Vērtīga pieredze zvejas un tās produktu apstrādes tradīcijās

Salacgrīvas novada zivsaimnieki devas braucienā uz Engures un Salaspils novadiem ar mērķi apmainīties pieredzē un skatīt, kā labāk ķert jūrā, audzēt baseinos un apstrādāt mums visiem labi pazīstamās  zivtiņas.

Ragaciema sedumā mūs sagaidīja Ginta, Ineta un Emīls no SIA “Mauriņi-S”. Ginta stāstīja, kā uzņēmums darbojies kopš 1995. gada. Darbība balstīta paaudzēs pārmantotās zivju kūpināšanas tradīcijās. 2015. gadā viņi saņēma kultūras zīmi “Latviskais mantojums” par zvejniecības amata prasmju atjaunošanu un uzturēšanu. Tagad zvejošana ir kā hobijs, bet galvenais ir zivju pārstrāde un kūpināšana. Mauriņu ģimenē vīri vairākās paaudzēs gājuši jūrā, bet vecmāmiņa bijusi gan  zvejnieka izpalīdze, gan zivju kūpinātāja. “Mauriņos” zivju pārstrāde aizsākusies ar maza namiņa – kūpinātavas – uzcelšanu, tagad firma uzņem ekskursantus, saimnieki brauc uz gadatirgiem, no pirmsākumiem “Mauriņi-S” piedalās Straupes lauku labumu tirdziņā. Te savs vārds bija sakāms Inetai, kura ir galvenā persona izbraukuma tirdzniecībā, viņa solīja būt arī Salacgrīvā uz zvejnieksvētkiem, pie reizes uzprasīja: ”Vai nevar Emīlam kādu feinu Salacgrīvas meiču par sievu ieskapēt”. Jo Emīls, lai gan dabūjis veicināšanas balvu  nozares konkursā “Lielais loms 2017” nominācijā “Jauns un daudzsološs nozarē“, pie savas otrās pusītes vēl nav ticis. Pēc Inetas vārdiem, puisis esot vareni čakls un strādīgs un jebkura  Salacgrīvas meitene būs dikti priecīga dabūt tādu vīru sev. Apsolot nopietni piestrādāt pie šīs svarīgās lietas (skaidrs, ka brīvajos brīžos no darbiem zvejā), mūsējie atvadījās un devās tālāk.

Braucot uz nākamo pieturvietu Engures ostā, autobusā kopīgi spriedām, vai tikai draudīgie negaisa mākoņi nesabojās tikšanos ar Tamsonu Jāni, kurš solījās mums izrādīt, kā efektīvāk sargāt zivju murdu un tajā esošās zivis no roņu postījumiem. Murda konstrukcijas uzlaboto veidu apskate arī tika plānota pie Jāņa, tāpēc turējām īkšķus, lai lietus pagaida, vismaz nedaudz. Iebraucot ostā, pa gabalu varējām manīt Jāņa laivu, uz kuras bija izvietoti jūrā vedamie murdi, saimnieks pats bija blakus un varēja stāstīt interesentiem par saviem izgudrojumiem. Un to Jānis Tamsons prot, ne velti Latvijas televīzijas raidījumā tika nosaukts par murdu meistaru. Salacgrīvieši skatījās, uzdeva jautājumus, bildēja konstrukcijas elementus, lai varētu vērtīgākās lietas ņemt savā bruņojumā. Sarunas ievirzījās arī par lucīšu nozvejas apjomiem, katra puse salīdzināja skaitļus pa gadiem, secināja, ka apjomi svārstās. Ilgi vēl varētu spriest par kopējām lietām, bet lietus mudināja mūs uz jauno pieturvietu.  

Lapmežciema muzeja vadītāja Anita Alberta laipni izrādīja skaisti un moderni rekonstruētās telpas. Tajās par 19. un 20. gadsimta zvejnieku sadzīvi un darbu vēsta fotogrāfijas, kā arī lietas, kuras stāsta par zveju un vaļas brīžiem. Ekspozīcija izraisīja lielu interesi ekskursantos, īpaši oriģinālais zivju tīrītājs no pudeļu korķiem. Gandrīz izcēlās “starptautisks skandāls”, jo muzeja dati bija, ka ierīce ir cēlusies no Igaunijas, bet mūsu puse “uzturēja prasību” par Latvijas, proti, Salacgrīvas novada izcelsmi! Jo, pēc aculiecinieka teiktā, precīzi ar tādu pašu aparātu mūsu valsts ziemeļu daļas zvejnieku sievas atviegloja jūrā nozvejoto, grūti tīrāmo asaru atbrīvošanas procesu no zvīņām. Beigās tomēr uzvarēja draudzība un “bez kaujas” varējām atstāt viesmīlīgās telpas.

