Notikušas mācības par trušu un putnu audzēšanu

Saldus konsultāciju birojs 24. septembrī rīkoja mācības “Netradicionālo dzīvnieku audzēšana – truši un putni ”. Daudzi saka – tie taču parasti mājdzīvnieki, bet tomēr audzē tikai reti kurš. Trušu audzēšana nemaz nav tik vienkārša, kā nezinātājam šķiet. Mācību teorētisko daļu par trušu audzēšanu vadīja truškopības ciltsdarba speciāliste Dace Kaula un Latvijas Sīkdzīvnieku audzētāju biedrības “Trusis un citi” valdes priekšsēdētāja Ilga Mihmele. Uz mācībām bija ieradušās trušu audzētājas, kam saimniecībā ir 10 un pat 90 truši. Ar lielu interesi dalībnieki klausījās Ilgas Mihmeles stāstītajā par trušu audzēšanas pamatprincipiem un ēdināšanu un Daces Kaulas informācijā  par trušu šķirņu daudzveidību, slimībām.

Vispirms ir jābūt skaidram trušu audzēšanas mērķim un tad, vadoties no tā, jāizvēlas šķirne un turēšanas apstākļi, kuri būtu vispiemērotākie jūsu turpmākajiem plāniem. No šķirnes lieluma un šķirnes turēšanas specifikas būs attiecīgi jāņem vērā, kādi būrīši būs jāizgatavo. Lielākajām šķirnēm būs nepieciešami lielāki būri, bet pundurtrušiem un mazajām šķirnēm pietiks ar daudz mazākiem būrīšiem. Mātītēm attiecīgi jāierēķina vieta mazuļiem.

Pieaugušam trusim ir 28 zobi. Priekšzobi aug nepārtraukti, bet,  graužot barību, nodilst. Ja trusim ir nepareizs sakodiens, zobi nenodilst, tie izaug pārāk gari, un trusis vairs nevar paēst. Tad tie ir jāsaīsina nokniebjot. Mācību brauciena laikā 27. septembrī biedrības “Trusis un citi” rīkotajā izstādē mēs varējām trušu vērtēšanas laikā redzēt, ka vienam trusim bija garie zobi. Saimniece nebija ievērojusi un šo trusi izbrāķēja. 

Trusim ir vienkameras kuņģis, un kuņģa sula izdalās nepārtraukti, neatkarīgi no barības uzņemšanas. Kuņģa sieniņās ir ļoti maz muskuļaudu, un tāpēc barība virzās uz priekšu galvenokārt mehāniskā veidā. Nākamā stumj uz priekš iepriekšējo. Tādēļ trusis ēd gandrīz nepārtraukti, vidēji diennaktī ik pēc 5-10 minūtēm. Tādēļ barībai vienmēr ir jābūt pieejamai, tikai tad gremošanas sistēma strādā pilnvērtīgi. Truši reizēm ēd savus mēslus, un to sauc par kaprofāgiju. Tādā veidā naktī izdalītajos mēslos trusis atrod nepārstrādājušos proteīnus.

Lielā svara dēļ problēmas ar kājām ir lielajām trušu šķirnēm, piemēram, Flandriem, Lielajiem auntrušiem, kā arī trušiem, kuri ir pārbaroti. Tāpēc šiem trušiem jānodrošina biezs salmu vai ēveļskaidu segums uz būra grīdām. Ja vēlaties trušus audzēt gaļas iegūšanai, tad vispiemērotākās būs vidējās šķirnes, tādas, kas ātrāk izaug, kurām ir lielāks tīras gaļas iznākums. Tās, kuras ir izturīgākas pret slimībām, kurām ir lielāka ražība. Visbiežāk gaļas iegūšanai izmanto Kalifornijas šķirnes trušus, bet arī Burgundas, Čehu albīnus, Vīnes zilos, Vīnes pelēkos un citas šķirnes. Var dažādas šķirnes krustot, tā uzlabojot rentabilitāti. Bet jāņem vērā, ka tikai pirmās paaudzes krustojums var dot vēlamo rezultātu. Truši ir visauglīgākie un ātraudzīgākie no visiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Tie var vairoties visu gadu. Vairākums šķirnes trušu piecu mēnešu vecumā jau ir pieauguši, kas spējīgi turpināt dzimtu  ar aptuveni četru kilogramu dzīvmasu. Truši tiek audzēti galvenokārt gaļas un kažokādu ieguvei un, protams, arī kā mīļdzīvnieki mājās. Svarīgāka šķiet trušu saimnieciskā nozīme – cilvēkiem jāredz, ka nodarboties ar truškopību atmaksājas. Truša gaļa ir diētisks, ar olbaltumvielām bagāts produkts, kas ieteicams bērniem, veciem cilvēkiem.

