Zivju resursu papildināšanas kārtība

Zivju resursu atražošana (papildināšana) tradicionāli nozīmē zivju mazuļu mākslīgu audzēšanu un ielaišanu dabiskās ūdenstilpēs, lai nodrošinātu šo resursu atjaunošanu un uzturēšanu zivsaimnieciski ekspluatējamā stāvoklī.

Zivju resursu papildināšanai Latvijā ir senas tradīcijas. Jau 1885. gadā Latvijā izveidots pirmais specializētais lašu kāpuru inkubators. Laika posmā no 1930. līdz 1940. g. četras valstij piederošas zivju mazuļu audzētavas veica zivju resursu papildināšanu publiskajos ūdeņos. Arī mūsdienās zivju resursu papildināšana gūst arvien lielāku popularitāti gan zivju audzētāju, gan ezeru apsaimniekotāju vidū. Taču nedrīkst zivis laist patvaļīgi.

Rīcības virzieni resursu pavairošanai

Zivju resursu atražošanas politiku Latvijā nosaka Zemkopības ministrija (ZM), pamatojoties uz zinātniskajām rekomendācijām un resursu atražošanas efektivitātes monitoringu, ko nodrošina Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts „BIOR”. Kopš 2011. gada zivju resursu mākslīgā atražošana un ielaišana dabiskajās ūdenstilpēs notiek saskaņā ar Ministru kabineta (MK) apstiprinātām Zivju resursu mākslīgās atražošanas programmas pamatnostādnēm 2011.–2016. gadam (Pamatnostādnes). Tajās ir noteikti četri rīcības virzieni, trīs no tiem ir zivju resursu pavairošanai (valsts programma):

– Gaujas, Ventas un mazo upju baseinu ceļotājzivju dabisko resursu papildināšana. To veic „BIOR” audzētavas sadarbībā ar privātajām zivju audzētavām, kuras piedalās līdaku mazuļu, kāpuru un zandartu mazuļu atražošanā. Laša un taimiņa audzēšanā privātās zivju audzētavas netiek iesaistītas, jo pašreiz tām nav ne atbilstošu ūdens ieguves avotu (no laša dabiskā nārsta upēm), ne piemērotu inkubācijas un audzēšanas cehu, ne arī specifisko zināšanu, lai nodrošinātu nepieciešamo audzēšanas biotehnoloģiju ievērošanu.

– Otrs virziens ir Daugavas baseina zivju resursu pavairošana to zaudējumu kompensācijai, ko nodrošina „BIOR” zivju audzētavas.

– Vēl viens virziens ir publisko ūdenstilpju ihtiofaunas struktūras pilnveidošana un resursu papildināšana, kas notiek mazuļus iepērkot no privātajām zivju audzētavām. Tā tiek finansēta no valsts budžeta (Zivju fonda līdzekļi) un ir valsts programmas (Pamatnostādņu) daļa.

Analizējot datus par to, kā tiek realizēta zivju resursu papildināšana par Zivju fonda līdzekļiem, nācās secināt, ka zivis bieži vien tiek ielaistas, nedomājot par zivju labturību un to izdzīvošanas spējām, kā arī nedomājot par resursa ilgtspēju.

Dažreiz zivis ezeros tiek laistas arī papildus valsts programmai. Tas notiek gadījumos, kad zivis ielaiž pašvaldības vai ezera apsaimniekotāji, vai sabiedriskās organizācijas par saviem līdzekļiem.

