Vidzemes zivsaimnieki gūst pieredzi no amata brāļiem Kurzemē

Pateicoties situācijai, kad valstī saslimstība ar slaveno vīrusu mazinājusies, atkal varam posties pieredzes apmaiņas braucienos, ko arī Vidzemes zivsaimnieki no dažādiem uzņēmumiem un nevalstiskām organizācijām izmantoja 27. jūlijā, lai skatītu  kurzemnieku veikto piekrastes zvejas uzņēmumu darbības veidu paplašināšanā, ilgtspējīgas zivju resursu izmantošanas nodrošināšanā un  Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļu piesaistīšanā.

Pirmajā apskates vietā Jūrmalciemā vērojām, kā tiek turpinātas iesāktās tradīcijas un prasmes jau sešās paaudzēs, vienlaicīgi dažādojot  piekrastes zveju ar pārstrādi. Oskars Kadeģis, zvejnieks un mājražotājs, rada pievienoto vērtību paša zvejotajām zivīm, kūpinot tās, dara to ar prieku, iesaistot arī savus ģimenes locekļus ražošanas un  tirdzniecības procesā. Jā, tā čaklais uzņēmējs pierāda, ka varam saglabāt šo arodu.

Pārbrauciens, kurš ilga līdz desmit minūtēm, mūs aizveda pie otrā ceļojuma objekta – Jūrmalciema Tīklu mājas un tās saimnieces  Rasmas Pāvelas,  biedrības "Jūrmalciema Valgums" pārstāves. Tīklu mājas atjaunošana Nīcas novada pašvaldībai izmaksāja 218 417 eiro, apmēram 180 tūkstoši eiro bija Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļi. Pašvaldības mērķis bija nodot Tīklu māju vietējo rīcībā, kas ir piepildījies. Rasma Pāvela uzskata, ka svarīgākais ir saglabāt, rādīt cilvēkiem, kāda piekrastes zvejnieku dzīve bija senāk un ir tagad. Viena lieta, kas saglabājusies līdz mūsdienām un  ko varējām pat izgaršot, bija speciālā pannā uz atklātas liesmas ceptās “bada pankūkas”. Jāatklāj neliels noslēpums, ka kādreizējā recepte, kad pankūku masu veidoja no miltiem un ūdens, bija nedaudz uzlabota ar pienu un olām. Lai gan pannas ieziešanas veids ar taukvielām bija palicies nemainīgs, tam tika lietots speķa gabaliņš. Garšoja lieliski, tāpat kā ceptās Baltijas jūras reņģes.

Brauciena darba kārtība aicināja doties tālāk un skatīt Liepājas ezeru, iepazīties ar tā apsaimniekotājiem – biedrību "Liepājas ezeri". Biedrības  darbības uzdevumos ietilpst vides un dabas aizsardzības pārraudzība, licencētās makšķerēšanas un medību organizēšana, zivju resursu atjaunošana, sabiedrības izglītošana un informēšana. Ēvalds Urtāns, biedrības izpilddirektors, stāstīja brauciena dalībniekiem gan par problēmām, tai skaitā ezera aizaugšanu un malu zvejnieku radītajiem  zaudējumiem zivju resursiem, gan panākumiem kā licencēto makšķerēšanu. Liepājas ezers šajā ziņā ir viens no sakārtotākajiem Latvijā. Ēvalds bija pieaicinājis arī vides inspektoru, kurš izpilddirektora stāstu papildināja ar praktisko demonstrējumu, kā modernās tehnoloģijas  palīdz cīņā ar maluzvejnieku, nākamo zivju resursu bojātāju aiz pelēkā roņa. Pateicāmies par tikšanos un sēdāmies autobusā pārbraucienam uz ceturto objektu.

Santa Brāle, biedrības “Sabiedriskā vides pārvalde Durbe” vadītāja, laipni sagaidīja mūs un izrādīja Durbes ezera istabu, pierādot, ka šis ir lielisks veids, kā par novada bagātībām stāstīt  interaktīvi un arī izglītojoši. Pirms daudziem gadiem, piedaloties braucienā uz Peipusa ezeru Igaunijā, Santa redzēja līdzīgu variantu, un viņai radās  doma arī savā pašvaldībā izveidot  tādu pašu. Šim mērķim telpas piešķīra pašvaldība, izdevās piesaistīt Eiropas Zivsaimniecības fonda līdzekļus un izveidot Durbes ezera istabu. Tās  mērķis – pievērst uzmanību ezeram, nevis tam vienkārši pabraukt garām. Mēs konstatējām, ka mērķis ir sasniegts, jo dalībnieki ieienteresēti klausījās stāstījumā un iemūžināja kadrus no ekspozīcijas.

Tā pienāca brauciena darba kārtības noslēdzošais apmeklējums, kurā Ēriks Rāva, z/s "Stagari" īpašnieks, kopā ar savu sieviņu Annu pielika treknu punktu ražīgajai dienai Liepājas pusē. Galvenais secinājums –  Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļu piesaistīšana uzņēmuma attīstībai neko nedos, ja tajā nesaimniekos ar prātu un sirdi. To redzējām visās apskates vietās, pēdējā īpaši palikusi atmiņā ar izcilo saimniekošanu gan zivju dīķos, gan mājas pagalmā. Tiešām prieks, ka ir tāda ģimene, kas to spēj. Saimnieks Ēriks aizrautīgi stāstīja par “savu lauciņu”, daiļā dzimuma pārstāves  apstāja Annu  ar saviem jautājumiem. Brauciena dalībniekus nevarēja pārliecināt pat noteiktā  darba kārtība un fakts, ka priekšā vēl tāls ceļš, tikšanās turpinājās. Vienīgais, pieklājība darīja savu un, uzkoduši  gardos karpu konservus, ko deva degustēt kopā ar pašu mājās ceptu maizi, atvadījāmies no "Stagaru" saimniekiem un uzsākām braucienu uz Vidzemi, apsolot sev kādreiz atgriezties šajā pusē.

Atvadījāmies arī no Alekseja Kačanova, mana Liepājas kolēģa, kurš pavadīja, atbalstīja mūs šajā braucienā. Arī viņš apstiprināja galveno dienas secinājumu, ka savs darbs jādara no sirds, tā iegūdams  nedalītas dalībnieku simpātijas. Paldies viņam!

Pieredzes brauciens notika Valsts Zivsaimniecības tīkla pasākumu ietvaros.

Jānis Kravalis,

LLKC Zivsaimniecības nodaļas projektu vadītājs

Foto: Jānis Kravalis