Diētiskās gaļas, veselīgā dzīvesveida un gūto pozitīvo emociju dēļ nodarboties ar truškopību vienmēr ir bijis un arī būs izdevīgi, bet, lai ar to varētu nopietni pelnīt, ir jāveido palielas fermas un jāizmanto speciālā granulētā barība.

Tomēr, pirms uzsāk praktisko darbību šajā nozarē, truškopim būtu vēlams izlemt, vai truškopība būs tikai vaļasprieks, nodarbe par prieku bērniem un mājas izdaiļošanai, kalpos ģimenes vajadzībām vai arī izvērsīsies par nopietnu ražošanu, kas dos arī ienākumus. Lielu peļņu no truškopības var gūt tikai tad, ja notiek liela apjoma ražošanas process. Fermā vajadzētu turēt 50–200 mātītes, un tās intensīvi jāizmanto, gadā no katras iegūstot 20–30 trusēnu. Te derēs tikai tipiskas gaļas šķirnes – Kalifornijas, Jaunzēlandes baltā, Dānijas baltā, Panonas baltais un specializētie krosi (Hyplus, Zika).  Ja trušus tur ārā sprostos vai nojumēs, tad no mātītēm pēcnācējus iegūst apmēram trīs vai četras reizes gadā, lielākoties – pavasarī un vasarā. Trusēni var dzimt arī visu gadu, tikai tad lielā aukstumā trušu mātes nepieciešams turēt kūtīs vai sprostos likt labi sagatavotas ligzdu kastes, kas var pasargāt mazuļus no vēja un sala.

Vislielākās problēmas nozarei rada vīrusu slimība miksomatoze un parazitārā – kokcidioze. Miksomatozes profilaksei veic dzīvnieku vakcinēšanu, bet ir audzētāji, kuri trušus nevakcinē un tā apdraud pat vakcinētos dzīvniekus, un tie saslimst. Kokcidiozes apkarošanai galvenais ir sprostu dezinfekcija un speciālo preparātu lietošana.

Truškopības darbu mūsu valstī koordinē divas organizācijas – biedrība “Trusis un citi” un Latvijas Šķirnes trušu audzētāju asociācija. Organizācijas saņem valsts atbalstu dzīvnieku ģenētiskās kvalitātes popularizēšanas pasākumiem (semināri, konkursi, izstādes). Arī šķirnes saimniecības saņem nelielu atbalstu par ģenētiskās kvalitātes un produktivitātes novērtēšanu vaislas dzīvniekiem. Organizāciju biedri ir gan parastās saimniecības, gan šķirnes trušu audzētavas.

Visvairāk tiek audzētas šādas šķirnes: Kalifornijas, Burgundas, Lielais gaiši sudrabotais, Rex, Vīnes zilais, Auntrusis u. c. Organizācijas visos Latvijas novados rīko seminārus un izstādes, mūsu trušu audzētāji veiksmīgi piedalās starptautiskās sīkdzīvnieku izstādēs. Latvijā ir visas iespējas paplašināt trušu audzēšanu, jo lielāko daudzumu vajadzīgās gaļas valsts importē. Galvenās vietējās gaļas noieta vietas ir pilsētu tirgi, daži lielveikali. Gaļas cena ļoti svārstās atkarībā no valsts reģiona – 7–15 eiro/kg.

Mācību dienas otrā daļā lektore Māra Butka stāstīja par mājputnu bioloģiskajām īpatnībām, šķirņu izvēli, audzēšanas, turēšanas metodēm, to piemērotību Latvijas apstākļiem, kā arī par mājputnu ēdināšanas un barības devu sastādīšanas pamatprincipiem.

Klausītāju vidū bija saimnieces, kurām ir pat 250 vistas. Taču mācīties ieradās arī interesentes, kuras vēlas mainīt savu saimniekošanas nozari un pašlaik tur vien piecas vistiņas.

