Iespējas, pieredze un izaicinājumi

11. Jūnijs 2019.

LLKC sadarbībā ar Zemkopības ministriju organizēja divu dienu semināru ciklu “Iespējas, pieredze un izaicinājumi iekšējo ūdeņu resursu apsaimniekošanā”. Semināri tika veidoti ar mērķi stāstīt, skaidrot un palīdzēt izprast iespējas, ko sniedz iekšējo ūdeņu resursu apsaimniekošana, lai veicinātu sabiedrības, nevalstisko organizāciju un pašvaldību iesaisti iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā.

Pirmā semināra diena “Iekšējo ūdeņu apsaimniekošanas tiesiskie nosacījumi un zivju resursu pārvaldības iespējas”, kas norisinājās 3. aprīlī LLKC telpās Ozolniekos, tika veltīta teorētiskās informācijas – likumdošanas un citu normatīvo aktu – prasību skaidrošanai no iekšējo ūdeņu resursu pārvaldībā iesaistīto organizāciju viedokļa. Savukārt otrajā dienā – “Labā prakse un pieredze iekšējo ūdeņu resursu apsaimniekošanā”, kas norisinājās 11. aprīlī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” (BIOR) telpās, uzsvars tika likts uz praktisko pieredzi, padomiem, kā saimniekot labāk. Pieredzē dalījās esošie iekšējo ūdeņu apsaimniekotāji, zinātniskie institūti un citas organizācijas.

Civillikuma I pielikumā publisko ūdenstilpju statuss ir piešķirts 207 ezeriem un 42 upēm, savukārt II pielikumā iekļauti 208 ezeri, kuros zvejas tiesības pieder valstij, bet III pielikums paredz, ka 17 upēs vai to daļās zvejas tiesības pieder vienīgi valstij. Valsts zvejas tiesības ezeros un upēs noteiktas vairāk kā 87 000 ha platībā (no 150 000 ha kopējās ūdeņu platības). Visiem pārējiem iekšējiem ūdeņiem ir privāto ūdeņu statuss.

Avots: ZM

1. attēls. Iekšējo ūdeņu zivju resursu pārvaldība

Lai neapjuktu un izprastu, kādi ūdeņi, kam pieder, kurš tajos drīkst saimniekot un kā darbojas iekšējo ūdeņu resursu pārvaldība Latvijā, Zemkopības ministrijas (ZM) Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš skaidroja, kādas organizācijas iesaistītas iekšējo ūdeņu pārvaldībā, kāda ir katras kompetence un kā tās savstarpēji sadarbojas (skat. 1. att.).

ZM pārstāvis skaidroja, kādas ir iespējas iekšējo ūdeņu zivju resursu apsaimniekošanā. Likumdošana paredz iespējas iznomāt publiskās ūdenstilpes (ezerus, upes un ūdenskrātuves): rūpnieciskajai (komerciālā, pašpatēriņa) zvejai, makšķerēšanai, vēžošanai un zemūdens medībām, arī akvakultūras dzīvnieku audzēšanai; kultūrvēsturisko un dabas objektu aizsardzībai; dzeramā ūdens apgādei un ūdens ņemšanai īpašām vajadzībām; zinātniskās pētniecības darbiem; rekreācijai (atpūtas uz ūdeņiem un peldvietu organizēšanai) un ūdenssportam; ūdensceļu izmantošanai; hidrotehnisko būvju celtniecībai, ekspluatācijai un ūdensspēka izmantošanai; peldbūvju izvietošanai vai, lai ierīkotu citus ar pakalpojumu sniegšanu saistītus objektus. Pēc Baltijas vides foruma 2015. gada pētījuma datiem, pašvaldības ūdenstilpes biežāk iznomā darbībām, kas saistītas ar zivju izmantošanu, rekreāciju, ūdenssportu un peldbūvju izvietošanu.

Avots: ZM

2. attēls. Licencētā makšķerēšana iekšējos ūdeņos

Viens no populārākajiem iekšējo ūdeņu apsaimniekošanas veidiem ir Licencētās makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību (MVZM) ieviešana. Patlaban 78 Latvijas iekšējos ūdeņos tiek organizēta licencētā MVZM, ko īsteno 58 licencētās makšķerēšanas organizētāji (skat. 2. att.).

