“Mazsālijās” enerģija vairo enerģiju

Ar saukli “Ieelpo dzīvi” Snēpeles “Mazsālijās” iekopta skaista vieta viesu uzņemšanai, un tās īpašnieki GUNĀRS SLAVINSKIS un GUNITA ŠTORHA tiecas uz tā saukto aprites ekonomikas saimniekošanu – mūsdienu izpratnes naturālo saimniecību.

Viesu nams “Mazsālijas”, SIA “Jaundzirnavnieki”

• Atrodas Kuldīgas novada Snēpeles pagasta Mazsāliju ciemā.
• Īpašnieki Gunārs Slavinskis un Gunita Štorha.
• Apsaimnieko ap 100 ha zemes, no tās 60 ha LIZ.  
• Sertificēta bioloģiskā saimniecība.
• Augļu un ogu dārzi, vīnogulāju terase.
• Dambriežu ciltsdarba saimniecība, ir kautuves sertifikāts, audzē ap150 briežu.
• Audzē foreles, pie saimniecības esošajā dzirnavu dīķī – karpas, asarus, līdakas, karūsas.
• Ap 150 trušu, šopavasar iegādātas 150 vistas.
• Vīna darītavā ražo stipros alkoholiskos dzērienus, pazīstamākais no tiem ābolu brendijs “Gunjaks”.
• Latvijā ražotās pārtikas popularizēšanas kustības “Novada garša” dalībnieki.

Kurzemes vidū, Snēpeles pagastā 1988. gadā barona fon Hāna Mazsalijas muižas (Massale/Klein–Sahlingen) dzirnavu vietā bija tikai drupas, visas dzīvojamās un saimniecības ēkas to jaunajam īpašniekam Gunāram Slavinskim bija jābūvē no jauna. Apkārtnes sakārtošanā tika ieguldīts daudz enerģijas un līdzekļu, līdz kamēr 2002. gadā viesu namā “Mazsālijas” Gunita Štorha varēja uzņemt pirmos viesus. Novads bija ieguvis skaistu vietu, Hāniem droši vien patiktu. Dzirnavu, kas maltu graudus, te vairs nav, bet par to klātbūtni liecina zivju dīķis, dzirnavu ūdenskritums, kas vienmēr labi izskatās apmeklētāju Instagram attēlos.

Viesu nama saimniece Gunita stāsta par saimniekošanas sākumu:

– Kad 1989. gadā mans vīrs braukāja pa Latviju, meklēdams vietu, kurā būvēt sev dzimtas mājas, te viņš ieraudzīja tukšas dīķu vietas, akmeņu kaudzes, un vienīgā veselā bija klēts ēka. Toreiz sākās būvniecības un atjaunošanas darbi, kuri nav beigušies arī tagad, pēc visiem šiem gadiem. Paskatoties vēsturē, atceros, ka mans vīrs nebūt šo saimniecību nebūvēja kā viesu māju, bet ēkas platība ir 2000 kvadrātmetru un slaucīt tos pa tukšo man negribējās. Sākumā pat nebija domas, ka nodarbosimies tieši ar lauku tūrismu, bet kāds no draugiem bija ielicis mūs kādā Latvijas tūrisma ceļvedī kā apskates objektu Kurzemē, un cilvēki sāka pie mums braukt. Tas bija laiks, kad cilvēki vispār labprāt sāka braukt pa Latviju skatīties, kas kur ir.

–  “Vai tagad “Mazsālijas” vairāk ir viesu nams vai lauksaimniecības produkcijas ražotājs?

– Sākums bija ar telpām, tad pielikām klāt tūrisma produktus, nāca klāt vēl mūsu brieži, bet tomēr es gribu likt uzsvaru uz viesu namu, jo tas ir centrs, kas visas lauksaimniecības nozares, ar kurām nodarbojamies, ap sevi ir appulcējis. Koncepts ir tāds, ka viesu namā galdā lieku pirmām kārtām to, kas izaudzēts tepat vai pie kaimiņiem, – tie ir brieži, foreles, un vairākus gadus mēs esam arī mazie vīndari.

– Kas ietilpst jūsu piedāvājumā?

– Latvijā cilvēki ir aktīvi, un vienkārša sēdēšana pie galda nevienu īsti neapmierina. Pat ja kāds pasūta vakariņas vai nakšņošanu, ir jautājums – ko es tur varēšu darīt? Tāpēc mūsu saimniecība organiski paplašinājās ar makšķerēšanas iespējām zivju dīķos, arī briežus neņēmām sākumā ar domu, ka tas būs apskates objekts. Kad cilvēki pie mums atbrauc – ir jāēd, jāiedzer, kaut kas jāpaskatās un kaut kur jāpakustas.  

– Kādēļ izlēmāt par dambriežu iegādi?

– Pirms kāda laika Latvijā vairāk audzēja staltbriežus, dambriežu dārzu bija ļoti maz. “Mazsālijās” sākām ar 10 briežiem, jo aizbraucām apskatīties pie Savvaļas dzīvnieku audzētāju asociācijas priekšsēdētāja Daiņa Paeglīša viņa briežu saimi, un dambrieži man iekrita sirdī. Tas ir kā aizbraukt paskatīties kucēnu – un pamēģini bez viņa atbraukt mājās. Tā mēs sākām ar briežkopību.

– Uz plāksnītes rakstīts brīdinājums, ka apmeklētāji caur žogu var barot briežus tikai ar rudzu maizi. Kādus dzīvniekus mēs te barojot redzam?

