“Starlings” – no idejas līdz dārzam

Jelgavas novada Elejas pagastā SIA “Starlings” nodarbojas ar dārzu plānošanu un stādu, rožu un ziemciešu pavairošanu. Uzņēmuma dibinātāja Elza Strazdiņa stāsta par uzņēmējdarbības sākumu un pašreizējo attīstību.

Ideja par savu uzņēmumu radās sen, jau laikos, kad studēju Bulduros par dārznieku. Es agri sāku strādāt dažādos nozares vadošajos ainavu veidošanas uzņēmumos. Tomēr bija sajūta, ka man būs pašai savs uzņēmums. Protams, viss jau nav tik gludi. Nezināju, vai tā būs ainavu ierīkošana, projektēšana vai tomēr stādu audzēšana. Visi virzieni ir savstarpēji ļoti saistīti, bet tomēr atšķirīgi. Katrā no tiem ir ļoti daudz specifisku lietu, kas jāzina un jāievēro. Tā nu sanāk, ka gandrīz desmit gadu laikā esmu izgājusi visus trīs posmus. Kādā vairāk pieredzes, kādā mazāk; kaut kur vairāk apdedzinājos, kaut kur mazāk. Vissmagākā pieredze bija pirms pāris gadiem, kad ziemā nebija darba. Daudz dažādu neveiksmīgu apstākļu sakritība, un kontā mīnuss septiņi centi. Smagā apziņa, ka patiesībā pat nevaru atļauties aizbraukt uz haltūriņu.

Solījums sev pašai

Tas bija kā solījums sev – es vairs tā nekad negribu, man vairs nekad tā nebūs. Savā izmisumā sāku sēt dažādas ziemcietes. Protams, mājās uz palodzes, ar aizpērnajām sēklām. Labi, tagad nav naudas, bet vismaz es daru priekšdienām. Galu galā, man taču ir lauku īpašums pie Elejas, kur visu var realizēt un attīstīt. Pēc pāris mēnešiem mani pieņēma ofisa darbā vienā no nozares vadošajiem uzņēmumiem. Tad nu sākās vāveres ritenis, kas vēl šobaltdien nav beidzies. Darbs, pēc darba savi projekti, klientu dārzi, plāni un stādi. Vērtēju tirgu, stādaudzētavu sortimentu, pieprasījumu, skatījos, cik daudz no saviem augiem varu pārdot  dārzu labiekārtojuma projektos, jo tad liels daudzums no izaudzētajiem stādiem nonāk klientu dārzos. Tad radās ideja – ziemā projektēt un paredzētos augus (tieši ziemcietes) pašai pavairot konkrētiem dārziem. Jāsaka liels paldies “Laukiem būt!”, jo mācībās tika uzdoti jautājumi, uz kuriem pašam bija jārod atbildes, jādomā līdzi skaitļiem, fokusēties uz realitāti nevis vienkāršiem sapņu lidojumiem. Kritiski jāskatās uz ideju, finanšu plūsmu. Bija pat situācija, kad veidoju pašizmaksu aprēķinu rozēm un gala skaitlis man ļoti nepatika, iepriekš neminēju, bet arī rozes pavairojam, starp citu, jau trešajā paaudzē. Tad nu sāku pārrēķināt un pārskatīt, kas vispār līdz šim ir darīts ar rozēm, cik daudz dažādu materiālu, piegādātāju un cik laika tiek patērēts vienas rozes “ražošanai”, sāku domāt, kā optimizēt visu darba  procesu. Sākotnēji pat nezināju, ka “Laukiem būt!” ir konkurss, domāju, ka vienkārši mācības. Kad man pateica, ka nav obligāti jāpiedalās, bija pretreakcija – jāpiedalās! Ieguvu trešo vietu, tiesa, finansējumu neizmantoju, kā konkursā sākotnēji paredzēju, tas tiks izlietots, lai pilnībā varētu pabeigt siltumnīcas būvniecību, tas ir, pabeigt visu nepieciešamo dokumentāciju, kas nepieciešama būvvaldei.

Mācības un projekti

Paralēli “Laukiem būt!” rakstīju projektu “Atbalsts gados jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības uzsākšanai”. Atceros, pirms darba un braucot uz darbu, klausījos vebināru par to, kas drīkst piedalīties un kādi ir visi pārējie projekta nosacījumi. Ļoti cītīgi rakstīju visus projekta punktus, galva kūpēja un tas viss šķita nedaudz utopiski, taču otra manis daļa teica, ka būs finansējums. Pirms Jaunā gada saņēmu zvanu ar apstiprinājumu, ka finansējums ir piešķirts. Protams, liels prieks un atbilde manai projekta vadītājai, ka es zināju, ka būs! Un atkal viss nav tik gludi – plāni lieli, cipari tāmju tabulās sapildīti, sēklas sapirktas, jaunstādi pasūtīti, bet birokrātijas slogs tik liels, ka nezini, kurā brīdī lai vispār visu realizē. Pirmie sarežģījumi bija ar būvvaldi. Visu dokumentācijas procesu par siltumnīcu un tās būvniecību uzsāku 1. februārī. Dokumentu dokumenti, 11 faili vienai siltumnīcai, un es tiku izvazāta pa visām iespējamajām iestādēm, kurām kaut mazākajā mērā ir iespēja kaut ko bilst par maniem plāniem. Lai viss būtu nedaudz jautrāk, ar brāli saderējām, kad siltumnīca būs gatava. Viņš teica: zinot Latvijas būvniecību, tā būs uz vasaras beigām, es teicu, ka pirms Jāņiem. Tā arī bija, siltumnīca tapa gatava pirms Jāņiem.