Licencētās MVZM saskaņā ar noteikumiem ievieš, lai attiecīgām zivju un vēžu sugām noteiktu ieguves apjoma un rīku limitu vai ieguves kārtību, kas atšķiras no MVZM noteikumos paredzētās kārtības. Licencētās MVZM organizē: vietējā pašvaldība vai pašvaldības pilnvarota persona savā administratīvajā teritorijā esošajos publiskos ezeros un upēs, kā arī privātos ezeros, kuros zvejas tiesības pieder valstij; privāto ūdeņu īpašnieks vai privāto ūdeņu īpašnieka pilnvarota persona – privātos ūdeņos, kuros zvejas tiesības nepieder valstij. Papildus citiem MK noteikumos paredzētajiem licencēto MVZM organizētāju pienākumiem tiem jāuzskaita: pārdotās un izsniegtās licences, iegūtie lomi par iepriekšējo gadu. Pārskats ir būtisks datu avots, lai BIOR varētu veikt attiecīgo ūdeņu zivju vai vēžu resursu izmantošanas novērtējumu, kas ļautu plānot turpmāko ūdeņu zivju resursu izmantošanu.

ZM pārstāvis informēja klātesošos arī par finansējuma piesaistes iespējām ūdeņu apsaimniekošanai, kas apkopotas 3. attēlā.

Avots: ZM

3. attēls. Finansējuma piesaistes iespējas ūdeņu apsaimniekošanai

Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Pierīgas reģionālās administrācijas direktors Andris Širovs semināra dalībniekiem radīja izpratni par ūdeņu apsaimniekošanu dabas aizsargājamās teritorijās vai to tiešā tuvumā. Stāstīja par to, kā DAP veic iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu, par ūdeņu izmantošanu un to ierobežojošām prasībām, kā arī minēja labās prakses piemērus ūdeņu apsaimniekošanā dabas aizsardzības teritorijās.

DAP ir tā organizācija, kas ūdeņu apsaimniekošanā uz ūdeņiem raugās ne vien no zivju resursu viedokļa, bet arī no to tuvumā mītošo zvēru un putnu, kā arī augu, ainavisko vērtību un vides saglabāšanas viedokļa. Andris Širovs uzsvēra, ka atbilstoši Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem kopumā augstai vai labai ekoloģiskai kvalitātei pēc 2017. gada virszemes ūdeņu kvalitātes monitoringa rezultātiem atbilst ~21% ūdensobjektu, lielāko daļu veido vidējas ekoloģiskās kvalitātes ūdensobjekti. Atbilstoši DAP datiem no projekta “Dabas skaitīšana” ūdeņu kā biotopu kvalitāte arī nav vērtējama kā izcila, jo dominē vidējas kvalitātes biotopi. Tā kā lielākā daļa ūdensobjektu savā starpā ir saistīti, darbības ārpus aizsargājamām dabas teritorijām ietekmē ūdensobjektus arī aizsargājamās dabas teritorijās, un otrādi. Piemēram, aizauguma ar ūdensaugiem mazināšana, viļņošanās efekta pastiprināšana, vēja koridoru veidošana, koku sagāzumu likvidēšana u. c. – pasākumi, kas gan uzlabo ūdensobjekta kvalitāti, gan ainavu un paaugstina rekreācijas potenciālu.

Valsts vides dienesta (VVD) Zvejas kontroles departamenta Iekšējo ūdeņu kontroles daļas vadītājs Eduards Sproģis skaidroja VVD sadarbību ar pašvaldībām zvejas kontrolē. VVD iekšējo ūdeņu kontroles 32 inspektoru pārraudzībā ir:

2256 ezeri ar kopējo platību ap 100 000 ha (262 ezeri >50 ha; 490 >10 ha; 13 >1000 ha);
796 ūdenskrātuves (304 >1 ha);
12 400 upes ar kopējo garumu ap 37 350 km (17 upes garākas par 100 km; 880 > 10 km).

