Attīstīt saimniecību, augt un pilnveidoties

Kuldīgas novada zemnieku saimniecības “Mednieki” stāstu 1997. gadā aizsāka Jānis Zommers. Gadu gaitā šeit iekopta saimniecība, audzētas dažādas kultūras un turēts gaļas liellopu ganāmpulks. Viss ritējis savu gaitu, bet dažkārt dzīve mēdz piespēlēt visdažādākās situācijas. Tā arī šoreiz – no skaistumkopšanas līdz saimniecības vadīšanai – “Mednieku” stāstu turpina Jāņa meita Ilze Zommere-Fridrihsone.
Ar Ilzi tiekamies saulainā septembra rītā, kad “Mednieku” vadības groži gandrīz gadu ir jaunās saimnieces rokās. Jau vairāk nekā 16 gadus Ilze darbojas skaistumkopšanas nozarē, ikdiena ir dinamiska un aizraujoša, tāpēc pat prātā nebija nācis ko mainīt. Kad agrāk tētis bija ieminējies, ka varbūt Ilze varētu iet studēt lauksaimniecību, viņa vien attraukusi, ka tas nu noteikti nav viņai. Taču dzīve apmeta kūleni, un pēc tēta aiziešanas abiem ar brāli bija jāpieņem lēmums – ko iesākt ar saimniecību?
Pirmā doma bija likvidēties, jo abi ir aizņemti savā dzīvē, saimniecība atrodas meža ielokā, kur pelēči uzglūn un, lai gan Ilze ar brāli iesaistījušies saimniecības darbos, uzņemties pilnu atbildību par visiem procesiem ir kas pilnīgi cits. Tik daudz iemeslu, lai teiktu “nē”, taču, sajūtot apkārtējo cilvēku iedrošinājumu un atbalstu, Ilze nolēma pieņemt izaicinājumu un vismaz pamēģināt. Kā viņa pati saka – pateikt “jā” un tikai tad domāt, kā to visu īstenot.
Sākumā – viss jauns un nezināms
Sākums nav bijis viegls, viss jauns un nezināms, bet, ejot soli pa solim, šī gada laikā apgūts ļoti daudz. Ilze arvien uzsver, cik pateicīga viņa ir par cilvēku atbalstu un pretimnākšanu. Gan pirmo reizi ierodoties Lauku atbalsta dienestā, lai saprastu, kā iesniegt platībmaksājumus, gan kārtojot grāmatvedības un mantojuma jautājumus. “Sākumā biju apaļa nullīte, staigāju apkārt ar savu lielo dokumentu mapi un raudzījos uz visiem procesiem un jautājumiem ar plaši ieplestām acīm, bet nu jau varu diskutēt par dažādām tēmām, pamazām uzkrājusies pieredze.”
Neierastas, protams, sākumā bija arī praktiskās lietas. Varētu šķist, ka sieviete, kuras ikdiena aizrit skaistumkopšanas salonā, kur viss tīrs un smaržīgs, varētu nobīties no lauku darbiem, taču tas noteikti nav stāsts par Ilzi. Viņa uzvelk zābakus, atloka piedurknes un metas darbos.
Rodas interese un azarts
Attīstīt saimniecību, augt un pilnveidoties. Pieņemot izaicinājumu vadīt saimniecību, radās interese un azarts. Ilze uzsver, cik svarīgi ir izzināt, mācīties, apgūt jaunas lietas un veidus, kā strādāt efektīvāk un gudrāk. Noderīgi bijuši šajā laikā apmeklētie kursi un mācības, sevišķi saimniecību apmeklējumi, kuru laikā iespējams iepazīt citu saimnieku pieredzi, ieklausīties viņu redzējumā, lai spētu pieņemt efektīvākus lēmumus savā saimniecībā.
Ilze ar aizrautību stāsta par dzirdēto saimniecībā “Brūzilas” – genoma testu nozīmi un dubultā muskuļu gēna mutāciju. Tas licis aizdomāties par iespējām ganāmpulka attīstībā un pavēris ceļu tālākai izpētei un izziņai.
Apgūst mehanizācijas tehniķa profesiju
Ilze pieņēmusi vēl vienu izaicinājumu – apgūt lauksaimniecības mehanizācijas tehniķa profesiju. Viņa saka: “Tas dos drošības sajūtu – ja visi striķi trūkst, varu arī pati sēsties traktorā un nepieciešamo izdarīt!” Protams, tas dos arī plašāku skatījumu uz visiem procesiem saimniecībā, iespēju izvērtēt un pieņemt zināšanās balstītus lēmumus.
