sniegs. Aerācija tiek nodrošināta. Valstī nozvejas blīvums gadā vidēji ir 200–500 kg no hektāra. Intensīvi barojot ar graudiem, tā sasniedz apmēram 700 kg līdz pat tonnai no hektāra. Savukārt Avotiņos nozveja ir aptuveni četras tonnas no hektāra. Turklāt karpu vienvasaras mazulim vidējais svara pieaugums ir 100–250 gramu, bet divgadnieku var uzaudzēt jau līdz 2 kg smagumam. (Tikmēr vidēji valstī, barojot ar graudiem, vienvasarnieka pieaugums ir 25–50 g, bet divgadniekam –250–300 g). Trīsgadnieks jau sver, sākot ar 2,5 līdz 4,5 kg.

– To var panākt ar kvalitatīvu zivju barību, – norādīja saimnieks. Avotiņos karpas baro ar specializēto komplekso barību. Pēdējos gados G. Nordens izmanto Alltech Coppens (forelēm – Biomar) barību. Zivju gaļas kvalitāte saglabājas laba. Jaunajām karpiņām startera (speciālo piebarojumu zivju jaunuļiem) vietā dod govju vircu (uz 1 ha apmēram 4 kubi vircas). Tiklīdz karpēni izauguši līdz aptuveni 3 cm garumam, tiem sāk dot kombinēto barību. Nākamgad te iecerēts uzstādīt automātiskās zivju barotavas. Lai viesi pārliecinātos, cik brangas izaug jaunās karpiņas, saimnieks uzskatei bija saķēris vienvasarniekus un divvasarniekus. Tiešām lieli!   

Pirms aptuveni pieciem gadiem Avotiņu saimnieks pievērsās arī foreļu audzēšanai. Mazuļus šim nolūkam viņš iepērk. Sākotnēji tās audzēja tikai dīķī, bet pēc vienas vasaras šīs zivis pārlieku sasilušā ūdens dēļ aizgāja bojā. Tagad jau trešo gadu tās pa vasaru audzē speciālos baseinos jeb slēgtās recirkulācijas sistēmās. Ūdeni, kas tiek apskābekļots un filtrēts, iegūst no spices. Tobrīd darbojās četri baseini, katrā – aptuveni 90 foreļu jaunuļi, bet tapšanas procesā bija vēl vairāki. Foreles baseinos audzēs līdz augusta beigām. Kad dīķī ūdens temperatūra pazemināsies, tās ielaidīs tur – viena daļa tiks palaistas brīvi, otra – specializētajos audzēšanas grozos. Avotiņu zivju lielākie patērētāji ir makšķernieki, bet tās tiek tirgotas arī citiem interesentiem.

– Tas nav tik vienkārši – ielaidīšu zivis, nu tik būs lielās tonnas un rubuļi ripos. Ar zivīm jāstrādā diezgan intensīvi, jāvēro, cik labi tās jūtas. Lai to visu darītu, zivis ir jāmīl, – noslēgumā sacīja G. Nordens.

Jožos dīķmalu apkopšanā piedalās aitas

Tukuma novada Jožos un SIA Zive saimnieko Gunvaldis un Guna Sproģi. Umurgas un Lādes puse saimniekam, kurš izrādījās atraktīvs stāstnieks un arī joku plēsējs, pazīstama, jo no mūspuses tam nākuši senči. Uz viņa rapšiem un lopbarības pupām savas bišu saimes vedot arī dravnieki no Limbažu puses. Sproģi apsaimnieko aptuveni 5000 ha, no tiem 200 ir tieši ūdeņi. Viņu pamatnodarbošanās ir lauksaimniecība, īpaši graudkopība, bet zivīm pievērsās tikai pirms dažiem gadiem, kad pie Viesatas un tās kanāla iegādājušies zemi, kur savulaik bijusi zivju audzētava. Domājuši visu teritoriju, kas jau bija krūmiem aizaugusi, nolīdzināt un apsēt, tomēr nolēmuši audzētavas ūdenstilpes atjaunot un pamēģināt darboties ar zivīm. Nācies gan cīnīties ar bebriem un maliķiem, taču nu viss kārtībā. Pārsvarā audzē karpas, bet ir arī līdakas un foreles. Lielākā problēma – atrast tām noietu. Sākotnējās cerības, ka karpu aktīvi pircēji būs poļi un vācieši, neattaisnojās. Nav arī izveidojusies sadarbība ar veikalu ķēdēm par karpu tirdzniecību. Lielākie Jožu karpu ņēmēji ir makšķernieki. G. Sproģis teica, ka šis ir pēdējais gads, kad kopj līdakas. Līdz šim pildīja pašvaldību pasūtījumus mazuļu audzēšanā, bet iznākot pārāk liela ķēpa. Karpas baro ar pašu saimniecībā vāktajiem graudiem – mazajām samaļ, lielajām dodamos placina.

