Redzēt un mācīties no strādīgiem cilvēkiem Gulbenes pusē

Pagājušajā nedēļā vairāk nekā 40 Limbažu puses lauksaimnieku devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Gulbenes novadu.

 Tā bija LLKC Limbažu nodaļas piedāvātā iespēja iepazīties ar uzņēmīgiem cilvēkiem četrās lauku sētās. Limbažnieki vēroja un vērtēja, kā paralēli tradicionālajai saimniekošanai piesaistīt tūristus, nodarboties ar mājražošanu, izmantot vietējos resursus, likt lietā izdomu. Visiem apmeklētajiem kopīgs bija tas, ka saimniekošana norit uz atgūtās senču zemes un dzimtas mājās, bet par atšķirīgo jāpastāsta plašāk.

 „Vecpapānos” ņem vērā Viļņa Edvīna Breša padomu

Pa gludu, nesen lietu asfaltu, kas caur Rēveļiem tagad ved uz Ranku, nonākam līdz novada domes deputāta Māra Brenča saimniecībai „Vecpapāni”. Tajā ir vienkāršs viesu nams, augļu dārzs. Brenči spiež sulu, ražo vīnu un ābolu čipsus, ko tirgo pašu atvērtā mazā veikalā. Namatēvs Māris iepazīšanos sāk, atceroties zemniecības atdzimšanas krusttēva Viļņa Edvīna Breša sniegto padomu. Reiz Mārim radusies izdevība viņam pajautāt, kā lielā konkurencē noturēties un izdzīvot mazai saimniecībai ar pārdesmit hektāriem zemes. V. E. Bresis ieteicis dažādot saimniekošanu. Brenči senāk ražoja pienu, bet kādā no krīzēm visus lopus pārdeva. 2001. gadā ģimene iestādīja 1500 ābelīšu. Kopš tā laika dārzs tiek papildināts. Audzē arī vēlās rudens avenes „Polana”, tāpat upenes, aronijas u. c. Mācoties no savām kļūdām, rancēnietis sapratis, ka Ziemeļvidzemē, kur bargāks klimats, labāk padodas Krievijā selekcionētās ābeļu šķirnes. Par avenēm Māris gan brīdina, lai netic tirgotājiem un necer, ka tās labi ražos 20 gadu. Tāpēc daļa 12 gadus veco aveņu stādījumu patlaban likvidē, lai ierīkotu jaunus. Nelielā kūtiņa pārbūvēta un pielāgota vīna darināšanai. Tur iekārtota arī degustācijas telpa. Pie sienām plauktos glabājas vairāki desmiti šīs sezonas ogu un ābolu vīna krūku.

Mārim vispirms gan tiek lūgts stāstīt par ābolu čipsiem. Tie ir garšīgi – plāni, kraukšķīgi, ar kanēļa piedevu. Noslēpums ir ne tik daudz saldēšanā un kaltēšanā, cik uzglabāšanā. Folija maisiņā čipsi nekļūst valgi un ilgi saglabājas drupani. Tāda ideja pārņemta no kurzemniekiem, jo lielas ābolu ražas gados dzīve piespiedusi pievērsties pārstrādei. Šis „Vecpapānos”tāds gan nav bijis, tomēr čipsiem un vīnam ābolu pieticis un pārstrādei tie noglabāti pagrabā. Vīna darināšanā Māris turpina eksperimentus, jo gudrajai „mātei gūglei” recepšu netrūkst. Turklāt tas, kurš nebaidās kļūdīties, laika gaitā arī izsitas līdz atzinībai.

Tāds brīdis viņam pienācis pavisam negaidīts. Reiz pagasta pārvaldnieks lūdzis piedalīties vietējā tirdziņā. Māris turp devies ar 10 pudelēm vīna un pārdevis tās pirmajā rīta stundā. Nācies zvanīt dēlam, lai atved vēl. Pieprasījums devis drosmi un pārliecību, ka produkcija tiešām ir laba.

