Aizvadītas mācības par lauksaimnieciskās ražošanas ietekmi uz vidi

Kādas ir normatīvo aktu prasības lauksaimnieciskajā ražošanā, saimniekošanas ietekme uz vidi, ilgtspējīgas saimniekošanas metodes, lauksaimniecībā izmantojamie resursi, to novērtējums, lauksaimniecības zemes racionāla izmantošana, lauksaimniecības produkcijas ražošanas tehnoloģiskie risinājumi emisiju mazināšanai? Uz šiem un vēl daudz citiem jautājumiem dalībnieki no 20 Latvijas saimniecībām guva atbildi, piedaloties LLKC Liepājas biroja rīkotajās mācībās “Lauksaimnieciskās ražošanas ietekme uz vidi (specializācija – lopkopība)”, kas sākās pagājušā gada oktobrī un noslēdzās šī gada janvārī. Kā veicas ar šo jautājumu risināšanu citās ES valstīs? Pēc atbildes devāmies uz Slovēniju, kur zinošu vietējo konsultantu pavadībā četru dienu laikā apmeklējām astoņas vidējās un lielās saimniecības, kuru darbības joma ir piena un gaļas lopkopība.

Jautāsiet, kāpēc tieši uz Slovēniju? Tāpēc, ka tur ļoti tiek piedomāts par racionālu lauksaimniecības zemes un resursu izmantošanu, kā arī to atjaunošanu. Ieguvām noderīgu informāciju par to, kādi risinājumi tiek ieviesti un pielietoti, lai maksimāli efektīvi izmantotu esošos resursus un, izturoties pret apkārtējo vidi rūpīgi un saudzīgi, mazinātu lauksaimniecības negatīvo ietekmi uz to.

Mazs ekskurss. Slovēnija ir viena no mazākajām Eiropas valstīm Centrāleiropas dienvidu daļā, bet, neskatoties uz to, ir savā ziņā unikāla un ļoti daudzveidīga. Daba šai valstij ir dāvājusi neaprakstāmu skaistumu. Ne velti to sauc par Eiropu miniatūrā vai zaļo Eiropas pērli. Atrodoties starp Alpiem un tuvu pie jūras, tā var lepoties ar iespaidīgiem kalniem un krasta veidojumiem, bieziem mežiem un Adrijas jūras piekrasti. Šeit ir arī gleznainas pilis, viduslaiku ieliņas ar glītām mājiņām zem dakstiņu jumtiem, seni pilsētas ielu bruģakmeņi un lepnas katedrāļu smailes. Slovēnija pārsteidz ik uz soļa, tā iedvesmo un paliek atmiņā uz visu mūžu.

Slovēnijas laukos izvērsta intensīva zemkopība. Dienvidaustrumu reģionos zemākajos apgabalos audzē tradicionālos kultūraugus, galvenokārt kukurūzu, kartupeļus, kviešus un citus graudaugus. Pēdējos gados daži zemnieki sākuši audzēt arī specializētākas kultūras, piemēram, rapsi, ķirbjus, bioloģiskos dārzeņus. Kalnu reģionos vairāk nodarbojas ar lopkopību. Tā ir vairāk piemērota mazākām saimniecībām, kas nodarbojas arī ar mežsaimniecību. Daudzas saimniecības nodarbojas ar piena ražošanu, jo dabiskās ganības ļauj audzēt veselus dzīvniekus. Vietējais siers un piena produkti ir populāri vietējos tirgos. Pārtikas rūpniecība ir ļoti labi attīstīta, un tā veiksmīgi izmanto vietējos lauksaimniecības produktus.

Arvien vairāk saimniecību ir atvērtas agrotūrismam un piedāvā pašaudzētu bioloģisko produkciju. Biodinamiskā lauksaimniecība un permakultūra kļūst arvien populārāka, jo lauksaimnieki cenšas samazināt savu ietekmi uz vidi un saglabāt dabas resursus.

Lauksaimnieki Slovēnijas dienvidaustrumos saskaras ar vairākiem izaicinājumiem, no kuriem visizplatītākās ir klimata pārmaiņas, iedzīvotāju novecošana lauku apvidos un jauna darbaspēka trūkums. Pēdējos gados neregulārie sausuma periodi un ārkārtēji laikapstākļi, piemēram, spēcīgas lietusgāzes, ir nodarījuši postījumus labībai. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, reģions ir bagāts ar dabas resursiem, piedāvājot iespēju ilgtspējīgai lauksaimniecības attīstībai.

