No hobija par putnu zoo

Mājputnu zoo jeb saimniecība “Caunītes” ir Jāņa Caunes un viņa sievas Ievas ikdiena un sirdsdarbs jau vairāk nekā sešus gadus. Ja sākumā viņiem bija desmit vistas olu pašpatēriņam, tad tagad saimniecība ir izaugusi līdz vairāk nekā 400 putnu un citu sugu ganāmpukam, kļūstot arī par vienu no “bāzēm” LLKC rīkotajām mācībām putnkopības jomā.

Vizītkarte

Saimniecība “Caunītes”

• Atrodas Iecavas novadā.
• Pašu iegādāts īpašums, sākotnēji, lai uzbūvētu ģimenes māju, vēlāk saimniecība atbilstoši interesēm attīstījusies.
• Saimnieki: Ieva un Jānis Caunes, dēls 5 gadus vecs.
• Sugu daudzveidība: Putni: vistas, fazāni, pāvi, irbes, baloži, zosis, pīles, tītari, pērļu vistas. Citi: viena lapsa, ap 15 nūtriju, truši. Suņa nav.

Jānis Caune (37) ir Tautas putnkopju biedrības viens no aktīvajiem biedriem, piedalās putnu izstādēs un labprāt konsultē visus interesentus šķirnes (un ne tikai) putnu audzēšanas un kopšanas jautājumos.

– Kā jūs – jauni cilvēki – nonācāt laukos?

J. C.: – Man bija diezgan jautra jaunība, ieskaitot dažādas nepatikšanas, un tad ap 26 gadiem sapratu, ka jādzīvo lauku mājā. Iegādājos zemi ģimenes mājas celtniecībai, uzbūvējām māju un diezgan likumsakarīgi nāca pirmās desmit vistas olu pašpatēriņam. Saimniecība nav mantota vai pārņemta no vecākiem.

– No kurienes tad pārējais ganāmpulks?

– Kādā brīdī vistas jeb putni kopumā kļuva par interesantu hobiju, kas aizrāva gan mani, gan sievu. Audzēt ne tikai, lai putni izdētu olas pašu patēriņam, bet arī nodarboties ar šķirņu attīstīšanu un izkopšanu, paņemt klāt papildus ko interesantāku. Piemēram, lapsu kā zagli noķēru pats un man ļāva to paturēt, jo viņa nav pilnvērtīga – sakropļota, dabā tāda ilgi neizdzīvotu. Saimniecībā lapsas funkcija ir vienkārši būt – ar savu smaku, savu dzīvesveidu. Iespējams, citi plēsēji tāpēc mūs mazāk apciemo.

Arī truši saimniecībā nāca likumsakarīgi – mazam bērnam truša gaļu iesaka kā ļoti vēlamu pirmo piebarojumu – tā sākām pievērsties trušu audzēšanai. Sākotnēji viss ir bijis pašpatēriņa vajadzībām, vēlāk paliek interesanti un turpinām iesākto.

– Cik trušu šobrīd ir “Caunītēs”?

– Apmēram trīsdesmit. Jau minēju, ka iesākām ar dažiem gaļas trušiem pašu patēriņam, bet šobrīd to ir krietni vairāk, un turpmāk plānojam attīstīties arī trušu audzēšanas jomā. Esmu arī “Trusis un citi” biedrības biedrs, interesējos par dažādām šķirnēm un ne tikai pašpatēriņu. Mani ļoti interesē tieši šķirnes trušu audzēšana, protams, vairāk uzsvaru liekot uz gaļas šķirņu trušiem. Šobrīd cenšos pēc iespējas apmeklēt visas ar trušu audzēšanu saistītās mācības.

– Jūsu saimniecība ir lieliski iekārtota gan no apskates, gan praktiskā viedokļa, kā tas izdevās?