„Var nopirkt māju, gultu, bet skaistu sapni nevar nopirkt pat par lielu naudu. Vēlu jums redzēt skaistus, krāsainus sapņus un piedzīvot to piepildījumu!” saimnieks uzsauc tostu, bārsta jokus, uzspēlē pat mutes ermoņikas. Tikmēr vedekla dalās ar „Vecpapānu”produkciju. Vīns ar rūgtenu garšu darināts no pīlādžiem, cits no ābolu sulas un dižbrūklenēm, bet par gardāko atzīstam aromātisko aveņu vīnu. „Mūsu pircēji lielākoties ir tūristi. Kurš pagaršojis, vēlas kādu pudeli aizvest uz mājām,” dalās saimnieks. Drēgnajā dienā arī daudzi limbažnieki nopirka un aizveda līdzi Brenču produkcijas „suvenīrus”, jo, kas zina, kad vēl radīsies iespēja kaut ko tādu nopirkt!

 Pirtenes Agritas gudrības garam un miesai

 „Biznesa man nav, bet esmu īstena pirtene,” teic tā paša pagasta „Lejas Kāķupu”saimniece Agrita Gailīte. Farmācijas maģistre tūdaļ pēc studijām atvēra vienu no pirmajām privātajām aptiekām, pēc tam – vēl dažas. Tagad tās ir pārdotas. Jau vairākus gadus savas profesionālās zināšanas viņa liek lietā, savā zemē vācot „Dieva dārza” augus un klientiem piedāvājot pašdarinātās ziedes, uzlējumus un citas labas lietas. Agrita ir dzīvesgudra sieviete, kura meklējusi atbildes caur grūtiem fiziskiem un morāliem pārbaudījumiem. Tā tapusi viņas bioloģiski sertificētā vides veselības saimniecība.

„Aptiekā vairs neeju, man te pašai ir sava dabas aptieka, bet galvenais – klusums un miers. Izņēmu savu māju no tūrisma katalogiem, lai nav burzmas, jo klusumā sarunas ar cilvēkiem ir atklātākas. Te mēs kopā cepam pīrāgus, vāram topinambūru zupu, baudām tējas. Daudz domāju par gara lietām un mācos redzēt pasauli citādām acīm. Pirmsākumos es šeit negribēju dzīvot, tagad nevaru šo vietu vairs atstāt, jo zinu, ka tā ir mana. Pērkot un lietojot zāles, mēs kļūstam slinki un aizmirstam, ko savai veselībai paši labu varam darīt. Pirtniekam jājūt, kā cilvēks dzīvo, ko domā, pēc kā tiecas. Tikai tad iespējams palīdzēt. To nevar iemācīt kursos. Tas jāuztver ar sajūtām un pieredzi. Es „urbju” pati. Manā bibliotēkā ir gandrīz visas par ārstniecības augiem Latvijā izdotās grāmatas. Šeit braukuši un pieteikušies lasīt lekcijas gudri cilvēki no Šveices, Francijas, un visiem patīk,” stāsta namamāte. Savulaik viņa veidojusi grupas un vedusi ar astmu slimus bērnus uz kalniem, tagad nodarbojas ar ājurvēdas masāžām, reiki un citām gudrībām.

Esam ērti iekārtojušies pedantiski kārtīgā viesistabā ar stikla pudelēs noglabātiem augiem, ziepjakmens krāsni un akmens traukiem uz plīts. Saruna piesātināta ar daudziem praktiskiem padomiem. Agrita atgādina, ka rudenī noteikti vajag sevi spēcināt ar ķiploku, dzērveņu un medus kūri, lietot samaltus riekstus, aprikozes un rozīnes medū, ikdienas tējās izmantot tos ārstniecības augus, kas katram aug pie mājas. Tomēr ārstniecības augus vajag mainīt ik pēc 2–3 nedēļām, citādi organisms pie tiem pierod un augi vairs neiedarbojas.

Kad saimniece sāk rīkoties ar pusdienu traukiem, mūsu garšas kārpiņām jāiztur negaidīti liela slodze. Rancēniete speciāli pagatavojusi grūbu biezputru (rudenī biezputras jāēd biežāk) pēc tādas receptes, ko iecienījis Pēteris I. Grūbas ir ūdenī mērcētas, pēc tam aplietas ar pienu un vairākas stundas sutinātas verdoša ūdens peldē. Vieniem garšo biezputra ar beku piedevu, citiem ar sabrūninātu speķīti vai vistas spārniņu, bet lielākajai daļai viss, ko namamāte ceļ galdā. Dievišķa likās rūgtenā ozolzīļu kafija. Pēc Agritas metodes ozolzīles jāsagriež kubiciņos un nakti jānotur pienā, pēc tam jāizkaltē, jāapbrūnina un jāsamaļ (vislabāk rokas dzirnaviņās). Kafijai jāpievieno kaltētas samaltas pieneņu un cigoriņu saknes. Aromātam var izmantot arī nedaudz kafijas pupiņu. Pēc vairāku stundu sarunām esam guvuši vielu pārdomām par to, kā harmonizēt savu dzīvi ar dabu, rūpēties par savu ķermeni un garu un arī mazajā biznesā sekot sirdsbalsij.