Ilzes tētim saimniecība bijusi ilgus gadus. Viņa atceras, kad pirmo reizi ieraudzījusi “tās baltās gotiņas”, kuras tētis mīļi dēvējis par draiskulēm, nodomājusi, ka skaistas un mīlīgas, bet ar to arī interese beidzās. Ar smaidu uz lūpām Ilze atceras stāstus, kā tētis braucis “draiskulēm” pakaļ, kad tās kārtējo reizi aizmukušas mežā vai rosījušās pa kaimiņu laukiem. Bet nu Ilze ar lepnumu stāsta par savu ganāmpulku, kurā ir 26 labi audzināti Šarolē šķirnes liellopi. Vairs nav jāraizējas, ka kāda gotiņa varētu aizlaisties mežā. Arī tad, kad ganāmpulkam pievienojas jaunā paaudze, tai tiek ierādīta teritorija un visi pakļaujas bara likumiem.
Vaicāta par nākotni, Ilze teic, ka īsti nav radusi runāt skaļi par plāniem, kamēr tie nav īstenoti, taču viņai pavisam noteikti ir mērķi saimniecības attīstībai – ganāmpulka paplašināšana, infrastruktūras pilnveidošana, tehnikas parka atjaunošana, lai celtu produktivitāti. “Atceros, ka, sazvanoties ar tēti, pēc balss toņa jau bija skaidrs, ka traktors atkal salūzis. Šogad arī pati uz savas ādas izbaudīju, kā tas ir, ka tu naktī neguli, jo zini, ka lauks jānopļauj, bet nevari to izdarīt, jo tehnika pievīlusi. Bet arī šī bija vērtīga pieredze, jo tagad zinu, kas ir jūgvārpsta, kur labāk iegādāties vajadzīgās rezerves daļas. Piedaloties mācībās, esmu guvusi vērtīgu ieskatu arī tehnikas pasaulē. Ir tik daudz iespēju, lai strādātu efektīvāk.”
“Gribas izdarīt maksimumu no tā, ko tētis bija iesācis, un redzēt, kur tas var aizvest,” saka Ilze. “Iespējams, ka toreiz, kad tētis man ieteica iet mācīties lauksaimniecības jomā, viņš jau saredzēja, ka es varētu turpināt saimniekot, tikai tajā mirklī nebiju tam gatava. Ideju ir daudz un iespēju arī,” viņa piebilst. “Jāsaprot, kur vēlies doties, un tad jau vari spert nākamos soļus mērķa virzienā. Šobrīd fokuss pavisam noteikti ir uz lopkopību, bet laiks rādīs, kurā virzienā saimniecība attīstīsies. Reizēm vajadzētu pārslēgt ātrumu no piektā trešajā, nedaudz piebremzēt, lai saredzētu, kas darāms.”
Lēmumi ir tava atbildība
Šī gada laikā pieredzēts daudz un daudz kas vēl priekšā. Vaicāta par grūtāko, Ilze atzīst, ka tas laikam ir fakts, ka visi lēmumi ir tava atbildība. Lai arī apkārtējie cilvēki bijis liels atbalsts, tomēr gala lēmums pieder tev. “Tētis bija ļoti zinošs visās lietās. Izšķirošos brīžos gribētos viņam piezvanīt un pajautāt, vai daru pareizi?”
Sarunas gaitā Ilze vairākkārt uzsver, ka saimniecības attīstībā laurus nevar plūkt viņa viena. Viņa jutusi tik daudzu cilvēku atbalstu un pretimnākšanu. Ilze saka, ka neko daudz jau nav paveikusi, tikai uzturējusi saimniecību. Bet man tomēr gribētos teikt, ka bez Ilzes degsmes, enerģijas un drosmes “Mednieku” šodien nebūtu. Pateicoties viņas “jā”, saimniecība turpina augt, tā ir drošās rokās, ar plašu skatu nākotnē un lielu potenciālu.
Patiess prieks, ka Latvijas laukos ir tik stipri, drosmīgi ļaudis, kuri nebaidās pieņemt izaicinājumus, kļūdīties, mācīties un augt.
Eva BEHMANE,
LLKC Saldus biroja uzņēmējdarbības konsultante
Foto: no saimniecības arhīva
Pievienot komentāru