Foreļu audzēšana piemājas dīķī ģimenes vajadzībām

Forele ir ekskluzīva zivs ar izcilām garšas īpašībām, kuru, izmantojot zināšanas par pareizu tās aprūpi, var izaudzēt piemājas ūdeņos pieklājīgā izmērā pat vienas vasaras laikā. Kādas ir pamata zināšanas?

Daudziem radies priekšstats, ka foreļu audzēšana iespējama tikai caurtekošos ūdeņos. Patiesībā foreles var audzēt ne tikai straujās, avotainās upītēs, bet arī piemājas dīķos, kas var būt pat bez caurteces. Par to arī turpinājumā, jo šajā rakstā es runāšu tieši par varavīksnes foreļu (latīņu Oncorhynchus mykiss) audzēšanu piemājas dīķī. Lūdzu nejaukt ar strauta forelēm (latīņu Salmo trutta fario), kuras mājo daudzās Latvijas upītēs un audzēšanai dīķos, manuprāt, nav piemērotas. 

 

 

Lai dīķī sekmīgi izaudzētu foreles, tam jābūt piemērotam foreļu audzēšanai, proti, šai sugai domātam dīķim vajadzētu būt vismaz 2 m dziļam, ideāli būtu 2–4 m dziļums. Stāvi krasti palīdzēs dīķī noturēt vēsāku ūdens temperatūru karstajos vasaras mēnešos. Protams, optimālā variantā šeit runājam par nolaižamu dīķi, aprīkotu ar meniķi, lai pirms rudens saliem varētu dīķa ūdeni nolaist un novākt vasarā izaudzēto, bet mājas apstākļos iespējams darboties arī ar nenolaižamu dīķi. Ļoti svarīgi zināt, ka foreles nav ieteicams audzēt polikultūrā, t.i., vienā dīķī kopā ar tādām zivīm kā karpas, līņi, amūri, platpieri, karūsas. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, jau tāpēc, ka tās ir aukstūdeņu zivis, kuras nevar veiksmīgi izaudzēt kopā ar siltūdeņu zivīm – abām šīm zivju grupām nav iespējams vienlaicīgi nodrošināt optimālus dzīves apstākļus. Otrkārt, sugas, kas barojas no grunts, padara ūdeni duļķainu, bet foreles pamatā barojas ūdens slānī un daudz labāk jutīsies dzidros un labi caurskatāmos ūdeņos. 

No estētiskā viedokļa skatoties, foreļu dīķis varētu būt daudz pievilcīgāks piemājas ainavā, jo, pretēji duļķainajam karpu dīķim, foreļu dīķis vienmēr būs ar dzidru ūdeni, tiesa, ar vēsāku gan.

 

 Trīs būtiski apstākļi, kuri jāizvērtē, pirms uzsākt foreļu audzēšanu:

• ūdens temperatūra;

• skābekļa līmenis ūdenī;

• barības daudzums

 

 

Visam pamatā tas, ka forele ir aukstūdeņu zivs. Tas nozīmē, šī zivs vislabāk jutīsies un augs ūdens temperatūrā amplitūdā no +12 ⁰C līdz +18 ⁰C. Ja temperatūra pārsniedz +20 ⁰C, jāsāk samazināt izbarojamās barības daudzums. Ūdenim pārlieku sasilstot un  pārsniedzot temperatūru +25 ⁰C, jau pastāv liels zivju bojāejas risks. Pēc paša pieredzes varu teikt, ka šovasar ap Jāņiem, kad ūdens temperatūra dīķī sasniedza +25,6 ⁰C, nobeidzās tikai dažas foreles (ap 3% no kopējā skaita), ko es vērtēju kā nelielu atbirumu šādos kritiskos apstākļos. Ko darīt šādā situācijā? Pirmkārt – zivis jāpārstāj barot. Otrkārt – iespēju robežās jācenšas samazināt dīķa ūdens temperatūru. Nelielos dīķos var pumpēt aukstu ūdeni, piemēram, no dziļurbuma, kur parasti ūdens temperatūra ir ap +8 ⁰C. Tā kā pazemes ūdeņos skābekļa praktiski nav, tad būtu ļoti ieteicams šo ūdeni pirms ielaišanas dīķī bagātināt ar skābekli. To var izdarīt, ūdeni pludinot pa “trepīti”, vai arī ļaujot tam brīvi krist dīķī, teiksim, no 1 metra augstuma, vai tecinot caur “dušu”. Lielā dīķī ietekmēt ūdens temperatūru ir diezgan grūti – jo lielāks ūdens daudzums, jo mazākas temperatūras svārstības. Labā ziņa, ka šādā dīķī ūdens temperatūra arī tik ātri nepakāpsies.