Uzņēmīgos nevar nepamanīt

Citādā veidā to dara Druvienas pagasta „Zvirgzdiņu” saimniece Sandra Zvirgzdiņa. Viņas sētā gan ir liels troksnis, jo malu malās kāds pēkšķina vai čiepst. Paralēli gaļas liellopu audzēšanai Sandra ar vīru veido mājputnu kolekciju, kas piesaista tūristu interesi.

„Tā ir mana sirdslieta. Putni man vienmēr patikuši, tāpēc esmu aizrāvusies un priecājos, ka cilvēki brauc, skatās, jūsmo un pasūta inkubēt cālīšus sev. Pārdodam arī olas,”viņa saka. Patlaban saimniecībā ir gandrīz 20 šķirņu un kopā vairāk par 300 mājputnu. Kā bērni, kuri priecājas par katru neparastu radību, pētām lielas un mazas vistas, paipalas, pīles, zosis, tītarus. Sarunā ar saimnieku par Šarolē gaļas lopiem iesaistās zemnieki, kuri paši tos audzē. Savā pieredzē padalās arī limbažnieki.

Bioloģiskajiem ražotājiem Markoviem Galgauskas pagasta „Purmalās”ir piecas meitas. Lai visām dotu labu izglītību, vecāki attīstījuši daudznozaru saimniecību. Slauc pienu, audzē zīdītājgovis, tur cūkas, kazas, mājputnus, turklāt izvērsuši bioloģisko produktu mājražošanu.

„Lai nomaksātu zemes nodokli, mūsu vecmāmiņa pirmās brīvvalsts laikos sacepa pīrāgus, iejūdza bērīti, brauca uz Gulbeni tos tirgū pārdot. Tā viņa tika pie naudas, un līdzīgi rīkojamies arī mēs,” iepazīstoties teic saimniekmeita Vita. Trešo daļu slaukuma Markovi pārstrādā dažādos produktos, to skaitā deviņu veidu sieros. Vita ar vecākiem un māsām cep un pārdod arī pīrāgus, smalkmaizītes, tortes, karašu, rupjo un saldskābo maizi. Saspiežamies pašaurā dzīvojamā telpā un, baudot tikko no krāsns izceltus pīrāgus ar tēju, klausāmies saimnieces stāstījumā. Jau vairākus gadus ģimene nodarbojas ar tiešo tirdzniecību. E-pastā viņi pieņem pasūtījumus no klientiem, un ik pirmdienu ar produktu pilnu mašīnu mēro 200 km uz Rīgu pa savu maršrutu, piegādājot viņiem bioloģiskos lauku labumus. Markovi nesūrojas, ka būtu grūti sagatavot pasūtītos produktus. Viņi teic, ka visā procesā pats piņķerīgākais darbs ir sasvērt un iepakot produktus, kā pircējs vēlas. Pastāv arī neoficiāla kooperācija ar vēl dažiem bioloģiskajiem ražotājiem. Netraucē, ka kaimiņi tāpat cep maizi un nodrošina līdzīgus produktus. Visi metas kopā, un katram ir labums. Trīs Markovu meitas ir skolotājas, jaunākā vēl studē Lauksaimniecības universitātē. Dzimtas zeme sadalīta viņu trīs saimniecībām, lai gan darbošanās ir kopīga. Saimnieki reizi mēnesī savus produktus pārdod arī Zaļajā tirgū Gulbenē un pieņem vietējo iedzīvotāju pasūtījumus. Pa kuru laiku viņi guļ un vai atļaujas atpūsties, tas gan palika neizdibināts. Pie viesistabas sienas bija novietots konkursā „Sējējs” iegūtais Atzinības raksts, tāpat daudzas novada domes un Galgauskas pagasta pārvaldes pateicības. Tik strādīgus cilvēkus nevar nepamanīt!

 Gunita Ozoliņa,

Laikraksta „Auseklis” žurnāliste