Kooperācijas pieredze Igaunijas Sīpolu ceļā

LLKC Dobeles un Limbažu konsultāciju biroji organizēja vairākas mācību grupas par tēmu “Latvijas un citu valstu kooperatīvu formas, iespējas un pieredze”. Dobeles, Jelgavas, Bauskas un Limbažu novadu uzņēmējiem un mājražotājiem,   kopskaitā 60, pēc divu dienu teorētiskajām nodarbībām kooperācijas jautājumos bija iespēja aplūkot, kā ekonomiskā rosība un uzņēmēju savstarpējā sadarbība izvērsusies kaimiņzemes Igaunijas Tartu apriņķī Peipusa ezera apkārtnē, kas ievērojama ar Sīpolu ceļu. Tika apmeklēti vairāki biedrības “Sibulatee” biedru un sadarbības partneru dažādu nozaru un mēroga uzņēmumi. Tika rasts ieskats par vietējo saimniecību kooperāciju, apvienojoties dažādiem mājražotājiem, amatniekiem un pakalpojumu sniedzējiem, tādējādi kopēji radot nozīmīgu Igaunijas nacionālo ēdienu reģionu. 

MTÜ Sibulatee (Sīpolu ceļš)

Biedrība tika izveidota 2009. gada vasarā ar mērķi attīstīt vietējo teritoriju un padarīt to atpazīstamu kā Sīpolu ceļu. Biedrības galvenie darbības virzieni ir sadarbības tīkla attīstība un uzņēmēju apmācība; vietējo tradīciju saglabāšana un popularizēšana ar Sīpolu ceļa kā galamērķa mārketingu; vietējo iedzīvotāju uzņēmējdarbības aktivitātes palielināšana ar dažādu pasākumu un aktivitāšu palīdzību. Lielākais biedrības organizētais kopīgais pasākums ir Sīpolu ceļa bufetes diena, līdzīgi kā pie mums Mājas kafejnīcu dienas.

Alatskivi Mõisamaitsed (Alatskivi muižas garšas)

Alatskivi, tiekoties ar mājražotāju Killi Mustu, kura kodolīgi raksturoja “Sibulatte”, tika apjausts, kāda šeit ir apkaime. Proti – viena teritorija, divas valodas (igauņu un krievu), trīs kultūras (baltvāciešu līdzās jau divām pieminētajām). Vēl – visus saistošais Peipusa ezers, kura nosaukums krieviski skan Čudskoe (tulkojumā saskan ar vārdu brīnums).

K. Mustai bijusi interesanta darba pieredze Alatskivi pils restaurācijā. Beidzoties šim procesam, viņa izlēmusi pievērsties individuālajam darbam, par to kolēģi jutušies pārsteigti. Pēc vairākiem gadiem viņa nenožēlo šo soli, lai gan arī ļoti daudz jāstrādā. Apgūta vīna raudzēšana. Šajā pavasarī esot “plēsusies kā traka”, vākdama sausseržu ogas. No tām gatavotais vīns ir īpašs, par ko varēja pārliecināties degustācijā. Pie K. Mustas var cienāties ar tējām un pašgatavotu limonādi, iepazīt dažādas tējas tradīcijas.

Šī mājražotāju saimniecība sastāv biedrībā, kurā apvienojušies ap 40 Sīpolu ceļa uzņēmīgie saimnieki. K. Musta sniedza ieskatu par biedrības darbību un apliecināja, ka viņi cits citu balsta un popularizē, iesaka, kurp doties. Tiek maksātas biedru naudas, un divi aktīvi cilvēki kārto oficiālos jautājumus, tostarp konsultē par iesaistīšanos projektos, kas tiek plaši izmantoti. Līdzīgi kā Latvijā, notiek mājas kafejnīcu dienas, tematiski festivāli, dažādas meistarklases. Par Sīpolu ceļu tapis interesants informatīvais materiāls, kas noder katram tīkamāko objektu izvēlei. Biedrības viens no mērķiem ir veicināt pārtikas un vīna kultūru, akcentējot vietējos resursus. Ir pat radīta sīpolu tēja. Partnerību stiprina sadarība, kā arī izvirzīti augstas kvalitātes pakalpojumu standarti.

