Zivsaimniecībās pavasarī darāmie darbi

Patlaban ir interesants laiks. Liepājas pusē sniegs pilnībā nokusis un ir pavasarīga sajūta, savukārt Alūksnē sniegs ir vismaz pusmetra biezumā un nopietna sniega kušana nemaz nav sākusies, kaut arī strautiņi daudzviet jau atdzīvojušies. Lai kā būtu, agrāk vai vēlāk pavasaris pienāks kā Kurzemē, tā Vidzemē! Ir palicis pavisam nedaudz, līdz nokusīs ledus virs ziemošanas dīķiem, tiks uzpildīti vasaras audzēšanas dīķi un sāksies atkal jauna zivju audzēšanas, jaunu kopēju piedzīvojumu un izaicinājumu pilna sezona.

Bet ko darīt tagad, kad uz dīķiem vēl ir ledus sega?

Iesaku veidot pie dīķa darāmo darbu sarakstu:

Piemēram – inventāra sagāde un vecā inventāra revīzija. Ziema, protams, kārtīgam zivkopim ir domāta, lai salabotu inventāru vai sagādātu jaunu, vai papildinātu esošo. Protams, darbojoties ar zivju audzēšanu profesionāli vai amatiera līmenī ir nepieciešams inventārs. Visdažādākais – sākot ar konteineriem zivju pārvietošanai, aerācijas sistēmām (īpaši noderīgas ziemošanas periodā, bet ne tikai), zivju uztveršanas tīkliņiem, gan velkamajiem tīklu vadiem, gan zvejas tīkliem. Vajadzīgas dažādas zivju barotavas, barošanas un šķirošanas galdi, laivas, laipas, ūdenī izšķīdušā skābekļa mērītāji, spaiņi, vanniņas, un tā vēl varētu turpināt uzskaitīt…

Nedaudz vairāk par zivju barotavām

Zivju barošanai tiek izmantotas gan elektriski, gan mehāniski darbināmas ierīces. Pirmās ir labas ar to, ka tām var noregulēt laiku, cik reizēs dienā zivis barot, kā arī konkrētu izbarojamās barības daudzumu, un tas tiks precīzi izbarots katru dienu. Mīnuss šādai barotavai ir tāds, ka tā pati “neseko” līdzi, vai izbarotā barība tiek apēsta un vai, gluži otrādi, izbarots par maz, barotavai ir pilnīgi vienalga, vai zivīm šodien ir apetīte vai nav, tādēļ saimnieka uzmanība tomēr būs nepieciešama. Šāda tipa barotavas ir piemērotas lašveidīgajām zivīm, piemēram, varavīksnes forelēm, jo šo barotavu darbu var kombinēt ar zivkopja darbu tādā veidā, ka var iestatīt barības dienas normu nedaudz mazāku par nepieciešamo, un atlikušo var izbarot vakarā manuāli kaut vai reizi nedēļā, vai biežāk. 

Arvien populārākas kļūst pendeļveida zivju barotavas, kas būtiski atvieglo zivju barošanu vasarā, kad bieži vien visādu darbu pilnas rokas, un pie dīķa sanāk pieiet reizi nedēļā, citreiz pat retāk. Ja zivis netiek barotas, tās, protams, augs daudz lēnāk, vai, ja dīķī zivju būs ļoti daudz, cerēto pieaugumu rudenī var arī nesagaidīt  Šīs barotavas vairāk  piemērotas karpveidīgajām zivīm, lašveidīgajām mazāk, jo pēdējās mēdz ar šīm barotavām “spēlēties” un “izdauzīt” no barotavas barību vairāk, nekā spēj apēst, un izveidot zem barotavas barības kalnu, kas sāk ūdenī bojāties. Šo barotavu lielais pluss ir tāds, ka zivis pašas,  piepeldot pie barotavas, var sevi “apkalpot”, proti, sistēma šeit ir tāda: dīķa gruntī ir iedzīti trīs mieti (50 x 100 mm šķērsgriezumā) tā,  lai mietu gali ir aptuveni metru virs ūdens. Uz šiem mietiem uzliek barotavu–tvertni, no kuras ūdenī ieiet metāla stienītis – pendelis vai svārsts. Pendeļa augšpusē ir neliels šķīvītis, kurš, atrodoties miera stāvoklī, tvertnē esošajai barībai neļauj birt ūdenī. Šo svārstu pakustinot, ūdenī no šķīvīša iebirst nedaudz no barotavā iebērtās barības. Iebirušo barību zivis uzreiz apēd, turpina kustināt svārstu un ēst, līdz vēders ir pilns. Barotavas ir pieejamas ar dažādu ietilpību no 5 līdz 150 kg, speciāli pasūtot ir iespējams tikt arī pie lielākām. Ja dīķis ir 0,5–1 ha, ar šādu (150 kg) pilnu uzpildītu barotavu zivis būs paēdušas 1–2 nedēļas arī tad, ja saimnieks būs aizņemts citos darbos. Te uzreiz jāsaka, ka izbarojamās barības daudzums dienā/nedēļā būs tiešā veidā saistīts ar zivju daudzumu (kg) dīķī. Ja laika apstākļi nerosina zivīm apetīti, barotavā iebērtā barība stāv sausumā un nebojājas, līdz ar to arī nerada nekādus zaudējums saimniekam.