Raksturojot lauksaimniecību Slovēnijā kopumā, tā ir svarīga ekonomikas sastāvdaļa, un tā ir attiecīgi pielāgota valsts dažādajām klimata zonām un reljefa iezīmēm. Slovēnijā lauksaimniecība ir raksturīga ar nelielām (vidējā saimniecības apsaimniekotā platība ir ap 7 ha) ģimenes saimniecībām, kas audzē dažādas augu kultūras (graudus, dārzeņus, augļus un ogas), nodarbojas ar lopkopību (mājputnu audzēšanu, cūkkopību, piena un gaļas lopkopību). Ņemot vērā ierobežotos resursus, liela nozīme ir maksimālās pievienotās vērtības radīšanai, ko nodrošina ar pārstrādes (pievienotās vērtības) veikšanu un mērķtiecīgu darbu lauku tūrisma jomā. Te ir liela nozīme arī ekoloģiskam aspektam, jo ir augsts bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvars, un valsts veicina dabai draudzīgu ražošanu, kā arī kulturālas un sociālai dimensijai (identitātei), kas izpaužas ar vietējo Slovēnijas tradīciju ievērošanu.

Slovēnijā laukos ģimenes saimnieko jau vairākās paaudzēs un turpina šo tradīciju, pamatā specializējoties  piena un gaļas lopkopībā, apvienojot to ar tūrisma pakalpojumu sniegšanu, tādējādi piedāvājot apmeklētājiem vietējos ražojumus un brīnišķīgu atpūtu pasakainā, nesamākslotā vidē ar fantastiskiem dabas skatiem. Paši saimnieki gan atzīst, ka ne reti, lai paceltu saimniecību pienācīgā līmenī, paralēli nākas strādāt algotu darbu un iegūtos līdzekļus ieguldīt saimniecības attīstībā. Tomēr, meklējot un atrodot gudrus risinājumus un liekot lietā izdomu, prasmes un zināšanas, centieni vainagojas ar izciliem rezultātiem.

Mūsu mācību brauciens sākās Rīgas lidostā, un jau pēc stundas lidojuma nolaidāmies Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā. Ar autobusu devāmies uz piena lopkopības saimniecību Kmetija Čretnik, kas atrodas Pernovo ciematā Slovēnijas austrumu daļā. Īpašnieks Simons Čretniks stāsta, ka šim reģionam vairāk raksturīga ir apiņu audzēšana, arī viņš to agrāk ir darījis, vectēvi savā laikā ir turējuši arī zirgus, cūkas. Pats šeit saimnieko jau trešajā paaudzē, saimniecību pārņēma 2016. gadā pēc koledžas absolvēšanas. Divus gadus vēlāk devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Nīderlandi un tik ļoti iedvesmojās no redzētā, kas tolaik vēl bija testa režīmā, ka jau 2020. gada maijā tika uzsākta jaunās, modernās robotizētās fermas celtniecība, kas atbilst liellopu labturības prasībām. Ferma ir unikāla Slovēnijā un ir pirmā pasaulē ar High Welfare Floor (HWF) tehnoloģiju, t. i., ar mitruma caurlaidīgu grīdu ierīkošanu. Grīdas segumam ir daudz pozitīvu parametru, tas ir mīksts, gumijots, tāpēc neslīd un govīm nav bīstams. Princips ir tāds: tā kā šim grīdas materiālam ir vairāki slāņi, virspusē paliek mēslu cietā frakcija, ko novāc robots, bet šķidrums iziet cauri visiem grīdas seguma slāņiem un pa caurulītēm tiek aizvadīts uz mēslu krātuvi. Šāds risinājums dod 50% amonjaka emisiju samazinājumu. Šis paklājs ne tikai ļoti labi absorbē un izfiltrē mēslus, bet arī pasargā govis no nagu nodiluma. Jaunās fermas izmaksas sastādīja ap 1 miljonu eiro, no kuriem 40% bija ES atbalsts. Ferma ir paredzēta 60 slaucamajām Holšteinas un Simentāles šķirnes govīm un jaunlopiem, un tas ir optimālais skaits, pie kura zemnieks ir nolēmis pieturēties arī nākotnē, ņemot vērā lauksaimniecībā izmantojamās zemes 42 hektārus un augsnes auglību. Valdības atbalsta neesot, jo pretēji zemnieku uzskatam, ka 60% Slovēnijas lauksaimniecības zemes ir piemēroti tieši lopkopībai, valdība lielāku potenciālu saskata apiņu audzēšanā. Kā zināms, Slovēnija ir septītā lielākā apiņu eksportētājvalsts pasaulē. Šis alus darīšanā izmantotais augs dod būtiskus  ieņēmumus lauksaimniekiem un visai valstij.