Jāievēro pareizi zivju ielaišanas nosacījumi

Ielaižot zivis ezeros un upēs, galvenais resursu papildināšanas mērķis ir palielināt ūdenstilpē zvejojamo vai makšķerējamo zivju skaitu. Zivju ielaišanas efektivitāti nosaka ne tikai to audzēšana un ar to saistītie apstākļi, bet arī tas, kā tiek īstenoti zivju ielaišanas pasākumi. Lai notiktu veiksmīga zivju iedzīvošanās jaunajā vidē, ir jāņem vērā vairāki pamatpasākumi:

1. Zivīm jābūt veselām. Lai cik zinoši un pieredzes bagāti speciālisti strādā zivju audzētavās, zivju slimību ne vienmēr var pamanīt. Reizēm slimības nav tik izteiktas un ar aci grūti pamanāmas, turklāt zivis var būt arī kā slimības ierosinātāja nēsātājas – pašas neslimo, bet, izlaistas dabiskā vidē, var inficēt tur dzīvojošās zivis. Diemžēl ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad ir iegādātas nezināmas izcelsmes zivis un izlaistas dabiskos ūdeņos. Konstatēti daži gadījumi, kad pēc zivju izlaišanas ezerā lielā daudzumā parādās mirušās zivis. Tāpēc, pērkot zivis zivju resursu papildināšanai, tās jāiegādājas PVD atzītā zivju audzētavā, kurā notiek regulāra zivju veselības stāvokļa pārbaude un tiek reģistrēta zivju pārvietošana, tas nozīmē, ka ir garantija, ka zivis ir veselas un neapdraud dabisko ūdenstilpju zivju sabiedrības veselības stāvokli.

2. Jāveic precīza zivju uzskaite. Visas zivis pirms ielaišanas dabiskās ūdenstilpēs tiek uzskaitītas. Zivju mazuļu skaitu zivju audzētavās nosaka, izmantojot svara, tilpuma, skaitīšanas vai etalona metodi. Zivju mazuļu uzskaites metodika ir atkarīga no zivju audzēšanas apstākļiem, audzējamās zivju sugas un ielaišanai paredzēto zivju mazuļu vecuma grupas. Skaitīšanas metode – lielākas zivis (10 g un vairāk) uzskaita individuāli. Svara metode izmantojama zandartu, vimbu u. c. vienvasaras mazuļu uzskaitei. Nosaka zivju skaitu vienā kilogramā. (Traukā ielej ūdeni, nosver, tad ievieto zivis un atkal nosver.) Saskaita, cik kg zivju ir atvestas (nosverot mazās porcijās visas zivis bez ūdens), un aprēķina zivju skaitu. Tilpuma metode ir izmantojama zandartu, vimbu mazuļu, nēģu kāpuru uzskaitei. Metodes princips līdzīgs kā svara metodei. Saskaita, cik zivju ir vienā litrā. Izmēra litros zivju daudzumu (bez ūdens) un aprēķina kopējo skaitu.

Līdaku kāpuru uzskaitei izmanto etalona metodi. Nepieciešamas divas vienādas baltas virtuves bļodas (ne pārāk lielas). Vienā bļodā ieskaita 100 vai 200 kāpurus, tās ir etalona trauks. Otrā bļodā ievieto mazuļus līdzīgā blīvumā un uzskata, ka tajā ir ievietots līdzvērtīgs kāpuru skaits. Šādā veidā uzskaita visus iegādātos līdaku kāpurus.

3. Izlaišanas laiks. Reizēm mazuļi tiek ielaisti dabiskās ūdenskrātuvēs resursu papildināšanai salīdzinoši vēlu rudenī – oktobra beigās, novembrī. Pārāk agri un pārāk vēli zivju ielaidumi samazina zivju izdzīvošanas spēju. Zivīm imunitāte pret slimībām veidojas laika periodā, kad pazeminās ūdens temperatūra. Latvijas apstākļos tas ir oktobris, novembris. Taču izlaišana jāveic, pirms imunitāte sāk izstrādāties. Veicot pārvietošanu, zivīm iestājas stress, un tā iespaidā tiek traucēta imunitātes veidošanās. Līdz ar to zivis, kas tiek izlaistas resursu papildināšanai neatbilstošos laikos, sliktāk izdzīvos nākamajā vasarā, jo ziemā uzņemtā mikroflora, ja zivis tiek ielaistas ezerā vēlā rudenī vai ziemā, var radīt saslimšanas saasinājumus, iestājoties siltam laikam. Protams, masveida miršana visdrīzāk nenotiks, taču resursu atražošanas efektivitāte samazināsies.