Kostja Sibulatalu (Kostjas sīpolu saimniecība)

Vasaras karstumā 7,5 m dziļā Peipusa ezera ūdens sasilst, tādēļ zivis vairs neķeras. Lai zvejnieki gūtu citus ienākumus, sāka audzēt sīpolus, kas ienes labu peļņu arī mazās platībās.

Nosaukums “Sīpolu ceļš” ir dots vecticībnieku ciematu atrašanās joslai gar Peipusa ezera krastu. Sīpolu audzēšanas tradīcijas pirms vairāk nekā 400 gadiem ir atnākušas kopā ar ieceļotājiem no Sibīrijas un citiem tāliem Krievijas reģioniem, kur, reformējoties pareizticīgo baznīcai, uzsāka vajāt tos, kuri vēlējās saglabāt savu piederību vecticībai. Sīpolu audzēšana ir tikai viens no bagātā kultūras mantojuma.

Kostjas sīpolu saimniecība, kas atrodas Kolkjas ciematā, audzē šos dārzeņus pēc vecticībnieku tradicionālās metodes. Peipusa ezera krasti un zemes ap tiem agrāk bijušas purvainas, tāpēc vēsturiski sīpoli tiek audzēti augstajās dobēs, kas katru gadu tiek pārraktas un veidotas ar rokām. Takas, ar kurām nodalītas augstās dobes, kalpo gan staigāšanai, lai apkoptu sīpolus, gan kā nosusināšanas kanāli. Platības daudzviet ir nelielas, bet Kostjā iegūst no trīs līdz četrām tonnām sezonā atkarībā no dabas apstāļiem. Šogad raža ienākusies vismaz par nedēļu agrāk. Bija redzams, kā notiek apstrāde pēc novākšanas. Tas viss ir roku darbs, pats smagākais – augsto dobju veidošana. Saimnieks Konstantīns Avvo uzsvēra, ka īpašo tehnoloģiju nosaka Peipusa ezera ekosistēma, jo pirms vairākiem simtiem gadu tas aizņēmis plašāku teritoriju. Augsni sastrādā divu lāpstu dziļumā līdz smilts slānim. Tā katru gadu. Īpaši audzē sīpoliņus sēklai, un tie ienākas pēc trim gadiem.

Peipsimaa külastuskeskus (Peipusa viesu centrs)

Netālu no Kostjas saimniecības atrodas Peipusa viesu centrs, kura mērķis ir saglabāt Peipusa reģiona tradicionālās amatniecības prasmes un attīstīt tūrismu unikālajā vecticībnieku reģionā. Apmeklētāji šeit var iegādāties pašmāju amatnieku roku darbus vai piedalīties amatniecības darbnīcās (auduma apdruka, izšuvumi uz papīra, metāla rotaslietas, priekšmetu zeltīšana, vaska sveču darbnīca u. c.). Ir iekārtots vietējais muzejs, kurā atklāta vēl kāda vēsturiska nodarbe – cigoriņu audzēšana. Mūsdienās tās vairs nav, bet muzejā interesanti vērot un izzināt, kā tapusi cigoriņu kafija. Vasarā darbojas Šuras tantes pīrāgu veikals, kur var nogaršot sīpolu pīrāgus, cigoriņu zupu un tēju no patvāra ar pašu vārītu cukuru. Ir atvērta velosipēdu noma un, protams, tiek piedāvāta informāciju par visu Peipusa reģionu.

Peipsi Kalapunkt (Peipusa zivju punkts)

Kallaste esot pati mazākā Igaunijas pilsēta, tās pievilcību nosaka tuvums Peipusa ezeram, vieta, kur skatāmas sarkanās smilšakmens klintis. Protams, arī makšķerēšana un zvejošana. Šeit dzīvojis vīrs Filips Feklistovs, kurš izgudrojis īpašās aerokamanas, ar kurām ziemas mēnešos, kad ezers aizsalis, makšķerniekus aizved līdz loma gādāšanas vietām. Interese par pilsētiņu ir pietiekama, taču vietējos skumdina, ka slēgta skola un tādējādi jaunatnes paliek mazāk. Toties iekārtojas vasarnieki gan no Igaunijas, gan Skandināvijas valstīm. Vietējie arī izīrē mitekļus viesiem.