Nākamajā dienā ceļš mūs ved uz piena lopkopības saimniecībuKmetija Napotnik, kas atrodas apdzīvotā vietā Topolšicā Slovēnijas ziemeļos, 380 metrus virs jūras līmeņa.

Viena no lielākajām saimniecībām, kas ražo siena pienu, ir īpašs sertifikāts, kas apliecina to, ka govis tiek barotas ar rupjo lopbarību (uz siena bāzes). Šī ir ģimenes saimniecība, kura strādā jau vairākās paaudzēs. Vēl pirms 40-50 gadiem te tika audzēti apiņi. Bet patlaban ir 55 Holšteinas un Švices šķirnes slaucamās govis, un kopā ar jaunlopiem (telēm un nobarojamiem bullīšiem) ir 150 galvas. Dienā tiek saražoti aptuveni 1200–1500 kg piena. Pašlaik piena rādītāji ir: 4,3 tauki, 3,5-3,6 olbaltumvielas. Holšteinas šķirnes govis ir produktīvākas, toties Švices šķirnes govīm piens ir ar augstāku olbaltumvielu daudzumu, kas ir ļoti svarīgi siera ražošanā.

Daļu no iegūtā piena pārstrādā paši savā saimniecībā, ražojot jogurtu, sieru (svaigo un nogatavināto), saldējumu un pārdod turpat saimniecībā uzstādītajos pašapkalpošanās automātos. Arī pienu var iegādāties tādā pašā veidā. Liela daļa piena tiek pārdota pašvaldības iestādēm – skolām, bērnudārziem. 1/3 piena tiek realizēta ar kooperatīvu starpniecību un tālāk eksportēta uz Itāliju siera ražošanai.

Šī saimniecība daudz investē ģenētikā, lai būtu maksimāli kvalitatīvas govis. Iegādājas labāko sēklas materiālu. Teļi tiek iegādāti no citām valstīm, piemēram, Vācijas, Dānijas, Nīderlandes, Austrijas.

Īpašnieks saimnieko kopā ar savu brāli. Vecāki ir pensijā, bet iespēju robežās arī iesaistās un palīdz. Sezonas laikā vasarā, kad ir jāpļauj zāle, jāsagatavo siens, uz 2-3 dienām piesaista sezonas strādniekus. Paši sagatavo tikai sienu, pērk lucernas sienu ķīpās no Itālijas, kukurūzu un miežus. Spēkbarības maisījumā ir kvieši ar miežiem placinātā veidā.

Pāgājušajā gadā uz fermas jumta tika uzstādīti saules paneļi. Ar šo elektrību pietiek, lai nodrošinātu visu fermu, un pat vēl nedaudz paliek pāri. Daudz elektrības patērē tieši siena žāvēšanai. Interesants fakts: tas elektrības daudzums, kas paliek pāri, aiziet kopējā tīklā ar opciju to vajadzības gadījumā saņemt atpakaļ bez maksas.

Tālāk dodamies uz Šoštaņu – pilsētu Slovēnijas ziemeļos, kur atrodas piena un gaļas lopkopības saimniecība Apat tourist farm – pirmā saimniecība Slovēnijā, kas sāka ražot siena pienu. 40 gadu laikā ģimenes galvenā darbības sfēra ir tūrisms, bet ar lauksaimniecību nodarbojas tik ilgi, cik pats saimnieks sevi atceras. Šeit saimnieko 3 paaudzes – Petera vecāki, Peters ar sievu Lauru un viņu 2 dēli – 9 un 7 gadus veci. Viņš cer, ka tie būs nākamā paaudze, kas paliks saimniecībā un turpinās attīstīt ģimenes biznesu.