Vistas tiek galvenokārt audzētas, lai cilvēks iegūtu pārtikas produktus: olas un gaļu. Bet tiek izmantotas arī vistu spalvas dūnas segu un spilvenu ražošanā. Latvijā viens iedzīvotājs vidēji patērē ap 200 olām gadā. Pērkot vistas, ir jāizvērtē, vai pirkt cālīšus vai jau paaugušās vistiņas. Pērkot cāļus, tie sāks olas dēt vēlāk. Vēl jārēķinās, ka dažādu iemeslu dēļ daļa cālīšu var nomirt, tāpēc vajag  iegādāties vairāk, nekā plānots vistas turēt. Cālēnu uzturēšanai nepieciešamas lielākas rūpes, sākumā jāsagatavo tāds kā inkubators, kaste, kur ir pietiekami smiltis un siltums. Pērkot vistas, jāņem vērā vairākas nianses. Vistas, kas turētas sprostos un nav redzējušas dienas gaismu, palaistas brīvībā dzīvoties, cita citu noknābās. Tāpat arī vecākās vistas var sākt knābāt jaunākās. Starp vistām var būt arī gailis, bet tas nav obligāti, jo arī bez gaiļa vistas dēj olas, tikai no tām nevar izšķilties cālīši. Līdz pirmajām salnām vistas labprāt dzīvojas pa āru un mielojas ar to, ko atrod, rušinoties pa zemi – kukaiņus, kāpurus. Putnus var barot ar kviešiem, auzām un miežiem, kukurūzu. Laukos vistiņām bieži dod arī to, kas palicis pāri no pašu ēdiena. Bet ir arī speciālā kombinētā barība. Noteikti vajag dot sāli, lai izskaustu kanibālismu. Kanibālisms parādās pieaugušām vistām. Tad jāpotē selēns vai to pievieno dzeramajam ūdenim.

Barot var zāli, biešu lapas, kāpostus (ziemā pakarina pie griestiem, lai tikai palecoties var aizsniegt), nezāļu saknes, grants ar akmentiņiem  – obligāti. Ziemā  – vitamīni: rīvēti burkāni, bietes, veterinārajā aptiekā nopērkami vitamīni (D, A).Vistas ir visēdāji. Obligāti  – kalcijs (izkaltētas un saberztas olu čaumalas, gliemežvāki). Pieaugušu vistu ūdens patēriņš dienā var sasniegt no 25 l uz 100 putniem dienā  (vēsais laiks – rudens, ziema, pavasaris) līdz pat 45 l dienā uz 100 putniem karstajā laikā vasarā. Ja vistas ganās brīvās turēšanas apstākļos, protams, viņas izmantos ikvienu iespēju padzerties gan no peļķēm, rasas pilēm uz zāles.

Nopietnas briesmas dējējvistām ir parazīti. Ērces var būt visā kūtī, tāpēc kūts ir regulāri jātīra, jādezinficē. Mazo ganāmpulku kūtīs var ierīkot pelnu vanniņas, kur vistām pērties.

Dējējvistu šķirnes

“Visi šie dējējvistu krosi ir diezgan līdzīgi, ar augstu dējību, nedaudz atšķiras vienīgi turēšanas vai ēdināšanas īpatnības. Ja putnus vēlas izmantot olu ražošanas biznesam, krosi jāizvēlas ļoti rūpīgi, ņemot vērā arī patērētāju pieprasījumu,” uzsver Pasaules putnkopības zinātniskās asociācijas Latvijas biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Butka.

Leghornas vistas ir sena, populāra šķirne Latvijā. Putni gadā izdēj 280–300 olu. Vienas olas svars ir vismaz 55 grami. Dējējvistas ir nelielas, sver tikai aptuveni 2 kg, gaiļi ir nedaudz smagāki un var būt 2,4–2,7 kg smagi. Olas sāk dēt 4,5–5 mēnešu vecumā. Baltās leghornietes olas dēj vismaz 200 dienu gadā. Selekcionāri radījuši ne tikai baltas, bet arī melnas, gaiši brūnas, tumši brūnas, zilas Leghornas vistas (eksistē vairāk nekā 20 nokrāsu), bet tās nav tik izplatītas. Šīs šķirnes vistas labi aklimatizējas, ir izturīgas, ātraudzīgas.

Vācijā izveidotais Lohmann Brown joprojām ir visvairāk izplatītais kross lielražošanā. Latvijā to audzē jau vairāk nekā divdesmit gadu. Šīs brūnās vistas ir tikpat augstražīgas kā Hy-line krosa putni.Vistas Lohmann Brown dēj lielas olas (to vidējais svars ir 63–64 g), bet retāk nekā ISA Brown šim krosam olas ir vidēja lieluma, toties putni ir ražīgāki.

Galvenā Lohmann Brown priekšrocība ir pieticība ēdināšanas ziņā, putni labprāt ēd, piemēram, rapšu raušus un spraukumus. Šo lopbarību ražo Latvijā. Vistas gadā dēj vismaz 300 olu, kam čaumala ir brūnā krāsā. Vistas dzīvmasa 20 nedēļu vecumā ir apmēram 1,6 kg, savukārt produktīvā cikla beigās tā sasniedz 2,4 kilogramus. Pieaugušos putnus, kuriem aktīvais dēšanas laiks beidzies, var nokaut un pārstrādāt, jo kautsvars ir vismaz kilograms. Cālīšu dzimumu var pazīt pēc pūkojuma krāsas: gailīši ir dzelteni, vistiņas – brūnas.