Pārbraucot uz IK “Reinis B”, ieradāmies dūmu un kūpinātu zivju smaržas valstībā, kur, gaidot saimnieci, varējām ieelpot bagātīgo gaisu un no ārpuses apskatīt zivju apstrādes cehu, iepazīties ar uzņēmuma teritoriju. Gaidīšanas svētki attaisnoja ciemiņu cerības un saimniece ieradās mūs sveikt oriģinālā tautas tērpā ar skaistām rotām. Tikām aicināti ražošanas ēkā un uzklausījām stāstu par uzņēmumu, kā sākās, ko dara, ko domā uz priekšu. Tad pārcēlāmies uz darbošanās laukumu, izņemot vienu dalībnieku, kuru nevarēja atraut no ražošanas procesa vērošanas. Viņš, vārdā Armands, tur arī palika gandrīz līdz aktivitāšu beigām, vienīgais, kas viņu atsauca realitātē, bija smaržīgā, Allas pasniegtā zivju zupa no lielā katla, kuru izmanto arī izbraukumu tirdzniecībā un pasākumos. Domāju, ka Armands rakstīs kādas piezīmes par tur redzēto vai vismaz iekļaus savos memuāros, tik koncentrējies cilvēks bija uz visu pasākumu. Bet tas jau būs cits stāsts! Allas skubināti, mēs izkustējāmies, tradicionāli verot reņģes, atceroties zivis, ko zvejo Latvijā, līdz pienāca atvadu brīdis no jaukās vietas, lai brauktu tālāk uz SIA “AKVA AGRO”  zivjaudzētavu Salaspils novadā. Tiekoties apsaimniekotāju Juriju Suhecki, Salacgrīvas zivsaimnieki aizrautīgi klausījās viņa stāstītajā, skatīja baseinos peldošās milzīgās stores. Pieredzējušais zivjaudzētājs iepazīstināja ar savu uzņēmumu, ražoto produkciju, viņa stāstā tika rūpīgi raksturotas arī audzējamās zivis. Izrādās, ka cilvēki ir viltīgāki nekā stores. Mākslīgi radot baseinā ziemu un pēc tās pavasari (ar temperatūras režīma maiņu),  zivjaudzētāji rosina mātītes ražot ikrus. Lai viss notiktu produktīvāk, storu mātītes tiek pakļautas ultrasonogrāfijas apskatei un tikai tad ikri tiek slaukti, apaugļoti. Tālāk ikriem nodrošina vajadzīgos dzīves apstākļus līdz izšķilšanās brīdim. Storu mātītes pēc 1,5 gada atkal ir spējīgas ražot, process tiek  atjaunots. SIA "AKVA AGRO" audzē arī gaļas zivis pārdošanai, beigās tās vismaz nedēļu izturot atsevišķos baseinos bez barošanas.  Ar skaistu mērķi – praktiski iepriecināt arī mājās palikušos ar citādām zivīm kā savas ķertās, braucēji līdzvešanai iegādājās tirgum sagatavotās stores. Jāatzīst, ka katra apzinīga mājsaimniece būtu priecīga pagatavot maltīti ģimenei no šādas zivs. Lai zivsaimniekiem vienmēr laba apetīte!

Mājupceļu Salacgrīvas zivsaimnieki uzsāka, daloties ar fotogrāfijām whatsup’ā un saglabājot savā atmiņā skaistos mirkļus no pieredzes apmaiņas brauciena, ko nevar ne nofotografēt, ne nofilmēt, tikai sajust.

Pieredzes brauciens notika Valsts Zivsaimniecības tīkla pasākumu ietvaros.

Jānis Kravalis,

Siguldas biroja lauku/zivsaimniecības attīstības konsultants