No kalna virsotnes, kur atrodas saimniecība, paveras fantastiski skati uz Šaleškas ieleju un Družmirskas jeb Šoštaņskas ezeru. Īpašnieks stāsta, ka ezera vietā agrāk esot bijis ciemats ar 100 ģimenēm, arī viņa senči tur dzīvoja. Pirms 60 gadiem tur bija akmeņogļu raktuves. Tas bija par iemeslu tam, kāpēc ģimenei nācās pamest to vietu un doties augstāk kalnos. Kad intensīvie izrakteņu ieguves darbi tika pabeigti, palika tāds kā krāteris ap 100 m dziļumā, kurš laika gaitā piepildījās ar ūdeni un izveidojās dziļākais ezers Slovēnijā, kurā, kā stāsta vietējie iedzīvotāji, dzīvo 50-gadīgi sami.

Saimniecības galvenā produkcija ir piens, nedaudz arī gaļa. 15-17 govis, 2 zīdītājgovis. Galvenokārt ir Vagjū un Angus šķirnes, viena govs ir arī Švices šķirnes. Dienā izslauc ap 200 litriem piena, un visu paši pārstrādā. Savukārt gaļu izmanto ēdienu pagatavošanai savā  restorānā, piedāvājot izcilas kvalitātes gaļas ēdienus tūristiem, kā arī realizē restorāniem.

Patlaban 20 ha ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme un 20 ha mežs. Tā kā gadu no gada notiek zemes erozija no ezera puses, kā arī notiek lielceļu būvniecības darbi, platības atbalsta saņemšanai pamazām sarūk.

Peteram saimniecības pārņemšana ir bijusi netipiska Slovēnijas saimniecībām. Lai gan viņš ir vecākais no trīs brāļiem, pēc augstskolas absolvēšanas un moto tehnoloģiju inženiera grāda iegūšanas atrada savu sapņu darbu Ļubļanā un neplānoja atgriezties saimniecībā. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas, un tagad viņš ir laimīgs, ka pats var plānot savu laiku un vairāk būt kopā ar ģimeni.

11 gadu laikā ir veikti būtiski uzlabojumi. Iesaistoties vairākos projektos un iegūstot ES atbalstu, tika ieviesta siena īpaša žāvēšana tehnoloģija – ruļļos, ierobežotas platības dēļ. Siens ir svarīgs siera ražošanai augstā  proteīna satura dēļ. Tuvākajā laikā ir plānos paplašināt esošo brīvā tipa turēšanas novietni, lai uzlabotu govju komfortu, labturību.

Trešajā dienā mums ir ieplānots apmeklēt divas saimniecības: piena lopkopības saimniecību Farm Frešer un bioloģiskās lauksaimniecības un tūrisma saimniecību Zabukovec.

Vispirms dodamies uz Pohorjes kalniem Slovēnijas ziemeļaustrumos, lai iepazītos ar saimniecības Farm Frešer īpašniekiem un vairāk uzzinātu par viņu nodarbošanos. Saimniecība atrodas 620 m virs jūras līmeņa. Ģimenes saimniecība, īpašnieki ir gados jauni zemnieki, kuru galvenā nodarbošanās ir piena lopkopība. Kopumā tiek apsaimniekoti 70 hektāri, no kuriem puse ir aramzeme, uz kuras audzē kukurūzu, un puse ir ar sētajiem zālājiem. Rupjo lopbarību sagatavo pašu spēkiem, bet spēkbarību iepērk. Skābbarību un visu rupjo barību sagatavo ar pašu tehniku, bet kukurūzas nopļaušanai, atvešanai izmanto ārpakalpojumu.

Saimniecībā ir 120 govis un 150 jaunlopi. Galvenokārt Holšteinas šķirne. 2022. gadā saimnieks pats uzcēla jaunu fermu, izmantojot Nīderlandes sistēmu. Ferma ir plaša (1600 m²), ar ļoti labu ventilāciju un gaisa apmaiņu. Slaukšana ir robotizēta, un vidējais izslaukums no govs dienā sastāda 35-40 kg. Lielākā daļa darbu ir automatizēta un mehanizēta, tāpēc neprasa daudz roku darba.