Pēc VVD aplēsēm, Latvijas iekšējos ūdeņos ir ap 1200 pašpatēriņa zvejnieku, 300 komerczvejnieku (uzņēmumu) un ~120 000 makšķernieku. Ūdens bioloģisko resursu kontroli valstī veic VVD, DAP, pašvaldības un to pilnvarotās personas, VVD pilnvarotās personas (sabiedriskie inspektori) un Valsts policija.

Avots: VVD

4. attēls. VVD lēmumi par zvejas un makšķerēšanas noteikumu pārkāpumiem

VVD pieņemto lēmumu skaits par zvejas un makšķerēšanas noteikumu pārkāpumiem iekšējos ūdeņos – par VVD inspektoru sastādītajiem protokoliem u. c. atspoguļots 4. attēlā.

VVD inspektoru sadarbība ar pašvaldību policiju un pilnvarotajām personām ir dažāda – lielākoties pašvaldības pāradresē ziņojumus par nelikumīgu zveju vai rīkiem VVD, jo atsevišķām pašvaldībām nav policijas vai pilnvaroto personu zvejas kontrolē, citreiz, kad VVD inspektori netiek uz pārkāpuma vietu, aizbrauc pašvaldības policija. Kopīgi reidi tiek rīkoti mazāk. Sevišķi cieša sadarbība VVD zvejas kontrolē notiek Alūksnes novadā, kur VVD ar pašvaldību kopīgi izmanto zvejas kontroles aprīkojumu. VVD vēlētos, lai nākotnē šī sadarbība arvien uzlabotos, palielinoties pašvaldību iesaistei zvejas un makšķerēšanas noteikumu ievērošanas kontrolē, jo šobrīd mazāk nekā puse pašvaldību veic vai piedalās zvejas un makšķerēšanas kontrolē.

Lai skaidrotu zinātnes nozīmi iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā, semināros tika aicināti arī zinātniskie institūti – BIOR un Vides risinājumu institūts (VRI).

BIOR pārstāvji informēja par pētījumiem Latvijas ūdeņos, par to, kā tiek veikti pētījumi, kādus datus izmanto, kā nosaka resursu stāvokli un izstrādā ieteikumus to izmantošanai. BIOR arī skaidroja jautājumus par iekšējo ūdeņu zivju resursu izmantošanu un krājumu papildināšanu, dalījās ar zivju atražošanas pieredzi Latvijā, pozitīvajiem un negatīvajiem piemēriem. Pirms veikt zivju resursu papildināšanu, jāsaprot, kāpēc to darīt. Vai ir nodarīti būtiski kaitējumi zivju resursiem? Kādu zivju sugu pietrūkst? Vai tiešām zivju pietrūkst? Kas notiks, ja nepapildinās zivju resursus? Svarīgi izvērtēt zivju mazuļu ielaišanas rezultātus, izdarīt secinājumus, vai zivju ielaišana nesusi gaidāmo rezultātu: pieauga nozvejoto zivju daudzums, pieauga makšķernieku lomi, pieauga pārdoto licenču skaits, sociālekonomiskie ieguvumi, kādi citi rādītāji uzlabojušies. Zinātnieki var palīdzēt padziļināti izprast zivju mazuļu ielaišanas efektivitāti, veicot monitoringu vai pētījumu vairāku gadu garumā.

