“Sprīdīšos augam” kopā – saruna ar ģimeni, kas laimi atradusi laukos

Marta Kulačkovska un Jānis Trēde pirms trim gadiem atgriezās Latvijā un izvēlējās dzīvot Jāņa bērnības mājās – “Sprīdīšos”, Tukuma novada Degoles pagastā. Par dzīvesveida  maiņu, izaicinājumiem un sapņiem nākotnei viņi stāsta ar sirsnību un pārliecību – te ir viņu īstā vieta. 

– Esat laukos salīdzinoši neilgu laiku. Kādi bija lielākie izaicinājumi, uzsākot šo dzīvesveidu un saimniekošanu?

Marta: – Izaicinājumu nebija daudz – lēmums atgriezties Jāņa bērnības mājās bija skaidrs, jau dzīvojot ārzemēs. Kur gan vēl atgriezties, ja ne tur, kur saknes? Sarežģītākais bija atstāt ierasto dzīvi, pārvest visu, kas mums bija. Sākumā “Sprīdīši” nebija apdzīvojami – kādu laiku dzīvojām pie Jāņa brāļa, pēc tam dzīvoklī Tukumā. Tas bija grūti, jo bijām jau pieraduši pie plašuma un klusuma. Vasaru pavadījām, braukājot uz “Sprīdīšiem” – Jānis veica remontus, es darbojos dārzā. Bet apgrūtinoši bija katru vakaru braukt atpakaļ uz dzīvokli. Es vedu visu, ko novācu dārzā, nesu uz ceturto stāvu, marinēju gurķus, konservēju, tad vedām visu atpakaļ uz pagrabu.

Bet, raugoties atpakaļ, šķiet, ka viss notika diezgan gludi, bez lieliem izaicinājumiem. Lielākais gandarījums ir redzēt, cik daudz esam paveikuši un cik labi viss ir izdevies. Nenožēlojam ne mirkli.

– Marta bija pilsētas meitene, Jānis ilgi dzīvojis ārzemēs. Kas šajos trīs gados laukos ir mainījies jūsu skatījumā uz dzīvi un vērtībās?

Jānis: – Esam kļuvuši par spēcīgu pāri un stipru ģimeni – mums tagad ir divi burvīgi dēli. Vērtības būtiski nav mainījušās – ģimene vienmēr ir bijusi galvenā prioritāte.

Marta: – Es arī vienmēr esmu vēlējusies laimīgu ģimeni, un pārējais ir patīkams bonuss. Pilsētā domāju – kāpēc taisīt, ja var nopirkt? Tagad – kāpēc pirkt, ja var uztaisīt! Vislielāko prieku rada tas, ka mēs ar Jāni skatāmies vienā virzienā – tas ļoti atvieglo ikdienu.

– Pirms gada runājāt par sēņu audzēšanu. Kāpēc šī ideja šobrīd ir atlikta?

Marta: – Piedalījāmies konkursā “Laukiem būt!” ar ideju audzēt ežu dižadatenes – mēs degām par šo ideju un tā joprojām mūs uzrunā. Taču sapratām, ka mūsu zināšanu līmenis vēl nav pietiekams un būtu nepieciešami nopietni finanšu ieguldījumi.

Ja mums būtu apstiprināts Jauno lauksaimnieku projekts šai idejai, tad šobrīd mēs cīnītos ar sekām   savas nezināšanas dēļ. Jā, atzīstam, mēs līdz galam neizpētījām audzēšanas procesu. YouTube viss izskatās vienkārši, bet realitāte ir citāda.

Šī pieredze mums iemācīja – pirms ķerties klāt, visu vajag izpētīt līdz detaļām. Sēnes mums joprojām ir tuvas – lietojam tās uzturā, un zinām, ka Latvijā ir labi piemēri, piemēram, Sēņu laboratorija “Spora” Cēsīs. Šī ideja vēl nav atmesta – tā vienkārši gaida īsto brīdi.

Pašlaik koncentrējamies uz to, ko labi protam – audzējam un pārstrādājam dārzeņus, garšaugus. Apstiprināts arī Jauno lauksaimnieku projekts – šogad top siltumnīca, dziļurbums un pārstrādes telpa. Jau šosezon mūsu saimniecībā varēs iegādāties svaigus produktus – dārzeņus, garšaugus, ogas, augļus.

– Kā izskatās jūsu parastā diena laukos?