Saimnieks atbild uz daudziem mūsu jautājumiem par piena kvalitātes rādītājiem, dzīvnieku barošanu un labturību, emisiju mazinošiem pasākumiem, padalās arī ar mazliet specifiskāku informāciju. Interesants fakts: 70% dzeramā ūdens izmanto no pašu akas, kur ūdens satek no kalniem, bet pārējos 30% esot jāpērk (tiek piegādāts pa ūdensvadu), jo to nosaka valdības politika. Neievērojot šo prasību, saimniecībai būtu jāmaksā barga soda nauda, kas mērojama vairākos tūkstošos eiro.

Pacienājušies ar saimnieces sarūpētajiem našķiem, tālāk dodamies Horvātijas virzienā uz apdzīvoto vietu Krmelju Slovēnijas dienvidaustrumu daļā, daļēji kalnainā apvidū, kur atrodas bioloģiskās lauksaimniecības un tūrisma saimniecība Zabukovec.

Ar saimniecību mūs iepazīstina tēvs un dēls, kurš ir jaunais lauksaimnieks un saimnieko šeit jau ceturtajā paaudzē. Audzē gaļas liellopus, galvenokārt Limuzīnas un Simentāles šķirnes, un vietējās šķirnes Krškopoljec cūkas. Šī cūku šķirne ir maz prasīga, ēd visu, ko dod, un ļoti labi iederas bioloģiskās saimniecības sertificēšanai. No gaļas, kuru saņem atpakaļ no kautuves, ražo dažādu gaļas produkciju, kuru realizē veikaliņos, skolās un citur. Neliels veikaliņš ir arī pašu saimniecībā, kur pārdod desas un svaigu gaļu tieši  patērētājiem. Pieprasījums ir gana liels, tāpēc liellopus nākas vēl arī piepirkt, turklāt tikai bioloģiskos.

Uz bioloģisko lauksaimniecību saimniecība pārgāja 2009. gadā un 2012. gadā ieguva bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu. Viņu princips ir ražot veselīgu pārtiku.

Liela uzmanība tiek pievērsta dzīvnieku labturībai saimniecībā, tāpēc 2021. gadā pēc Celjes institūta sagatavotā projekta tika uzcelta jauna, moderna kūts 30 zīdītājgovīm un 36 gaļas liellopiem. Būvniecībai tika piešķirts ES atbalsts 50% apmērā. Kūts atbilst visiem bioloģiskās saimniecības un dzīvnieku labturības standartiem. Pašreiz ganāmpulkā ir ap 100 galvām.

Apsaimnieko savā īpašumā esošo lauksaimniecības zemi. 10 ha ir atvēlēti graudaugiem un 35 ha ganībām, kuras ir ļoti sadrumstalotas mazos aplokos, un tā ir klasika Slovēnijā. Aramzemē tiek ievērota augu maiņa 5 gadu griezumā, piem., vienu gadu ir kvieši, tad mieži, tad lucerna, tiek izmantota minimālā augsnes apstrāde. Saimniecībā cenšas racionāli izmantot lietus ūdeni: tas pa renēm nonāk savākšanas tvertnē, no kuras ar sūkņa palīdzību tiek aizvadīts uz dzirdnēm lopiem.

Un ir pienākusi pēdējā mācību diena Slovēnijā. No rīta braucam uz piena lopkopības saimniecību Kurent Tomaž farm Šentruperta ciemā tradicionālajā Lejaskarniolas reģionā Slovēnijas dienvidaustrumos.

Ģimenes saimniecība. Īpašnieks Tomažs šeit saimnieko no 2010. gada. Iepriekš te bija zīdītājgovis, bet tagad  viņš ir pārgājis uz piena lopkopību. Ir 70 Holšteinas šķirnes slaucamās govis. Kopējais skaits ar jaunlopiem un telēm ir 150 galvas. 90 ha ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, no kuras puse īpašumā, puse – nomā. Rupjo barību sagatavo pats no saviem hektāriem. Proteīna barību (soju, rapsi) pērk. Vidējais izslaukums standartlaktācijā ir nedaudz virs 9 tūkst. kg. Barības devā ir kukurūzas skābbarība, āboliņa skābbarība, zāles skābbarība, soja, rapšu rauši, minerālvielas, vitamīni, 0,5 kg siena uz govi labākai mēslu struktūrai. Uzmanīgi seko līdzi tam, lai kukurūzas skābbarībā graudi būtu saplacināti, tad efektīvi tiks izmantota tajos esošā ciete un dos lielāku enerģiju.