Uzturoties ilggadēju Kallastes iedzīvotāju Irinas un Alekseja Orlovu ģimenes sētā, varēja vērot, kā top gardie zivju kūpinājumi. Zivis šeit iepērk no zvejniekiem un parasti izmanto svaigas nevis saldētas. Brekši, zandarti, līdakas, retumis arī luči nokļūst cienasta galdā. Ēdiens top pēc senām receptēm, ko izstrādājuši senči, piemēram, pīrāgs ar ikriem. Vasarā šeit darbojas āra kafejnīca, kurā ātri tiek pagatavoti zivju burgeri, wrapi un citi gardumi. Turpat atrodas neliels zivju veikaliņš, kā arī tiek piedāvāta izbraukuma tirdzniecība. Zivis šeit var arī iepriekš pasūtīt un saņemt sev vēlamajā laikā.

Mācību grupās bija dažādu nozaru pārstāvji, tādēļ arī maršrutā iekļauts gaļas liellopu audzēšanas un biškopības saimniecību apmeklējums.

Puutsa talu (Pūtsa ferma)

Uzņēmīgā Airi Kūlveta, kādreizējā talliniete, atgriezusies uz laukiem, apgūstot zināšanas Tartu universitātē, pievērsusies bioloģiskajai gaļas liellopu audzēšanai. Airi Kūlveta ir viena no NVO “Liivimaa Lihaveise” dibinātājām un vadītājām, un pirmā nacionālā gaļas liellopu kvalitātes plāna izstrādātāja. Par virsuzdevumu izvirzīta CO₂ izmešu samazināšana, lopiem nodrošinot barību dabiskajās pļavās un minimāli izmantojot citu barību. Jaunā fermere iesaistījusies vairākās sabiedriskās organizācijās līdz pat Eiropas mērogam. Sadarbojoties ar citu nozaru speciālistiem, radīts produkts, ko populāri varētu salīdzināt ar čipsiem, bet patiesībā tie ir vītinātas liellopu gaļas gabaliņi.

Meemeistrid (Medus meistari)

Jegevas reģionā ar biškopību nodarbojas ģimene vidējos gados. Ciemojoties pie Raula un Kirsti Terepiem, varēja pārliecināties, cik pārdomāti sakārtota saimniecība. Ģimenes mājas atrodas Jegevā, stropi izvietoti vairākās dravniecībai piemērotās vietās, bet jaunceltajā bāzē savākto medu izstrādā dažādos maisījumos. Atklājās, ka Rauls četrus gadus ir pavadījis Somijā, kur izzinājis mūsdienīgas biškopības metodes. Dravā izmanto norvēģu tipa putuplasta vieglos stropus, ir telpas, kur nodrošināta konkrētam procesam vajadzīgā temperatūra. Elektroapgādei izmanto saules baterijas. Ražotnes izveidei svarīgi bijuši dažādi projekti un iekļaušanās Jegevas rajona uzņēmēju grupā “Jegeva klāj galdu”, kustībā “Īstais lauku produkts”, agrotūrisma aktivitātēs un Igaunijas lauku tūrisma biedrībā.

Ražotnes teritorijā atrodas akmens ēkas paliekas, kas pārtop jaunā izskatā. Šeit paredz iekārtot veikalu un viesu uzņemšanas zāli, popularizējot medus produktus. Protams, tos bija iespēja degustēt. Pārsteigums bija par salduma maisījumu ar melnajiem (fermentētajiem) ķiplokiem un citiem interesantiem piedāvājumiem – mērcēm sieram un salātiem.

Puukujurid külastus (Viesos pie kokamatniekiem)

Igauņu lektores un gides Sirjes Velmanes organizētajā ekspresaptaujā par interesantāko guvumu izbraukuma dienās dalībnieku katra vērtējumā visvairāk pieminēts bija Tāvi Birka kokapstrādes izveidotajā kompleksā redzētais. Nelielā apdzīvotā vieta Kadrina ir Birku ģimenes saknes, kas nozīmīgas Tāvi paaudzei. Vectēvs gatavojis krēslus un mazdēls nav tikai skatījies, bet arī mudināts darboties. Tā kopš mazotnes veidojusies koka sapratne un tā apstrādes iemaņas. Kā jau dzīvē notiek, jaunā paaudze, kas prot paņemt vērtīgo no iepriekšējās, paplašina prasmes.