 

 

Otra ļoti svarīga lieta foreļu audzēšanā ir skābekļa daudzums ūdenī. Šis ūdens fizikālais parametrs forelei ir ļoti būtisks, un izšķīdušā skābekļa līmenis ūdenī jānodrošina ne zemāks par 7 ppm. Šeit novērojama saistība ar iepriekš minēto ūdens fizikālo parametru – ūdens temperatūru, proti, jo augstāka temperatūra, jo grūtāk ūdenī šķīst skābeklis. Līdz ar to var secināt, ka praktiski jebkurā dīķī skābekļa līmenis pavasara un rudens sezonā visdrīzāk būs piemērots foreļu audzēšanai, bet problēmas var rasties vasarā. Ko darīt šajā gadījumā? Nelielā dīķī ūdeni ar skābekli var bagātināt ar dažāda veida aeratoriem. Kā vienkāršu ūdens aerācijas veidu varu minēt membrānas kompresoru ar iegremdējamu difuzoru. Šī aprīkojuma priekšrocība ir salīdzinoši nelielais elektrības patēriņš (3–10 eiro/mēn. atkarībā no iekārtas jaudas). Šāda veida ūdens aerācija papildus ūdens bagātināšanai ar skābekli veic arī augšējo silto un apakšējo auksto ūdeņu maisīšanu, līdz ar to tiek mazināta ūdens statifikācija, proti, siltā un aukstā ūdens noslāņošanās, kas ir ļoti izteikta parādība dīķos vasarā. Vēl šis pats aerators labi noderēs ziemā, kad būs uzsalis ledus un būs jāsāk uzmanīties no foreļu slāpšanas. Tieši tāpat kā vasarā, darbinot aeratoru, tiks maisīts ūdens, tikai šoreiz no apakšas tiks celts augšā siltais ūdens, tādējādi turot vaļā āliņģi vairāku kvadrātmetru platībā pat -20 ⁰C un zemākā temperatūrā.  

 

 

Barības nodrošināšanai pastāv divas iespējas. 

Pirmā iespēja: nodrošināt forelēm dabisko barības bāzi dīķī. Foreles pamatbarība dabā ir bentoss, ūdenī iekrituši kukaiņi un citas zivis. Zināms, lai forele izaugtu par 1 kg, tai būs nepieciešams apēst aptuveni 10 kg sīkzivju, kukaiņu un bentosu. Līdz ar to dīķī būtu lietderīgi ielaist tik daudz foreļu, lai viņām pietiktu barība līdz rudenim, pretējā gadījumā foreles būs pusbadā un augs lēni.  

 

Otrā iespēja: nodrošināt foreles ar profesionālo barību. Šādā veidā pat nelielā dīķī var izaudzēt samērā lielu daudzumu zivju. Piemēram, nelielā, 1500 m² dīķī, pavasarī ielaižot 30–50–80 g lielus mazuļus, rudenī var tikt pie 1 kilogramu smagām un pat lielākām forelēm, otrās vasaras beigās, pie labas barošanas, šīs pašas foreles jau būs 2–3 kg lielas. Šādā dīķi iespējams izaudzēt līdz pat 100–200 kg zivju gadā, kas, manuprāt, ģimenes un draugu pulciņa vajadzībām ir pilnīgi pietiekami. Latvijā pieejama diezgan liela foreļu barību daudzveidība vismaz no pieciem ražotājiem, un katram ražotājam ir dažāda veida barība. Barības izvēli atstāju jūsu pašu ziņā. Viena lieta, ko der zināt par barošanu – ja zivīm novērojamas veselības problēmas, par ko liecina uzvedības vai izskata izmaiņas, pirmais, ko darīt, jāsamazina izbarojamās barības daudzums vai jāpārstāj barot vispār. Pirmais signāls, ka forele dīķī nejūtas labi, ir nereaģēšana uz barību.

 

Noslēgumā droši var apgalvot – ūdens kvalitāte būs galvenais priekšnosacījums jūsu zivju audzēšanas panākumiem vai neveiksmēm. Bet katra neveiksme paver vārtus jaunām veiksmēm.

Draudzīgs ieteikums no manas personiskās pieredzes – negaidiet rudeni, bet, ja foreles sasniegušas jau 300 g svaru, sāciet tās ķert ēšanai. Tādējādi tas būs notikums ģimenei un draugiem visas vasaras garumā un sniegs gandarījumu par jūsu ieguldīto laiku, darbu un rūpēm. Jūs jau zināt, ka arī pēc dīķa aizsalšanas foreles turpina ķerties uz makšķeres. Lai nenonākat situācijā, ka pēc bargas ziemas jūs atrodat savas taupītās foreles peldam ar vēderiem uz augšu un derīgas vien apkārtnes plēsēju mielastam. Galu galā, nākamais pavasaris nāks ar jauniem foreļu mazuļiem un jaunu audzēšanas sezonu, kura var būt līdzīga iepriekšējai, bet nekad ne tāda pati. 

 

Nedaudz pārfrāzējot Latvijā populāro šefpavāru Mārtiņu Rītiņu, kas var būt  labāks par tikko ķertu foreli brokastīs, pusdienās vai vakariņās, no pašu dīķa?