Sava lauku saimniecība – dzīves labklājības stūrakmens

Meņģeles pagasta zemnieku bioloģiskajā saimniecībā “Murķīši” turpina mērķtiecīgi saimniekot Aiva Gobiņa un Jānis Mūrmanis.

Pirms pieciem gadiem Jānis ieguva galveno balvu Zemkopības ministrijas prestižā konkursa “Sējējs” nominācijā “Jaunais veiksmīgais zemnieks”, kā arī laureāta titulu jauno lauksaimnieku konkursā “Senču aicinājums”, ko iedibinājusi Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete kopā ar Zemnieku saeimu un žurnālu “AgroTops”. Šie tituli vien apliecina izsvērti pārdomātu, gudru, tālredzīgu un pašaizliedzīgu darbu lauksaimniecības jomā. Protams, ir ieguldīti ievērojami līdzekļi un pūles, lai uzturētu un aprūpētu gaļas liellopu ganāmpulku, iekoptu augsni, veidotu skaistu un ilglaicīgu apkārtējās vides ainavu, ar ko vēsturiski lepojušies mūsu Tēvzemes lauki. Priecē, ka arī attālos Latvijas nostūros tiek saglabātas stabilas vērtības un senču mantojums; labu saimnieku vidū netrūkst gados jaunu cilvēku. Mūsdienu lauku apvidu īstenība ir sūra un pretrunīga. Platību maksājumi mums joprojām negodīgi zemā līmenī. Valstij un lauksaimniekiem tā rūgta pieredze – smagi jāstrādā, jābūt zinošiem, drosmīgiem un uzņēmīgiem, reizēm pat jāliek lietā mazas viltībiņas, lai spētu ne tikai izdzīvot, bet arī sekmīgi ražot un nopelnīt. Kopumā tendence pozitīva – dzīvnieku ganāmpulki nav gājuši mazumā, platību maksājumiem pieteiktās teritorijas ik gadu palielinās; zemnieku iesaiste atbalsta programmās rāda, ka viņi domā par nākotni un attīstību.

Ceļš uz savu saimniecību

Jānis Mūrmanis un Aiva Gobiņa kopā ar atvasēm, Meņģeles skoliņas 5. un 2. klases audzēknēm Lauru un Laumu mīt Aivas dzimtajās “Avenu” mājās. Jānis kādreiz strādāja par traktoristu, bija saimniecības pārvaldnieks Bebru pagasta “Vecsiljāņos”, bet Aiva savulaik pildīja hipologa pienākumus Valsts policijas struktūrā, veica patrulēšanu galvaspilsētas Mežaparkā un Biķerniekos, kā arī informēja skolu jaunatni par darbu apkārtējās vides un sabiedriskās kārtības aizsardzībā.

Šobrīd savā bioloģiskajā saimniecībā Jānis un Aiva veiksmīgi turpina gaļas lopu audzēšanu, apsaimniekojot 200 hektārus zemes, lielākoties nomātās platības. ‘Šarolē’, ‘Herefordu’, ‘Limuzīnas’ un ‘Simentāles’ šķirnes pārstāvju ganāmpulkā ir 114 gaļas liellopi. Izaudzētie bullēni (rentablākais vecums ap astoņiem mēnešiem) dodas uz Lietuvas pierobežu – Ērberģi, kur atrodas Baltijas izsoļu nams. Atšķirībā no tuvākajām pieņemšanas adresēm tur samaksa vēlīgāka. Savukārt pašu audzētāju brāķētās teles tiek iemainītas vai tāpat nokļūst Ērberģē. Tirgus cenas situācija gan nav stabila.

Ikdienas darbu, profesionālu mācību un ieceru gaitā

Meņģelieši ir no tiem lauksaimniekiem, kuri rūpīgi izstrādā projektus un labprātīgi “sadzīvo” ar kredītiem. Jāievēro piecu gadu atmaksas termiņš, bet ieguvumi visnotaļ vērtīgi – pirms vairākiem gadiem uzcelta jauna liellopu novietne, ES prasībām atbilstoša kūtsmēslu krātuve, iegādātas funkcionālas tehnikas vienības – pļaujmašīna, adatu ecēšas, mēslu izkliedētājs u.c. Lieti noder arī pieredze, kas gūta izglītojošos semināros tepat dzimtenē un ārpus tās robežām – nesen Jānis saimniekošanas bonusā “ierakstīja” profesionālas apmācības Igaunijā un Dānijā.

Prāvās graudaugu platībās savām vajadzībām un pārdošanai “Murķīšos” kultivē vasaras kviešus, miežus un auzas. Priviliģētā statusā “Avenos” mājo zirgs. Tuvākajā nākotnē meņģelieši domā uzcelt ietilpīgāku šķūni, ierīkot šķidro mēslu lagūnu, mazliet attālākos plānos ir graudaugu torņa izbūve. Lai gan šīs vasaras laika apstākļi nelutināja, lopbarības ziemas krājumi sagādāti – 900 ruļļi skābbarības un 600 – siena. Cerams, ka izdosies iekļauties labvēlīgajās pļaujas un kulšanas dienās…

Problēmu netrūkst, bet galvenais ir paša darbs un uzņēmība

Skaidrs, ka lauku saimniecībā jārēķinās ar objektīvām un subjektīvām grūtībām. Lielas izmaksas paģēr zemes apstrāde, augsnes ielabošana, mēslošana, remontdarbi un rezerves daļu pirkums. Īpaša sāpe par grantsceļu bēdīgo stāvokli. No Meņģeles saimniecisku darīšanu labad visbiežāk nākas kursēt līdz Vecbebriem, Aizkrauklei un Jēkabpilij. Ļoti uztrauc arī mazās lauku izglītības iestādes nākotne (optimizācija). Skumji, ka valstiskā līmenī lauksaimniecība netiek pienācīgi atbalstīta, arī paši zemnieki ierāvušies “savā kaktā”, trūkst mērķtiecīgas, savstarpēji izdevīgas, saskaņotas kooperācijas. Graudaugu audzētāji vēl turas kopā, piensaimniecībā bija krīze, nu viņi saņem mazliet lielāku finansiālu atbalstu, bet gaļas liellopu turētājiem jācīnās pašiem. Projektu veidā valsts cenšas palīdzēt mazajiem un vidējiem zemes apsaimniekotājiem, bet bankas nav pretimnākošas. Riņķa deja – atkal nekā...

Jānis un Aiva tomēr ir apņēmības pilni turpināt veiksmīgi iesāktās lietas, laukos vari būt neatkarīgs, brīvs, baudīt dabas veltes, skaņas, krāsas un skaistumu, kā arī nodrošināt labu, ekoloģiski veselīgu iztikšanu, atrast laiku vaļaspriekiem.

Māris Griņevičs,

Ogres novada lauku attīstības konsultants