Otrs vēlās izlaišanas negatīvais faktors ir barības bāze. Dabiskā ūdenstilpē ir daudzveidīgāka barības bāze nekā dīķos, bet zivju gremošanas sistēma vēlā rudenī sliktāk piemērojas jaunas barības sagremošanai, un tas rada papildus stresu.

Izlaižot zivis vēlā rudenī, zivis ir neaktīvas, to fizioloģiskās funkcijas ir lēnas, kas savukārt samazina zivju aklimatizācijas spējas, bet visi iepriekšminētie faktori kopumā samazina atražošanas efektivitāti.

Izlaišanas metode. Pareiza zivju transportēšana un izlaišana ir nozīmīgs resursu atražošanas posms. Pirms zivju izlaišanas jānovērtē ūdens temperatūra transportēšanas tvertnē un ūdenstilpē. Jo mazākas ir zivis, jo jutīgākas tās ir pret temperatūras starpību. Temperatūra nedrīkst atšķiries vairāk kā par 2–3 grādiem. Temperatūras starpības radītais stress (retāk – temperatūras šoks) samazinās zivju izdzīvotību, pat ja sākumā šķitīs, ka zivīm nekas nekaiš.

Izlaišana veicama nelielās porcijās un vairākās vietās. Izlaižot vairākus tūkstošus kāpuru vai mazuļus vienā vietā, samazinās barības pieejamība, līdz ar to arī izlaišanas efektivitāte.

Vai zivju ielaišana ir vienīgais zivju resursu papildināšanas veids? Zivju resursu papildināšana ne vienmēr dos labāko efektu, ja ūdenstilpe ir netīra, aizaugusi, ja nav iespējama zivju migrācija uz nārsta vietām vai arī nav piemērotu nārsta vietu. Zivju resursu papildināšana var notikt ne tikai tiešā veidā, palielinot zivju produkciju – ielaižot mazuļus un kāpurus, bet arī mazinot antropogēno ietekmi. Tāpēc ūdenstilpju apsaimniekotājiem būtu jādomā par pasākumiem, kuri uzlabo zivju dzīves kvalitāti. Atbalstāmi ir pasākumi, kas samazinātu ūdenstilpes piesārņojumu, piemēram, sadzīves vai rūpniecisko notekūdeņu ieplūdi. Ir vērts apdomāt nārsta vietu atjaunošanu, migrāciju ceļu nodrošināšanu un citus biotehniskos pasākumus upēs. Taču jāatzīmē, ka nepieciešams šo pasākumu monitorings, sevišķi plānojot rīcību ilglaicīgam periodam. 

Svarīgi atcerēties, ka valsts programmas ietvaros zivju izlaišanas saskaņošana ar „BIOR” jau notiek, bet zivju ielaidumi jāsaskaņo ar „BIOR” arī tad, ja to veic papildus valsts programmai – izlaižot par pašvaldības vai kādas sabiedriskās organizācijas līdzekļiem. Arī šajos gadījumos izlaišanas laikā jāveic zivju uzskaite, jāsastāda izlaišanas akts. Ūdenstilpes īpašnieks vai apsaimniekotājs katru gadu līdz 1. novembrim noformē zivju mazuļu ielaišanas kopsavilkuma aktu par zivju mazuļiem, kas dabiskajās ūdenstilpēs ielaisti papildus zivju resursu atražošanas valsts programmai, norādot atsevišķi katru zivju mazuļu sugu un vecuma grupu, un iesniedz to institūtā.

Ruta Medne,
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta „BIOR”
Akvakultūras un ihtiopatoloģijas nodaļas vadītāja