Rūpnieciskā zveja kā viens no tradicionāliem iekšējo ūdeņu resursu izmantošanas veidiem Latvijas teritorijā pastāvējis jau akmens laikmetā, zveja līdzās medniecībai un visādu ēdamu lietu vākšanai bija ļoti nozīmīga iedzīvotāju saimniecības sastāvdaļa, iespējams, daudzviet pat svarīgāka par medībām. Uz to norāda apmetņu izvietojums pie ūdeņiem, piemēram, Burtnieku un Lubāna ezeriem, iegūtie zivju kaulu paraugi un daudzveidīgu zvejas rīku atradumi. Turklāt zveja tiek uzskatīta par stabilu pārtikas līdzekļu gūšanas veidu, ar kuru varēja nodrošināt iztiku dažādos gadalaikos, un tas veicināja pāreju no klejotāju dzīvesveida uz vietsēdību un pirmo ciematu izveidošanos. Pētot rūpniecisko zveju Latvijā, secināms, ka pēckara periodā valstī strauji uzsāk zivju ieguvi, – intensīvi apzvejoja daudzus ezerus, zvejā izmantoja visdažādākos rīkus, augstas nozvejas, no esošajiem ūdeņu resursiem bija jāiegūst maksimāli daudz olbaltumvielu, jo tāds bija augstākās varas uzstādījums. Pagājušā gadsimta 60. gados Latvijas iekšējos ūdeņus apzvejo mazāk, daudzus ezerus atstāj “atpūsties”, bet kopš 70. gadiem novērojama pakāpeniska zvejas intensitātes samazināšanās. Laikam ejot, ar dažādiem ierobežojumiem kā zvejas rīku aizliegumiem, mazāku limitu, mazākā ezeru platībā arī zvejojam mazāk.

BIOR pētnieki secinājuši, ka ar zvejas rīku limitu, kāds noteikts pašlaik, zivju resursu pārzvejošana nav iespējama, jo daudzviet (praktiski visās upēs un daudzos ezeros) rūpnieciskā zveja nav atļauta, ūdenskrātuvēs ar tīkliem zvejot nav atļauts, zvejas rīku limiti gadu no gada tiek samazināti. Tāpat secināts, ka mazāk vērtīgo zivju proporcionāli vienmēr bijis vairāk, tāda ir piramīda mūsu ūdeņu zivju pasaulē. Vai zvejnieki, kas izmanto mazāko resursu daļu, apdraud lielāko resursu daļu, ko izmanto makšķerēšanā? Vai makšķernieki noķer vairāk? Nav iespējams novērtēt. Bet lielākā daļa, ko nenoķer zvejnieks, dabiski nomirst, nevis beidz savu dzīvi zvejnieku rīkos.

BIOR pārstāvji skaidroja pareizas upju tīrīšanas un dzīvotņu atjaunošanas galvenos principus, akcentējot to, ka, domājot par projektu īstenošanu upē, vēlams domāt par upi kopumā nevis tikai kādu tās daļu, citādi īstenoto darbību rezultāts var būt īslaicīgs. Plānojot upju tīrīšanas darbus, jāievēro šādi pamatprincipi:

iespēju robežās jāvēršas pret problēmu cēloņiem nevis sekām. Vispirms jānovērtē pašreizējais stāvoklis un tā cēloņi, jāidentificē problēmas, iespējamās rīcības to novēršanai un iespējamie ierobežojumi. Jānosaka pasākumu mērķi izmērāmos lielumos;
plānoto pasākumu mērogs iespēju robežās jātuvina ietekmes mērogam;.
nepieciešams iespēju robežās definēt sasniedzamos rezultātus un laiku, kas paies līdz to sasniegšanai;
plāniem ir jāsaskan ne vien ar finansiālajām iespējām, bet arī ar dažādu sabiedrības grupu vēlmēm un interesēm;
jāveic monitorings, lai pārliecinātos, vai faktiskās izmaiņas saskan ar plānotajām. Objektīvi jānovērtē izdarītais un jāpublicē rezultāti.

VRI pētnieki semināra apmeklētājiem skaidroja, kā zinātne var palīdzēt ezeru apsaimniekošanā. Jebkuru atsevišķu ekosistēmas elementu ezerā funkcionāli nav iespējams atraut no citiem, jo zivs ir saistīta gan ar saviem barības objektiem, gan plēsējiem. Tādējādi tikai kompleksa visu elementu izpēte ļauj izprast ekoloģiskus procesus un tajos iesaistīties, saimniekojot ūdeņos. Lai to darītu, pašvaldība vai ezera īpašnieks identificē vajadzību un iniciē izpēti nolūkā veiksmīgāk, “precīzāk” apsaimniekot ezeru, lai uz zināšanām par konkrētās ekosistēmas stāvokli balstītu nākotnes apsaimniekošanas pasākumus.