Ar šo barotavu iespējams barot jebkāda veida granulētu zivju barību, kā arī dažādus graudus, putraimus, zirņus utt.

Par cita tipa barotavām noteikti vēl parunāsim kādā citā reizē. Tagad jāiet laukā un jāpavēro dīķi, un jāskatās, kas tur darāms.

Februāris, marts ir piemērots niedru un citu ūdenszāļu pļaušanai, ja tas vēl nav izdarīts ziemas mēnešos. Mazākos dīķos to var darīt ar rokas instrumentiem, lielākās platībās, ja ledus kārta ir pietiekoši bieza, to var veikt ar traktoru. Nopļautās ūdenszāles vai nu aizvāc no dīķa, vai arī sakrauj kaudzēs un sadedzina, jo pelni būs labs mēslojums dīķim.

Martā īpaši nepieciešams pievērst uzmanību skābekļa daudzumam ūdenī, tam, vai zivis dīķos nesāk slāpt. Lūk, daži paņēmieni, kā novērst zivju slāpšanu:

- ievietot gaisa aeratorus, kas uztur dīķī neaizsalstošu āliņģi;

- ievietot āliņģī sūkni un pārsūknēt ūdeni uz blakus esošu āliņģi, cauruli novietojot 0,5–1,0 m virs ūdens, ļaujot ūdenim brīvi krist, kas arī turēs neaizsalstošu āliņģi, tādējādi ūdenim bagātinoties ar skābekli un tajā pašā laikā dīķa ūdeni atbrīvos no gāzēm, kas radušās ūdens augiem sadaloties;

- no sentēvu metodēm kā interesantu paņēmienu varu minēt koka statņu karkasa izveidi – pie vertikāliem dīķa gruntī iedzītiem stabiem horizontāli uztaisa karkasu ar aprēķinu, lai horizontālā karkasa daļa iesalst ledū. Ūdens līmenim dīķī pazeminoties, zem ledus veidosies gaisa kabatas. Šie priekšdarbi gan būtu veicami vasarā, pirms rudens lietavām, kad dīķī ūdens līmenis ir zemāks. Šī metode, kā jau minēju, ir interesanta, bet tajā pašā laikā arī ļoti specifiska un pielietojama noteiktos  apstākļos, galvenokārt zivju audzētavu ziemošanas dīķos;

- zāģēt āliņģus, tajos ievietot meldrus, notīrīt ledus laukumiņus no sniega, lai saules gaisma var apspīdēt zemūdens augus, tādējādi ražojot skābekli fotosintēzes rezultātā, savukārt šie paņēmieni, manuprāt, prasa salīdzinoši lielu darbu un, galvenais, ir maz efektīvi.

Zivju slāpšanas risks vienmēr būs lielāks seklos, dūņainos un zāļainos dīķos.

Martā var veikt dīķu kaļķošanu uz ledus. Še jāņem vērā faktors, cik dīķim ir liela ūdens pieplūde pavasarī palu laikā, jo,  vairākkārt apmainoties ūdenim, ir risks, ka arī kaļķis tiks aizskalots un paveiktais nebūs saimnieciski izdevīgi. Kaļķošana būtu veicama vismaz reizi četros, piecos gados.

Jāpievērš uzmanība arī dīķu meniķiem. Ja tas ir iesalis, tad būtu jāapskalda ledus, lai, ūdens līmenim strauji ceļoties, tas netiek bojāts un izcilāts. Ļoti viegli meniķi no ledus var atbrīvot ar aeratora vai sūkņa palīdzību.

Martā, aprīlī notiek līdaku nārsts. Zivju audzētāji nodarbojas ar vaislas zivju slaukšanu un ikru inkubēšanu.

Ja palu ūdeņi ir noskrējuši, dīķus var mēslot ar vismaz gadu, bet drošāk būtu, ar pāris gadu veciem kūtsmēsliem (dīķī, tāpat kā piemājas dārzā, svaigi kūtsmēsli nav vēlami). Nelielos daudzumos dīķu mēslošanai ļoti labi var izmantot liellopu vircu, kas aizstās amonija salpetra un superfosfāta lietošanu, tādējādi būtiski paaugstinot dīķa dabisko produktivitāti. Dīķa dabiskā produktivitāte ir zivju daudzums, ko dīķis var izbarot bez papildus piebarošanas.

Aprīlī un maijā, kamēr ūdens ir salīdzinoši auksts, dīķos ir īstais brīdis papildināt zivju resursus – ielaist dīķos zivis.

Pavasaris vairs nav aiz kalniem, dienas kļuvušas jūtami garākas, nupat jau drīz būs jālaiž zivis. Un jāsāk jaunā sezona.

Uz tikšanos pie dīķiem!

Raivis Apsītis,
LLKC eksperts zivsaimniecībā

Foto: Raivis Apsītis