2010. gadā par 1 miljonu eiro, no kuriem 30% bija ES atbalsts, tika uzbūvēta jauna ferma. Tipiska kūts struktūra, šķidrmēslu menedžments ar pakaisītām guļvietām. Automātiskais barības piestūmējs.

Saimnieks strādā ganāmpulka ģenētikas uzlabošanā. Pagājušā gada laikā ir uzlabojis lopu kāju veselību, tagad grib selekcionēt ganāmpulku, lai palielinātu izslaukumu, kurš kopš 2010. gada ir palielinājies no 7 līdz 9,5 tūkstošiem kg.

Kā saka Tomažs, pirmā lieta, kā samazināt emisijas, ir šķidrmēslu precīzā izkliedēšana uz lauka, un tā ir viena no prasībām subsīdiju saņemšanai. Otra lieta: lopbarībai pievieno ozola mizu ekstraktu (tanīnu) 15 g dienā/ govij. Tas mazina klostrīdiju apjomu spureklī, samazina somatiskās šūnas, tādējādi uzlabo barības sagremojamību un rezultātā arī piena kvalitāti.

30 km attālumā, pilsētā Trebnje, atrodas mūsu nākamā apmeklējuma vieta – bioloģiskā piena lopkopības un pārstrādes saimniecība Kukenberger Anton farm.

Arī šī ir ģimenes saimniecība jau četrās paaudzēs. Īpašumā ir 30 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, no kuras 1/3 daļa ir aramzeme un 2/3 daļas ir ilggadīgie zālāji. Saimniecība ir bioloģiski sertificēta, kas nozīmē to, ka nav pievienotas nekādas simntētiskās vielas, pesticīdi utt. Pašlaik ir 25 brūnās Švices šķirnes piena govis un 25 teles, bet tuvākajā laikā plānots palielināt slaucamo govju skaitu līdz 60, lai būtu rentabli un varētu nopelnīt. Šī šķirne ir izvēlēta tāpēc, ka izslaukums varbūt ir mazāks nekā Holšteinas govīm, bet ar augstu proteīna un tauku saturu, kas ir svarīgi siera ražošanā. Ir piestrādāts pie labturības prasībām slaucamajām govīm, lai ir pietiekami daudz vietas, ventilācija, tīras un sausas guļvietas utt., lai tādējādi mazinātu tām stresu un iegūtu vairāk piena. Pusgadu govis atrodas ārā ganībās, bet uz ziemas periodu atgriežas kūtī.

2011. gadā, kad Antonam bija 23 gadi, viņš pārņēma saimniecību no sava vectēva, un viņam bija jāsaprot, kādā virzienā saimniekot un kā to saimniekošanu padarīt tādu, lai viņi būtu pašpietiekami un papildus nebūtu jāstrādā algots darbs citur. Pec statistikas, vairāk nekā 80% saimniecībās Slovenijā ir tā, ka ģimenē kāds paliek strādāt saimniecībā, bet otrs strādā algotu darbu un to investē savā saimniecībā. Tāpēc bija liels izaicinājums saplānot darbus tā, lai būtu laiks arī atpūtai ar iespēju kaut kur aizbraukt kopā ar ģimeni. Bija svarīgi izveidot ļoti labu komandu. Kopumā šeit ir septiņi darbinieki – divi strādā piena lopkopībā un pieci ar jaunlopiem. Nepārtraukti saimnieks strādā pie darbinieku labklājības uzlabošanas, jo tas esot kā ilgtermiņa ieguldījums uzņēmumā. Antonam sagādā prieku fakts, ka viņa darbinieks ir pašpietiekams, apmierināts, laimīgs, savukāt, pircējs ir vesels, pērkot un lietojot uzturā kvalitatīvu produktu.