Tāvi Birka vēriens un izdoma pavērusi ceļu eksportam ar neparastu produkciju, ko uzņēmējs nosaucis “kempinga mājiņas”. No koka veidotie dažādu funkciju namiņi izceļas ar šķībajiem jumtiem un neparastiem logiem. Tieši ārējais veidols vispirms saista uzmanību, un arīdzan piedāvājums ir daudzveidīgs: pirtiņas, namiņi bērniem, dažāda lieluma dzīvojamā platība no mazākas līdz ģimenei piemērotai, arīdzan sirsniņmājiņas ir plašajā klāstā. Ar dabisko materiālo un veidola īpatnībām šī produkcija guvusi ievērību ārzemēs. Vislielākais pieprasījums ir Francijā, tās redzamas Nīderlandē, Zviedrijā.

Uzņēmēja izaugsmes ceļš un izdoma ir piemērs, kā izmantot koku bez atlikuma. To varēja redzēt ražotnē, kas izveidota bijušā kolhoza bāzē, kur darbojusies firma, kas bankrotējusi un tad nokļuvusi Birku īpašumā. Uzņēmums paplašināts un pārveidots, izmantots tiek viss kokmateriāls. Top dārza mēbeles, šūpoles, bērniem – pirātu kuģi un rotaļlietas. Maza izmēra izstrādājumi ar humora piesitienu, piemēram, kastīte, kuras vāciņu paceļot, izkustas zirneklītis.

Izdomas piemēri bija skatāmi ne vien ražotnē, bet arī Kadrinas muižā, kuras restaurācijā strādājusi T. Birka firma un tagad saimnieko Tāvi dzīvesbiedre Aivī. Senajā celtnē ir naktsmītnes viesiem un konferenču zāle, kurā reiz atradies manteļskurstenis, kas nav pilnībā nojaukts, bet izteiksmīgi saglabāts tā fragments. Tāvi sacīja, ka sirds nav ļāvusi iznīcināt pavisam šo būves elementu… Tāpat, ēku atjaunojot, saglabāta senatnīgā gaisotne.

Tiekoties ar T. Birku, varēja pārliecināties, kā strādāt tiešām radoši un domājot par videi saudzīgu saimniekošanu. Kokapstrādē neizmantojamie atlikumi pārtop briketēs. Firmai ir dažādi sadarbības partneri Igaunijā, jo kempinga māju pilnīgā komplektācijā vajadzīgs ne tikai koks.

Avinurme Puiduait (Avinurmes kokamatniecības centrs)

Avinurmes Koka amatniecības centrs ir tūrisma centrs, kas piedāvā viesiem iegādāties vietējos koka amatniecības izstrādājumus, piedalīties kokapstrādes darbnīcā, arī

ēdināšana grupām līdz 80 cilvēkiem, ļaujot nogaršot vai pašiem pagatavot igauņu nacionālos ēdienus.

Kokapstrādes tradīcijas Avinurmē tiek uzturētas jau vairākus gadsimtus. Atrašanās vieta un dabas apstākļi kalpoja par pamatu kokamatniecības un uzņēmējdarbības tradīciju rašanās un attīstībai novadā, kas balstās no paaudzes paaudzē nodotās tradīcijās. Kokamatniecību Avinurmē var klasificēt kā unikālu parādību arī tāpēc, ka, neskatoties uz laika un vides izmaiņām, darbs ar koku joprojām ir viens no galvenajiem Avinurmes iedzīvotāju iztikas avotiem. Patlaban Avinurmē ar koku nodarbojas vairāk nekā desmit uzņēmumu, un vietējā sabiedrība aktīvi iesaistās tradīciju saglabāšanā un attīstīšanā.