– Briežiem uz 20 mammām es pielieku klāt vienu puiku, bet tas arī ir mūžīgais mācību process – līdz ko pieliek ļoti labus puikas klāt, viņi savā starpā sakaujas, kaujas uz nāvi, un tā mīla prasa tiešām upurus. Tad mums ir atsevišķs aploks, kurā ir tikai puikas. Visiem briežiem nav krotāliju, tikai tiem, kas pie mums ir atbraukuši, kas nav šeit piedzimuši.

Dambriedis ir kā kaza ar garu kaklu. Starpība tikai tāda – ja kaziņu vai jēru var uzaudzēt septiņos, deviņos mēnešos, tad šos vajag audzēt trīs gadus. Te sākas stāsts par to, cik maksā gaļa un kāpēc mums vajag savu pārstrādi, lai par dzīvnieku mēs varētu dabūt atbilstošu naudu, ko esam ieguldījuši.  

– Jums ir pašiem sava kautuve?

– Veco laivu māju mēs pārbūvējām par kautuvi, būvniecība ir pabeigta, ekspluatācijā esam to nodevuši, atliek tikai likt iekšā iekārtas. Ceru, ka veiksies arī saskaņošanas darbi ar Pārtikas un veterināro dienestu, jo pēc pirmās profesijas esmu pārtikas tehnologs un ar gaļu esmu saistīta visu savu dzīvi, tādēļ man liekas, ka tur fundamentālu kļūdu nav. Diemžēl Lauku atbalsta dienests (LAD) kautuves projektam atbalstu noraidīja, viņiem neliekas, ka pārstrāde man varētu izdoties, es nedarbināšu gaļas mašīnu tik ilgi, kā paredzēts. Es pa tiem septiņiem mēnešiem, kopš iesniedzu projektu, esmu uzbūvējusi kautuvi saviem spēkiem. Un tad vēl es domāju, ja man būtu jābūvē ar pēc tiem nosacījumiem, ko prasa ES fondu projektu izpildei, tas ir – ar sertificētiem būvniekiem un būvmateriāliem –, tad visa nauda, ko man būtu piešķīris LAD, būtu “apēsta”. LAD nosacījumi projekta izpildi ļoti sadārdzina.

– Nesen esat uzsākuši trušu audzēšanu. Kādēļ?  

– Arī truši tiks kauti savā kautuvē. Bet sākās viss ar četriem trusīšiem, kurus paņēmu, lai ekskursijās ar bērniem būtu jaukāks gājiens cauri saimniecībai un truši būtu apskates objekts. Trušu mājas ir zem lielajiem kokiem, lai nebūtu tiešu saules staru, bet uz dienvidu pusi, trušiem sausums un siltums ir vajadzīgs. Es vēl mācos, kas notiks, ja sakrustosim divas trušu šķirnes – šeit ir sakrustots tīršķirnes Lielā šinšilla ar tīršķirnes burgundieti (‘Burgundas’). Un tad sanāk šādi mazi pelēkrudi meža zaķi. Protams, kad trusēni ir tikko piedzimuši, mammas var kļūt agresīvas un, kad attaisu būri, tās ar ķepām krīt virsū. Tomēr no četru trušu saimes mēs gada laikā esam tikuši līdz 150 trušiem, skaitot ar visiem jauntrušiem. Kādi 100 ir nokauti.

– Saimniecībā attīstāt arī zivjaudzētavu?

– Kad sākām te saimniekot, pirmie tika sakārtoti dambji, slūžas un zivju dīķi, tika salaistas pirmās karpas un līņi. Zivju fonds ir ļoti sens, makšķernieki arī pie mums brauc, bet vairāk tādi, kam tā ir brīvā laika pavadīšana. 2002. gadā uzbūvējām foreļu audzētavu, kurā ūdens tek uz pašteces principa, bez dārgām sūkņu sistēmām. Jo forelei vajadzīgs auksts, tīrs un skābekļa bagāts ūdens. Vēl būs arī storu baseins, lai var pienākt klāt un apskatīt, kā storītes tajā dzīvojas. Gluži netīšām, tāpat kā daudzas citas lietas, ir sanācis ierīkot foreļu audzētavu tā, ka saules gaisma krīt tā, kā to vajadzētu.

– Un jums ir arī vistas?

– Viesu māja kopā ar mūsu pašu ģimeni patērē ļoti daudz olu, ja paskaita, tāpēc izlēmu, ka lauku olas ražosim paši. Pieredze putnkopībā man ir tik, cik es atceros no bērnības, no savas omītes. Un, paldies Dievam, ir interešu feisbuka grupas, kurās var nebaidīties uzdot muļķīgus jautājumus. Pirmās 20 vistas man nokoda cauna – tā pārkož vistai kaklu un izsūc asinis. Es jau biju nodrošinājusies un sataisījusi jumtiņus, un sietiņus pāri, bet tas tomēr neglāba. Es ļoti gaidu rudeni, kad atsāksies LLKC mācības, jo tā ir vieta, kur sanāc kopā ar līdzīgi domājošiem, un atbildes uz saviem jautājumiem vari dabūt turpat uzreiz.

– Un, beidzamais jautājums, kā jūs ietekmējusi pandēmija?  

– Kovida pandēmija daļēji mums nākusi par labu, jo Latvijā tagad intensīvāk apgūst iekšējo tirgu. Ja pandēmijas nebūtu, varbūt šovasar visi trauktos vairāk uz ārzemēm un baudītu labumus, ko piedāvā Francija, Itālija. Pavasarī likās, ka nekas pozitīvs šajā situācijā nevar būt, bet tagad man liekas, ka jāprot apstāties, padomāt, sadzirdēt pašam sevi, paklausīties, kā putni dzied, un tad var iet arī soli tālāk.

Guna Kalniņa
Pilnu rakstu lasiet žurnāla "Latvijas Lopkopis" augusta numurā.