Iegūtais siena piens tiek pārstrādāts, ražojot kvalitatīvus, veselīgus piena produktus: sieru, jogurtu, krējumu, biezpienu, sviestu. 15% no visas saražotās produkcijas iztirgo šeit pat savā veikaliņā, kuru šogad modernizēja, lai varētu piedāvāt plašāku produkcijas klāstu. Produkcija tiek piegādāta arī uz maziem vekaliņiem, tirdziņiem un restorāniem tuvākajā apkaimē. Nesen tika veikti modernizācijas darbi noliktavā un piena produktu ražošanā. Viņam ir visas trīs stiprākās kārtis: bioloģiskā saimniekošana, siena piena sertifikāts un A2 piena tips. Tas ir liels ''+'' konkurencē ar citiem ražotājiem. Pastāvīgi un neatlaidīgi ir jāstrādā pie produkta kvalitātes, jo pircējs to novērtēs un atnāks vēlreiz, kā arī sniegs labas atsauksmes citiem. Kā rezultāts – apbalvojumi par sieru starptautiskajos konkursos un izstādēs.

Emisiju samazinošie pasākumi: 1) Ļoti mazs transporta pielietojums, jo lauki nav izmētāti, bet atrodas vienuviet tuvu saimniecībai. 2) Augsnes analizes parāda, ka organiskā viela ir ap 7%, tāpēc svarīga ir augu maiņa ik pēc 4 gadiem, lai šo organiku saglabātu augsnē. Tiek audzēta kukurūza, stiebrzāļu-āboliņa skābbarība, mieži, nelielos apjomos arī soja.

Kā noslēdzošā – valsts austrumu daļā, mazā Šahovecas ciematā esošā piena lopkopības saimniecībaLongar Gašper farm. Maza ģimenes saimniecība, apsaimnieko vien 14 hektārus lauksaimniecības zemes.

Divdesmitgadīgais jaunais zemnieks Gašpers pēc izglītības ir inženieris, vada šo saimniecību kopā ar tēvu. Ir 35 Limuzīnas šķirnes liellopi, dažas cūkas, dažas vistas  pašpatēriņam. Lauksaimniecība ir ģimenes papildu ienākums, jo visi strādā algotu darbu. 2019. gadā bez ES naudas piesaistes pašu spēkiem uzcēla novietni, kura ir paredzēta 40 dzīvniekiem. Izmaksas sastādīja aptuveni 100 tūkst. EUR. Tipiska dziļo pakaišu novietne ar barības galdu. Redeļveida grīda. Pēdējie uzlabojumi bija barības galda modernizācija. Turpmākajā laikā mērķis ir uzlabot tehnikas parku, kā arī uzlabot ģenētisko faktoru dzīvniekiem. Liellopi iet ganībās no maija un atgriežas novietnē novembrī. Ganību periodā ēd zāli, un vienīgā piedeva ir minerālvielas. Kad liellopi sasniedz 8 mēnešus un 300 kg dzīvsvaru, tie tiek pārdoti. Cena 1200 EUR. Bet, ja pārdod vaislai, tad par 1500 EUR. Izveidota lietus savākšanas sistēma tvertnē, ko izmanto lopu dzirdināšanai. Kad iztīra kūti, tad dziļo pakaišu kūtsmēsli tiek izvesti uz lauka kaudzē, pavasarī tiek izkliedēti un iestrādāti augsnē. Tīra 1 x mēnesī, pakaisa salmus un tad atkal pēc mēneša iztīra.

Šeit augsne ir ļoti akmeņaina, tāpēc vislabāk to izmantot tikai gaļas lopu ganīšanai.

Arī sapņiem diemžēl reiz jābeidzas un jāatgriežas realitātē. Izlidošanas dienā no rīta ātri izskrienam cauri skaistajai un vēsturiski bagātajai Ļubļanas vecpilsētai. Pilsētas vēsturiskais centrs var lepoties ar Pūķu tiltu, Sv. Nikolaja katedrāli, Nacionālo galeriju, Slovēnijas Nacionālo muzeju, Tirgus paviljonu, Trīszaru tiltu. Pāri pilsētai paceļas XII gadsimta pils. Dodamies uz lidostu un jau plkst. 17 nolaižamies Rīgā.