Viens no uzņēmumiem ir AS E. Strauss Ltd.Uzņēmuma pamatdarbība ir dažādu no koka izgatavotu sadzīves priekšmetu ražošana un tirdzniecība. Produktu klāsts ietver vairāk nekā 200 mājsaimniecībai noderīgas lietas. Uzņēmuma produkcijas galvenais noņēmējs ir kaimiņu Somija. Preču pasūtītāji ir arī no Zviedrijas, Norvēģijas, Vācijas un Japānas.

Uzziņai

Igaunijā veiksmīgi sācis darboties plašs piena kooperatīvs SCE E-piim. SCE (SOCIETAS COOPERATIVA EUROPEA)

E-piim ir pirmais un lielākais pārrobežu Eiropas piena kooperatīvs Baltijā. Tā vēsture aizsākās pagājušā gadsimta sākumā, kad zemnieki gan Igaunijā, gan Latvijā sāka veidot kooperatīvus efektīvākai saimniekošanai. 2020. gada 27. februārī Latvijas lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvs Piena ceļš un piena kooperatīvs E-piim apvienojās, izveidojot SCE E-piim. Kooperatīvā ir vairāk nekā 200 biedru – piena ražotāji no Igaunijas un Latvijas, kas nodrošina aptuveni 450-500 tonnas piena dienā pārstrādei kooperatīva rūpnīcās Peltsamā, Jerva-Jāni un Jaunpilī. Peltsamas rūpnīca ir lielākais siera ražotājs Igaunijā, Jaunpils pienotava ir lielākais biezpiena produktu ražotājs Latvijā, bet Jerva-Jāni rūpnīca ir vienīgais uzņēmums Igaunijā, kas ražo demineralizētu sūkalu pulveri. Kooperatīvam pieder Jaunpils rūpnīcas veikalu tīkls Latvijā ar 24 veikaliem un divi lauksaimniecības preču veikali Igaunijā (Pelvā un Jerva-Jāni), kas strādā biedru labā.

Coop Estonia: kooperatīvās tirdzniecības līderis Igaunijā.

Coop Estonia patērētāju kooperatīvi ir cilvēku izveidotas asociācijas, kuru mērķis ir uzturēt reģionālās kopienas, uzlabojot vietējo tirdzniecību. Coop Estonia (iepriekš ETK) ir Igaunijas vecākā un lielākā mazumtirdzniecības grupa. Šobrīd kooperatīvu saimē ir 18 patērētāju kooperatīvi visā valstī. Coop Eesti Keskühistu jeb centrālā asociācija, kas dibināta 1917. gadā, piedāvā šiem kooperatīviem virkni pakalpojumu, sākot no centrālās loģistikas līdz kooperatīva mārketingam.

Coop nepieder nevienam uzņēmējam vai korporācijai: tas vienmēr ir piederējis Igaunijas patērētājiem, un šobrīd tai ir gandrīz 70 000 klientu-īpašnieku. Lielākā atšķirība starp kooperatīviem un privāto tirdzniecību ir tā, ka peļņa nav pašmērķis – gala mērķis ir izmantot peļņu, lai uzturētu veikalus, kas atvērti cilvēkiem visā Igaunijā, attīstītu tirdzniecības vidi un veicinātu attīstību vietējām kopienām.

Kooperatīvā tirdzniecība aizsākās 19. gadsimta vidū. Nosaukums Coop ir saīsinājums no “kooperatīvs”, kas nozīmē sadarbību un sadarbību. To ir izmantojuši kooperatīvi visā pasaulē, lai nodrošinātu pārredzamību un labāku sadarbību.

Raimonda Ribikauska,

LLKC Dobeles biroja uzņēmējdarbības konsultante

Mārīte Ozoliņa,

mācību dalībniece

Foto: Raimonda Ribikauska

Mācības “Latvijas un citu valstu kooperatīvu formas, iespējas un pieredze (praktiskās nodarbības Igaunijā) tika nodrošinātas Lauku attīstības programmas (LAP) investīciju pasākuma 2014.-2020. gadam “Zināšanu pārneses un informācijas pasākumi” apakšpasākuma “Profesionālās izglītības un prasmju apguves pasākumi” ietvaros, LAD līguma Nr. 10.2.1-2.36/23/P21.

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.