Izstrādājot ezera apsaimniekošanas plānu vai ekspluatācijas noteikumus, zinātnieki ezeru apsaimniekotājam var sniegt atbildes uz problēmjautājumiem:

ezerā samazinās zivju skaits;
ezers vasarās kļūst zaļš;
ezers aizaug;
ezerā ieplūst notekūdeņi;
konflikts starp lietotājiem – makšķernieki un zvejnieki;
kāds būtu optimālais ezera resursu lietošanas veids.

Piemēram, ne vienmēr ezera aizaugšanu veicina lauksaimnieciskās darbības ezera tuvumā, bet gan ezerā mītošā zivju sabiedrība. Lai prasmīgi apsaimniekotu ūdeņus, jāizpēta visa ezera ekosistēma, lai izprastu, kā darbības, ko veicam ezerā, ietekmēs ezera nākotni, tā stāvoklis uzlabosies vai – gluži otrādi.

VRI pētnieki sniedza ieskatu, kā licencētā makšķerēšana (LM) darbojas kā zivju resursu apsaimniekošanas rīks ūdeņos, norādot uz praktiskiem piemēriem un sniedzot ieteikumus, ko un kā labāk darīt, organizējot licencēto makšķerēšanu.

Avots: VRI

5. attēls. Priekšnoteikumi licencētās makšķerēšanas ieviešanai

Licencētā makšķerēšana galvenokārt tiek ieviesta socioekonomisku un dabas resursu aizsardzības apsvērumu dēļ. Sociālā faktora ietekme – lielas cilvēku daļas ieinteresētība, aizraušanās rosināta; saskatot saimniecisko izdevīgumu – ienākumi no licencētās makšķerēšanas ļauj iegūt līdzekļus ūdensobjekta apsaimniekošanai vai dabas resursu aizsardzības nolūkā.

Lai parādītu, cik daudz potenciāla šobrīd vēl netiek izmantots ūdeņu apsaimniekošanā, Vidzemes augstskolas asociētais profesors Andris Klepers skaidroja ūdeņu apsaimniekošanas un tūrisma sasaistes iespējas vienotā vai savstarpēji papildinošā pakalpojumā.

Avots: Andris Klepers

6. attēls. Makšķerēšanas paradumi Zviedrijā

Viņš savā stāstījumā bija apkopojis makšķerēšanas ieradumus Skandināvijas valstīs, parādot, cik daudz tūristu būtu iespējams piesaistīt Latvijas ūdeņiem, ja vien šeit būtu izstrādāts kvalitatīvs un tūristiem draudzīgs produktu piedāvājums. Zviedrijas piemērs apkopots 6. attēlā.

Avots: Andris Klepers

7. attēls. Tūristu mītnes un ūdeņi

Tūrisma mītnēm ūdenstilpju tuvumā makšķerēšanas tūrisma attīstīšanā ir laba alternatīva cīņā ar sezonalitāti, jo makšķernieki ir aktīvi arī periodos, kad parastie tūristi savu aktīvo sezonu ir beiguši. Piemēram, pie jūras rudenī un ziemas periodā notiek aktīva bušu makšķerēšana. Arī zemledus makšķerēšanas tradīcijas dod iespēju tūrisma nozares pārstāvjiem izstrādāt un piedāvāt makšķerniekiem draudzīgu un interesantu pakalpojumu ziemas spelgonī. Galvenās atziņas – sezonalitāte, ekonomika un ārzemnieki – ir tas, uz ko vajadzētu koncentrēties no tūrisma viedokļa.

Semināru ciklā tika apskatītas patlaban aktuālākās tēmas ūdeņu resursu apsaimniekošanā. Video prezentācijas publicētas un pieejamas YouTube kanālā: makskeresanaskarte. Šeit atrodami arī ezeru un upju apsaimniekotāju pieredzes stāsti par to, kādi saimniekošanas modeļi iespējami un kādi ir to ieguvumi, ar kādām problēmām jāsaskaras, bet svarīgākais, – kā gudri saimniekot Latvijas ūdeņos un veicināt apkārtējās kopienas labklājību.

Agnese Neimane-Jordane,

Zivsaimniecības nodaļas vadītāja