Marta: – Pašlaik liela dienas daļa rit ap bērniem. Ceļos piecos no rīta, dodos stādīt, tad atpakaļ pie bērniem. Vēlāk Jānis dodas uz darbu, bet vakarā mēs maināmies. Viņš pārņem rūpes par bērniem, un es atkal eju darbos. Vasara būs vieglāka. Mūsu lielākais spēks ir spēja vienoties un sadarboties.

– Kas jūs iedvesmo turpināt – arī brīžos, kad ir grūti?

Marta: – Mani iedvesmo gatavošana – man patīk ar ēdienu iepriecināt citus. Jānim ļoti patīk bites – viņam ir sava bišu saime, medu lietojam ikdienā.

Galvenā motivācija – bērni, gribas viņiem iedot vislabāko. Mēs vēlamies viņiem parādīt, ka dzīve laukos var būt viegla un piepildīta. Tā ir iespēja iemācīt, kas ir darbs, un ka tas var būt arī patīkams. Pārvarēt grūtos brīžus palīdz arī tas, ka blakus ir atbalstošs dzīvesdraugs, kurš motivē turpināt.

– Kādas vēl idejas vēlaties attīstīt nākotnē?

Marta: – Joprojām gribu audzēt sēnes, kaut mazos apjomos. Noteikti vēlos piedalīties Mājas kafejnīcu dienās – ļoti patīk cept maizi un gatavot. Sapnis ir ar savu ēdienu radīt prieku citiem.

Gribētos arī bērniem mācīt par ēdienu, organizēt izglītojošas aktivitātes uz lauka – par to, no kurienes nāk ēdiens, kā tas aug. Īpaši šodien, kad bērni bieži izvēlas našķus nevis vecāku pagatavotu ēdienu. Jānis vēlas paplašināt bišu saimi.

– Kā ir saimniekot kā ģimenei?

Marta: – Ar maziem bērniem – izaicinoši. Bērni izvelk ārā visu – gan labo, gan slikto. Bet tajā pašā laikā – ļoti vērtīgi. Tas māca pacietību, iecietību un dod spēku. Redzot bērnu progresu, kad viņi sāk palīdzēt darbiņos, visas grūtības aizmirstas un ir stimuls doties uz priekšu.

Saimniekošana kopā iespējama tikai ar mīlestību – pret darbu, pret otru cilvēku, pret ģimeni. Un tas mums ir.

– Vai ir kāda prasme, ko esat iemācījušies no nulles?

Marta: – Praktiski viss, ko daru – stādīšana, audzēšana, pārstrāde, maizes cepšana – tas viss ir apgūts no nulles. Lepojos ar to, un esmu pārliecināta – “zaļie pirkstiņi” nav talants, bet prasme, ko var attīstīt. Jānis piedalījās mājas remonta darbos, pats apguva biškopību – skatījās video, brauca uz mācībām, mācījās darot.

– Kā redzat savu saimniecību pēc pieciem gadiem?

Marta: – Par “Sprīdīšiem” runāju kā par cilvēku. Mēs augam kopā ar “Sprīdīšiem” – kā ar dzīvu būtni. Pēc pieciem gadiem redzu šeit vēl vairāk bērnu – vēlamies lielu ģimeni. Sapnis ir izveidot saimniecību, kas spēj nodrošināt mūs pašus, lai nebūtu nepieciešams algots darbs.

– Vai jūtat vietējās kopienas atbalstu?

Marta: – Blakus dzīvo Jāņa mamma, netālu – brālis ar sievu, un mēs veidojam savu tuvāko loku. Zinām arī pārējos kaimiņus, bet pagaidām neesam aktīvi ārpus saimniecības, jo viss spēks šobrīd tiek ieguldīts tās attīstībā. Priecājamies, ka apkārt ir uzņēmīgi, darbīgi cilvēki un notiek attīstība.

– Zinot visu, ko zināt tagad – vai ietu šo ceļu vēlreiz?

Jānis: – Bez šaubām – nenožēlojam nevienu mirkli, nevienu lēmumu. Šeit jūtamies laimīgi, piederīgi un spēcīgi kā ģimene.

– Ko novēlētu tiem, kas vēl tikai apsver dzīvi laukos?

Marta: – Svarīgākais – būt vienotiem kā ģimenei. Ja ir saskaņa un mīlestība pret to, ko dari – viss ir iespējams. Viss, ko šeit paveicām, ir mūsu saticības un vienotības rezultāts. Tikai kopā var augt.

Materiālu sagatavoja:

Inita KRIVAŠONOKA,
LLKC Jelgavas un Bauskas biroju vadītāja
E-pasts: inita.krivasonoka@llkc.lv
Tālr.: +371 26482186