Piebalgā mācās mājražotāji

LLKC Cēsu nodaļa 27. augustā sadarbībā ar Jaunpiebalgas novada domes lauku attīstības konsultanti Lolitu Zariņu rīkoja semināru mājražotājiem “Mājražošanas attīstības iespējas un sekmīgas darbības būtiskākie aspekti”. Informatīvā daļa norisinājās Jaunpiebalgā, tai sekoja kopīga došanās praksē uz Raunas novadu. Pasākuma apmeklētības ziņā lielākā dalībnieku aktivitāte, protams, bija no pašas Jaunpiebalgas, taču tika pārstāvēta arī Vecpiebalga, Rauna, Veselava, Skujene un kāda dalībniece bija mērojusi ceļu pat no Valmieras.

Semināra pirmajā daļā Sertifikācijas institūcijas “Vides kvalitāte” inspektore Modrīte Zieda-Ziediņa dalībniekus informēja par aktuālajiem likumdošanas nosacījumiem, par pārstrādi un uzraudzību pārtikas ražošanai mājas apstākļos. Lektore bija ļoti zinoša un atsaucīga, kā arī mudināja dalībniekus uzdot sev interesējošos jautājumus, tiklīdz tie ienāk prātā vai ir kas neskaidrs. un dalībnieki šo iespēju arī aktīvi izmantoja. Lekcijas izskaņā lektore dalībniekiem pateicās par izturību, bet ar to viss nebeidzās, jo, lai arī autobuss, kurš bija gatavs mūs vest pie blakus novada ražotājiem jau bija klāt, dalībnieki bija ielenkuši lektori un jautājumi nerimās.

Tālāk, lielisku laikapstākļu pavadīti, visi kopā devāmies uz Raunas novada Drustu pagasta zemnieku saimniecību “Ozolkalns”, kur savā lauku sētā mūs sagaidīja smaidīgā un pozitīvā Rūta Kļaviņa. Viņa bija gatava mūs iepazīstināt ar savu ražošanu mājas apstākļos. Skaisti sakoptā sētā, ezera tuvumā saimniece mūs pulcēja ap saviem ražojumiem bagātīgi klātu galdu un dalījās ar mums savā stāstā no pašiem darbības pirmsākumiem līdz pat šodienai. Dalībnieki ar lielu aizrautību klausījās Rūtas stāstījumā, ko viņas vienkāršība un milzu pozitīvisms padarīja tiktiešām ļoti baudāmu. Klausījāmies, dažubrīd arī visi kopā pasmējāmies, bet pats galvenais – mēs katrs šajā pieredzes stāstā noteikti saklausījām kaut ko, ko paņemt sev. Stāsts par to kā no “man nu nekad dzīvē nebūs govs” līdz govij un no “slaukšu, kamēr pieņems kannas, un piena māju jau nu tiešām necelšu” līdz 10 govīm un piena mājai. Stāsts par to, kā nenobīties, uzdrīkstēties, iet un darīt! Interesanti, ka Rūtai pirmsākumos viņas ceļš bija krustojies tieši ar mūsu lektori Modrīti, un varbūt pat šī senā tikšanās viņai deva stimulu nokļūt tieši tur, kur viņa ir tagad – 23 svaigā siera šķirnes un aktīva dalība dažnedažādos tirdziņos visā Latvijā. Laiks paskrēja nomanot, un arī “Ozolkalna” saimniece neizbēga no dalībnieku jautājumiem. Sākot jau ar recepti un siera ražošanas tehnoloģiju, ar kuru saimniece arī laipni dalījās, un beidzot ar jautājumiem par realizāciju, PVD prasībām un vajadzīgās temperatūras nodrošināšanu tirdzniecības vietās. Tikšanās laikā saimniece mums ļāva nodegustēt dažāda veida sierus, un tā nu mēs, garšīgi paēduši un iedvesmoti, devāmies uz Raunu pie SIA “Siera ražotne” īpašnieka Ilmāra Ceriņa.

Raunā pie savas ražotnes, enerģisks un tērpies zaļā, kāds ir arī uzņēmuma logo, mūs sagaidīja saimnieks. Uzreiz tikām aicināti iekšā ne visai lielā, bet omulīgā telpā, kurā šobrīd tiek uzņemti apmeklētāji, rīkotas meistarklases un redzami visi SIA “Siera ražotne” produkti. Bet, kā izrādījās, viņu pirmsākumi bija meklējami tieši tur, tikai, ja šobrīd uzņēmumā aktīvi strādā 4 darbinieki, tajā skaitā Ilmāra sieviņa Zane, tad tas bija pirms 13 gadiem un kopā ar mammu Mariju. Arī šeit, līdzīgi kā pie iepriekšējās saimnieces, mūsu dalībnieki uzklausīja visnotaļ iedvesmojošu stāstu par to, kā pēc laimes meklējumiem ārzemēs Ilmārs tomēr atgriezās Latvijā un uzdrīkstējās kļūt par uzņēmēju laukos, kas no viena produkta viņu ir aizvedis nu jau līdz krietni vien plašākam klāstam. Ja sāka viņš ar zaļā sierāboliņa sieru, kuru vēl joprojām ražo vienīgais Latvijā, tad nu jau produktu klāstu ir papildinājis arī “Zelta sviests” jeb plašāk pazīstams kā gī sviests, makaroni un knapsieriņi. Jāpiemin, ka Ilmārs ražo makaronus ar 16 dažādām garšām. Saimnieks atzina, ka darba ir ļoti daudz, kā arī to, ka pats grūtākais šajā visā bija un ir pierādīt, ka tieši viņa ražotais produkts ir tas, kas cilvēkiem vajadzīgs, bet nekas nav neiespējams. Un ir taču patīkami pēc tam uzvilkt tās smukās drēbēs mugurā un prom uz veikaliem – lielākiem un mazākiem, uz tirdziņiem. Saimnieks arī neslēpa, ka sākumā bijis skeptisks un neticēja, ka kāds tos viņa makaronus pirks, bet pirka un atgriezās ar ļoti labām atsauksmēm, kas viņā radīja pārliecību, ka ir jāturpina un jāattīstās tālāk. Tā no 2 kg makaronu dienā jau ražo 30–50 kg dienā. Un no maza makaronu stūrīša siera cehā jau ir 100 kvadrātmetrus liels cehs  makaroniem vien. Mūsu apmeklējuma beigās kāds no dalībniekiem jautāja par makaronu recepti, kas šķiet visiem tik ļoti labi zināma, bet vienu sastāvdaļu gan nosauca tikai pats uzņēmuma īpašnieks, un tā bija mīlestība. “Miltiņi, oliņa, mazliet ūdentiņš un pats galvenais – mīlestība!”

Mājās devāmies pozitīvi uzlādēti un ļoti iedvesmoti. “Cik daudz ir ko mācīties no katra dienas laikā sastaptā cilvēka!” tā kāda dalībniece, īsi pirms savas pieturas. Un patiesi – paņemt sev to noderīgāko no katra, kurš laipni dalījās pieredzē, uzdrīkstēties, iet un darīt! Un kā jau teica SIA “Siera ražotne” saimnieks Ilmārs – ar mīlestību!

Zane Zirne,

LLKC Cēsu nodaļas lietvede