Dējējvistu kross Dominant ir izveidots firmā “Dominant” Čehijā. Izmantotas galvenokārt Leghornas, Rodailendas, Plimutrokas un Suseksas vistu šķirņu līnijas. Hibrīdās vistas gadā dēj 304–309 olas, to vidējā masa ir 62–75 g, tām ir gaiši brūna čaumala. Putni atšķiras ar augstu dzīvotspēju un mierīgu temperamentu, ir izturīgi pret slimībām. Liela priekšrocība ir tā, ka cāļus var viegli atšķirt pēc dzimuma: gailīši ir gaišākā, vistiņas – tumšākā krāsā.

Mācību otrā dienā devāmies uz Auces novada z/s «Imantas» pie Ģirta Antes, kurš īstenojis Mazo lauksaimnieku (15 000 eiro) projektu vistu kūts būvniecībai.

Ģirts iegādājies īpašumu 15 ha platībā netālu no Auces. Jau no bērnības patikusi lopkopība, un tā kā liellopus audzēt viņš nevēlējās, tad vecajā kūtī nolēma audzēt dējējvistas. Taču sākās dažādas problēmas un nācās izšķirties par projektu. Jaunajā kūtī viss sakārtots atbilstoši vistu labturības prasībām, Pārtikas un veteriānārā dienesta prasībām, kas atbilst olu ražošanai un tirdzniecībai. Saimniecība izaugusi no 20 vistām līdz teju 600 dējējvistām. Lai atbaidītu plēsējputnus, ganāmpulkā ir dažas pērļu vistiņas, kas ar savu skaļo balsi atbaida plēsējus.  Iegūtās olas katru dienu sver, marķē atbilstoši prasībām. Sākumā olas veda uz tirgu Jelgavā, bet tagad piegādā veikaliem, kūku cepējām un saviem «kundēm» Rīgā. Saimnieks gari un plaši stāstīja par grūtībām, ar ko saskāries, kamēr sakārtojis visus dokumentus atbilstoši PVD prasībām. Saimniecībā jābūt dažādiem uzskaites žurnāliem, piemēram barības aprites, olu ieguves, svēršanas, peļu caurumu uzskaite, olu taras uzskaite u. c. Tas aizņem ļoti daudz laika un nervu. Nākotnē Ģirts domā papildus olu ražošanai izveidot mazu tūrisma objektu, jo ir jau iegādātas dažādu šķirņu vistiņas savam priekam.

Nakamā apskates vieta bija Miltiņu pagastā biedrības «Trusis un citi» rīkotā ikgadējā šķirnes trušu izstāde. Mums bija iespēja apskatīt atvestos dažādu šķirņu trušus un redzēt, kā notiek šķirnes trušu vērtēšana. Vērtēšanu veica trušu ciltsdarba speciāliste Dace Kaula un komisija. Vērojām, pēc kādiem kritērijiem vērtē. Trusi sver, apskata apmatojumu, muskuļu masu, asti, ausis, zobus. Ja kaut viens no kritērijiem neatbilst, trusi izbrāķē. Biedrības truši piedalās arī izstādēs ārzemēs ar labiem rezultātiem. Izsādē bija lielie Flandri, Auntruši, Vīnes zilie, Burgundieši, Rekši, Liesmainie, Kalifornijas, Hototi, Lielā sinšila un arī pūkainie Angoras truši. Visi skaisti un mīļi.

Pēdējā apskates vieta bija Saldus novada Smiļģu ģimenes saimniecība Lutriņu pagasta centrā, kur iespējams aplūkot Lutriņu mazpulka dalībnieču iekārtoto un izveidoto trušu novietni un apskatīt visdažādāko šķirņu trusīšus, kuri ieguvuši godalgas ne vienās vien sacensībās. Saimniece iepazīstina ar trušu šķirnēm, garaušu ieradumiem, pastāsta gan par trušu barošanu un kopšanu, gan dzīvnieku sagatavošanu izstādēm.

Paldies Truškopības ciltsdarba specialistei Dacei Kaulai, Latvijas Sīkdzīvnieku audzētāju biedrības «Trusis un citi» valdes priekšsēdētājai Ilgai Mihmelei, z/s «Imantas» īpašniekam Ģirtam Antem un «Lutriņu truši» saimniecei Sarmai Smiļģei.

Mācības tiek nodrošinātas Lauku attīstības programmas (LAP) investīciju pasākuma 2014.-2020. gadam “Zināšanu pārneses un informācijas pasākumi” apakšpasākuma “Profesionālās izglītības un prasmju apguves pasākumi” ietvaros, LAD līguma Nr.LAD131118/P44,

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.

Sagatavoja Ilze Tomanoviča,

LLKC Saldus nodaļas Brocēnu lauku attīstības konsultante