Nozarē nevar būt tikai ar vienu kāju iekšā

Kā mēs tikām galā bez siltumnīcas? Pilsētas īpašumā mums ir viena polikarbonāta siltumnīca. Tās 2/3 bija sapildītas ar rozēm. Mājā 3 palodzes, kas pilnībā nokrautas ar dēstu kastēm, atsevišķs tirdzniecības galds, uz kura apmēram 13 kasetes un,  tikko atbrīvojas vieta uz palodzes, tā jauna kasete vietā. Sapodotie ziemciešu stādi tika pārvietoti un stūķēti polikarbonāta un plēves siltumnīcās. Abu siltumnīcu kopējā platība nevarētu pārsniegt 40 m². Tad nu vienā momentā sapratu, ka ar to visu ir pa maz. Samenedžēju graudzāļu jaunstādus,  kurus, protams, piegādāja uz laukiem. Tur mums ir viena tomātu siltumnīca. Tai vējš un ziemas smagais sniegs bija norāvis visu jumta plēvi. Ar mammu sēžam siltumnīcas vidū un podojam, virs galvas zila debess. Skats diezgan smieklīgs, bet variantu nebija. Lielākais uztraukums bija par pavasara salnu. Dienās jau bija salīdzinoši silts, bet naktīs vēl mīnusi. Ja siltumnīcai būtu jumts, tad es neuztrauktos par saviem tikko iepodotajiem jaunstādiem. Kāpēc neuzlikām vienkārši jaunu plēvi? Jo laika un cilvēku resursu pietrūka. Skaidrs pierādījums arī tam, ka lauksaimniecības nozarē nevar būt ar vienu kāju iekšā un ar otru ārā. Vai nu ir, vai nav. Beigu galā viss jau ir kārtībā. Tikai tagad vajag ūdeni, jo būvvalde nav vēl apstiprinājusi dziļurbuma projektu. Labi, ka mums ir neliels dīķis un necila aka, no kuriem pagaidām varam paņemt ūdeni, ja nokrišņu nepietiek.

Lidojums – ātrs un tiešs

Kāpēc uzņēmumam dots vārds “Starlings”? (Starling – latviski “strazdi”). Strazdu lidojums ir ātrs un tiešs; arī pa zemi tie staigā un skrien pārliecinoši. Viens no izplatītākajiem dārza putniem. Svarīgi pieminēt, ka manas ģimenes uzvārds ir Strazdiņi, tāpēc uzņēmuma nosaukums lieliski saslēdzas kopā ar nozīmi un uzvārdu. Uzņēmumam izveidota mājaslapa www.starlings.lv – iespēja iepazīties un sadarboties!

Uzņēmuma galvenās realizācijas vietas ir klientu dārzi, tagad arī piedāvāju savu produkciju apzaļumošanas firmām, kā arī pirmajos gados plānoju savu produkciju vest uz lielākajiem gadatirgiem, jo cilvēki taču ir jāiepazīstina ar to, ko mēs ražojam, un ar mums pašiem. Nākotnes mērķi ir ļoti grandiozi, bet skaļi nevēlos vēl par to runāt, līdz tam vēl ir daudz jāizdara, daudz jāiegulda, jāiegūst milzum daudz pieredzes un, galvenais, jāaudzē ražošanas apjomi. Vienmēr uzsveru, ka laika gaitā biznesa modelis vēl vairāk izkristalizēsies, iegūsim vēl lielāku pieredzi, un tikai laiks parādīs, uz kuriem punktiem likt vislielāko uzsvaru.

Biznesa vide – strauja, mainīga un agresīva

Kādi ieteikumi cilvēkiem, kuri vēlas uzsākt savu? Man ļoti nepatīk runāt tā, it kā es būtu sasniegusi virsotnes, es esmu ļoti pārliecināta, ka biznesa vidē tā vispār nevajadzētu domāt, jo biznesa vide ir strauja, mainīga un agresīva. Vienā momentā tu esi augšā, otrā – lejā. Mans ieteikums: nebaidīties būt tajos zemākajos posmos, nepadoties un, galvenais, nebaidīties no kļūdām. Man reiz viens gudrs cilvēks teica tā: “Kļūdas ir labākais, kas var būt! No tām mēs mācamies. No veiksmēm mēs nemācāmies tik daudz, cik no kļūdām un neveiksmēm.” Un šo arī es pati praktizēju, man ir klade, kur viss ir pierakstīts un, ja es kļūdos, es to atzīmēju, lai nākamreiz šīs kļūdas nepieļautu. Tās taču maksā!

Agnese Genava,
LLKC Jelgavas biroja lauku attīstības konsultante

Foto: no ģimenes arhīva