– Pēc profesijas esmu mēbeļu galdnieks, celtnieks. Attiecīgi labi saprotu telpu vai šajā gadījumā – novietņu praktisko pusi, iekārtojumu, nepieciešamību pēc dažādiem uzlabojumiem. Daudz varu izdarīt pats savām rokām bez citu palīdzības, īpaši jau novietņu būvēšanā. Saimniecībā pat nav traktora, iztiekam ar BMW – ja viens iestieg, ar otru velkam ārā, ja atslēdz elektrību, arī inkubatorus var pieslēgt automašīnas akumulatoram…

Jo vieglāk ir apkopt katru novietni, jo tā ir labāka, ērtāka saimniekiem un arī iemītniekiem – putniem, trušiem un citiem. Mūsu novietnēm visām ir pievilkta elektrība un ūdens, tieši praktisku apsvērumu dēļ. Tā, lai būtu visas ērtības gan saimniekiem, gan iemītniekiem – ja par ūdeni diez vai kādam radīsies jautājumi, tad gaisma gada tumšajā laikā ir īpaši svarīga putniem. Speciāli ir izbūvēta arī cāļu mītne ar papildu apsildi – lai gan pašiem, gan jaunajiem putniem būtu ērtāk. Ļoti nopietni uztveram biodrošības jautājumus, ne tikai vispārīgo prasību dēļ, bet tieši savu dzīvnieku veselības saudzēšanas nolūkā.

– Jūsu saimniecība ir viens no LLKC sadarbības partneriem, apmācības putnkopības jomā praktiskajā dienā bieži notiek tieši “Caunītēs”. Kā līdz tam nonācāt?

– Bija laiks, kad apmeklēju visus seminārus un mācības, kas putnkopības jomā tika organizētas (vismaz 80% no tām), un mani vienkārši pamanīja, uzrunāja. Mani vairāk interesē tieši tehniski jautājumi, varbūt reizēm zinātniski, turpretī sievas ideja bija par “Mājputnu zoo” – izrādīt saimniecību nespeciālistiem. Tieši sieva arī lielākoties ar šo izrādīšanu nespeciālistiem nodarbojas – man ir pamatdarbs koģenerācijas stacijā Salasplī, ar ko varu ģimeni pilnībā nodrošināt, saimniecība paliek vien kā hobijs, tiesa, ļoti dārgs un laikpatērīgs. Man nepatīk komunikācija ar nezinātājiem, grūti pieņemu pārspīlētu saudzību un humānismu, sievai tas izdodas daudz vieglāk.

– Kādi ir tuvākās nākotnes plāni?

– Pašlaik – labi sagatavoties ziemai – aizvest uz kautuvi liekos, vājākos, arī šķirņu standartiem neatbilstošos. Saglabāt labākos eksemplārus sugas turpināšanai un tos ziemas sezonā pēc iespējas labāk uzturēt. Gaļas tirdzniecības atļaujas mūsu saimniecībai nav, tātad viss, kas ēdams, paliek pašiem – šobrīd saldētavās putnu gaļas tik, cik citiem cūkgaļas pēc pāris labi barotu sivēnu nokaušanas. Mums ir aptuveni pirms gada iegūta olu realizācijas atļauja, bet tas pilnīgi noteikti nav viens no darbības pamatvirzieniem, daudz interesantāka šķiet selekcija, šķirņu pilnveidošana.

– Kādas šķirnes patlaban ir svarīgākās “Caunītēs”?

– Nākamajā sezonā no vistām plānojam vairāk pievērsties Bramām (Baltā Kolumbijas un Kolumbijas Buff), sudraba Viandotēm, Orloviem, Pavloviem un Forverkiem. Īpašas vienmēr būs Latvijas cukurvistiņas – mazas, bet izturīgas un lieliskas perētājas. Būs “Indish Game” Kornvolas šķirnes putni. Gan inkubācijas olas, gan pašu perējuma cāļi, tālāk jau vaislas putni. Darbs nav viegls un pārsvarā inkubatori sildās nepārtraukti – gan savām vajadzībām, gan citu interesentu priekam. No zosīm audzējam Sevastopoles, kas gan vairāk ir dekoratīvas, kā arī Tulas kaujas zosis. Varētu uzskaitīt arī dažādos fazānus un baložus.

– Ko ģimenei nozīmē dzīve “nekurienē”?

– Īpašumu speciāli izvēlējos meža vidū. Ļoti teorētiski tuvākie kaimiņi ir tikai 300 metru attālumā, bet mēs nejūtam viņus un viņi nejūt mūs. Līdz asfaltētam ceļam ir apmēram divi kilometric, un bieži vien esmu vairāk rīdzinieks nekā mani pilsētā dzīvojošie kolēģi – sastrēgumus un citas problēmas neredzu. Veikalu blakus mājai mums arī īpaši nevajag, jo paēduši būsim vienmēr no tā, ko paši esam sagādājuši ledusskapī un saldētavā, bet visu citu var nopirkt pa ceļam no pamatdarba.

Laura Brencāne,
Tautas putnkopju biedrība

Foto: no saimniecības arhīva