Šī brauciena maršruts tapa sadarbībā ar Slovēnijas kolēģiem no Lauksaimniecības un mežsaimniecības kameras (www.kgzs.si). Kamera ar astoņu vietējo lauksaimniecības un mežsaimniecības institūtu starpniecību sniedz konsultācijas (konsultē un veicina ekonomiskas un videi draudzīgas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības attīstību), izglīto (nodrošina zināšanu pārnesi praksē un vieglāku piekļuvi valsts profesionālās kvalifikācijas sertifikātam), veic pasākumus lauksaimniecības popularizēšanai (mārketinga aktivitātes) un aizsargā un pārstāv saimniecību intereses.

Īpašu pateicību izsakām kameras Celje institūta (www.kmetijskizavod-celje.si) vadītājai Vesnai Čučekai  un lopkopības konsultantam Istokam Polanšekam, kā arī Novo mesto institūta (www.kmetijskizavod-nm.si) Trebnjes filiāles lauku lauksaimniecības konsultantam Stanem Glačam, kuri ieguldīja milzīgu darbu mācību organizēšanā, vadībā un arī dalījās savā pieredzē un zināšanās.

Atsevišķi gribas pieminēt mūsu kolēģus-lektorus un savā jomā zinošus speciālistus: Silviju Dreijeri, Ilzi Skudru, Andri Skudru, Mairi Ormani, Vendiju Madaru Kancāni.

Mācību laikā gūtās atziņas un secinājumi:

Bija ļoti lietderīgi redzēt un salīdzināt Slovēnijas saimniecības ar saimniecībām un situāciju kopumā Latvijā. Dalībnieki uzdeva daudz jautājumu, interesējās par zemes cenām, apstrādes īpatnībām kalnainajās teritorijās, nomas maksu, par elektroenerģijas ražošanas alternatīvām un izmaksām, par ūdens resursu pieejamību, par piena un gaļas iepirkuma cenām, lopbarības sastāvu un devām, cenām, par kūtsmēslu savākšanas, uzglabāšanas un izlietošanas iespējām, lopbarības un citu kultūraugu izvēli audzēšanai un to šķirnēm, kvalitātes prasībām, par produkcijas uzglabāšanas nosacījumiem, to realizācijas termiņiem un iespējām, strādnieku algām, tehnikas veidiem un cenām, projektiem, subsīdijām utt.

• Slovēnijā galvenokārt tiek ievērota pilna cikla ražošana. Tas nozīmē, ka katrs  lauksaimniecības zemes hektārs tiek efektīvi izmantots un visa iegūtā/saražotā produkcija tiek pārdota.
• Lauksaimniecības zemei tiek pielietota minimālā augsnes apstrāde – minimālā aršana, kas attiecīgi  samazina degvielas patēriņu un saudzē augsni.
• Šķidrmēslu izkliede uz apstrādājamām lauksaimniecības platībām notiek ar precīzo tehnoloģiju palīdzību, izmantojot vircas mucu ar caurulītēm.
• Lopu dzirdināšanai daļēji tiek izmantots no jumtiem savāktais lietus ūdens, tādējādi samazinot dzeramā ūdens izmaksas.
• Ozola mizas ekstrakta izmantošana piena liellopu barībā ir efektīvs risinājums liellopu veselības uzlabošanai un emisiju mazināšanai.
• Visa lauksaimniecības tehnika atrodas tam speciāli paredzētās novietnēs, kas paildzina tehnikas ekspluatācijas mūžu.
• Liellopu ēdināšanā liels uzsvars tiek likts tieši uz rupjās lopbarības vērtību nevis no spēkbarības (miltiem) iegūto. To efektīvi var panākt, izmantojot skābbarību, kas ir iegūta no graudaugiem to piena gatavības stadijā.
• Tiek ievērota augu maiņa ar mērķi ne tikai atjaunot un ielabot augsni, bet arī, lai kultūraugi var piesaistīt tajā esošo slāpekli.
• Augu seka ik pēc 3-4 gadiem, arī zālāji nevar būt ilgāk par 3 gadiem vienā un tajā pašā vietā.

Mācību tēma “Lauksaimnieciskās ražošanas ietekme uz vidi (specializācija – lopkopība; praktiskās nodarbības ārzemēs - Slovēnijā)”.

Datumi: 02.10.2024.-08.01.2025. Brauciens uz Slovēniju 06.-10.10.2024.

Grupas Nr. LLKC01Lp14-M

Irina Gintere,
LLKC Liepājas biroja uzņēmējdarbības konsultante