Saimnieks vedināja lūkot ziemas dīķus, kopskaitā to ir 19. Ūdens tiem tiek ņemts no Viesatas kanāla. Lai varētu piekļūt šai teritorijai, izbūvēts ceļš. Lai upe neizskalo platības, tās krasti nostiprināti ar laukakmeņiem un šķembām. Nožogotajā teritorijā ganās simt aitu ganāmpulks. Tās tur izmitina sadarbības partneri – aitkopji. Sproģi par to priecīgi, jo vairs nav jāraizējas par pļaušanu. Turklāt dzīvnieki noblietē dīķu krastus un tie neizskalojas. Nākamgad iecerēts tur izvietot pūču būrus, lai šie putni tiktu galā ar zāliena uzracējiem kurmjiem.

– Ticam, ka kādreiz ies arī zivis, bet paļaujamies uz lauksaimniecību, – sacīja G. Sproģis.

Rideļu dzirnavās balstās uz tūrismu un ēdināšanu

Engures novada Rideļu dzirnavās no 90. gadu sākuma saimnieko Oskars Kambala. Īpašums, kurā ir arī 37 ha ezera, saņemts mantojumā un darbs sākts teju no nulles, jo viss, pat dzirnavas, bija sabrucis. Nu saimniecības darbība balstās uz tūrismu (kādreizējās dzirnavās kopš 2018. gada iekārtots muzejs), kafejnīcu un makšķerēšanu. Tur audzē karpas un šogad atkal pievērsās arī storu audzēšanai. Karpas audzē no ezera atdalītā 0,7 ha lielā daļā, bet stores – četros baseinos, kas tiek baroti Rideļu dzirnavezera un blakus esošās Kalnupes caurplūdē. Tādēļ tur arī ir tikai četri storu baseini. Ja to būtu vairāk, nāktos ierīkot recirkulācijas sistēmu, kas prasītu lielus ieguldījumus un līdz ar to sadārdzinātu produkciju. Mēģināts darboties arī ar forelēm, bet neveiksmīgi, jo nevarēja tām nodrošināt atbilstošu ūdens temperatūru. Zivis audzē tikai kafejnīcas vajadzībām. Pārējā Rideļu ezerā brīvi aug un makšķerējamas līdakas, līņi un citas zivis. Ezera iemītnieku resursus arī papildina. Tas tiek appļauts ar speciāliem pļāvējiem, izpļauto ar īpašiem grābekļiem izceļ laukā un atstāj krastā kompostēties. Arī dūņas tiek izsūknētas. Pie O. Kambalas vietējie ezeru apsaimniekotāji nolūkoja ideju laivu enkuru veidošanai – smagu dzelzs gabalu vietā kā enkurus var izmantot 10 l plastmasas kannas, kas piepildītas ar smiltīm.

Rideļu dzirnavas, kas plešas trijos stāvos, veiksmīgi darbojās no 1994. līdz 2004. gadam. Tur pārstrādāja kviešus miltos un miežus putraimos un grūbās. Pirms pieciem gadiem O. Kambala izmantoja iespēju piedalīties projektā Industriālais mantojums. Rezultātā tur iekārtots muzejs, kurā var gūt priekšstatu par pagājušā gadsimta pirmās puses graudu malšanas procesu. Saimnieks iecerējis savas kafejnīcas vajadzībām sākt uz akmeņiem (tie no Dānijas jau sagādāti) malt graudus (jauda – 100 kg stundā) un nelielos apjomos ražot miltus.

Mājupceļā brauciena dalībnieki sacīja paldies tā rīkotājam, LLKC zivsaimniecības attīstības konsultantam Jānim Kravalim par iespēju satikt tik aizrautīgus saimniekus un uzzināt viņu pieredzi zivju audzēšanā, pārstrādē un realizācijā.

Līga Liepiņa,
laikraksta “Auseklis” redakcija