Apgūst mājražotāju pieredzi Austrijas Vulkānzemē

23. Jūlijs 2019.

GalerijaPrint

LLKC Jēkabpils konsultāciju biroja rīkotā mācību braucienā jūlija sākumā devās mājražotāji, uzņēmēji un citi interesenti, lai noskaidrotu, kā mājražošana attīstījusies vienā no Austrijas pavalstīm – Štīrijā, kur 33 pašvaldības ir apvienojušās un izveidojušas atpazīstamības zīmi Štīrijas Vulkānzeme.

Feldbahas pilsētā brauciena dalībniekus sagaidīja Vulkānzemes birģermeisters Jozefs Obers ar priekšlasījumu par reģiona aktīvo attīstību. Tās plāns uzsākts pirms 20 gadiem, un viņš ir viens no attīstības iniciatoriem. Toreiz pierobežas reģionā nebija perspektīvas, cilvēki necerēja, ka būs labāk, bija jālauž domāšana, jāizvērtē iespējas, jāizveido vīzija. Apgabals ar 110 000 iedzīvotājiem no kādreiz neattīstīta reģiona kļuvis par augsti attīstītu. To varēja panākt, iesaistot iedzīvotājus, apzinot saimniecības un liekot tām novērtēt savas vērtības un iespējas. Saredzot tās, var runāt par kopējo vīziju, kurai visu laiku jābūt dzīvai. Nosaukums Vulkānzeme radās no stāsta par vulkāniem, kas Austrijas teritorijā darbojušies pirms 1,7 miljoniem gadu un, balstoties uz to, tika izveidots atpazīstams zīmols. Šobrīd vīzija izstrādāta līdz 2025. gadam, kad Vulkānzeme būs labākais Austrijas kulinārais, amatniecības un autonomas enerģijas reģions. Ne velti Štīrijas emblēmā ir zaļa sirds. Vairāk nekā 40 strādājošās saimniecības ir saistītas vienā ķēdē, ražotie produkti tiek reklamēti un realizēti kopā ar citu saimniecību produktiem veikaliņos, izveidots kopīgs buklets. Tradīcijas tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi, ik pa laikam mainot ražošanu, ieviešot jaunus kvalitatīvus produktus, tāpēc ir liela produktu daudzveidība. Nepārtraukti tiek atjaunotas un papildinātas prasmes. Reizi mēnesī sanāk kopā saimniecību pārstāvji un veic nepieciešamās korekcijas.

Apmeklējām vairākas saimniecības un uzņēmumus, kas ir Vulkānzemes zīmola biedri. Viena no tām ir alus darītava „Lava brau”, kura darbojas no 2001. gada. Nelielās alus darītavas produkcija tiek pārdota par iespējami augstāku cenu. Uzņēmums ražo bioloģisku alu, izmantojot apiņus, miežus, rudzus, kviešus. Ūdens produkcijas ražošanai tiek ņemts no vietējā dziļurbuma. Saimnieks Šmits pēc profesijas ir mārketinga speciālists, bet viņa brālis – aldaris. Saimnieka stāstījumā izpaužas liels reģiona patriotisms, viņš uzsver, ka jādarbojas visiem kopā. “Pērkot, izdarām izvēli, vai dosim naudu savam kaimiņam, savam reģionam vai citam. Tajā brīdī izdarām izvēli savu bērnu nākotnei,” tā uzskata Romans Šmits. Nobeigumā viņš novēl katram apzināties sava produkta vērtību un rīkoties tā, lai iegūst mūsu kaimiņi.

Apmeklējam vītināta šķiņķa un gaļas izstrādājumu ražotni jeb cūkgaļas manufaktūru “Vulcano”. Pamatojoties uz senām kukurūzas audzēšanas tradīcijām šajā reģionā, ir izveidojušās cūku audzēšanas un cūkgaļas produktu ražošanas tradīcijas. Sākumā iepazīstamies ar cūku turēšanu, kas ir piemērs dzīvnieku labturībai. Lai sagatavotu labu šķiņķi, ir vajadzīga laba gaļa. Mērķtiecīgi tiek krustotas šķirnes, lai iegūtu labas kvalitātes sivēnus ar izcilām gaļas garšas īpašībām. Svarīgākais darbs ir cūku audzēšana. Cūkas atrodas vaļējā novietnē. Tā kā ir karsts, tiek nodrošināta duša, skan mūzika, pieejamas dzirdnes. Cūkas tur 18 mēnešus, pamatā baro ar labu kukurūzu, kauj, izmantojot CO₂ gāzi. Šķiņķi tiek iesālīti un 15 mēnešus vītināti. Ražo arī citu augstvērtīgu produkciju, ko tirgo savā veikalā kopā ar citu ražotāju produkciju. Prezentāciju telpā, kas aprīkota ar dažādiem multimedijiem, interesantā veidā var iepazīt visus posmus līdz gala produktam. Nobeigumā varam to arī nogaršot.

Zemnieku saimniecība “PSO” atradusi inovatīvu metodi siltuma ražošanai un izmantošanai. Siltumenerģiju ražo no šķeldas, dienā patērējot līdz 40 kubikmetriem un arī no kaltēšanas procesa atkritumiem. Ziemā tiek apsildīts vietējais ciems – 50 dzīvojamās mājas un sabiedriskās ēkas, bet vasarā siltumu izmanto zālāju un citu sēklu žāvēšanai. Saimniecība sniedz arī kaltēšanas pakalpojumus. Mūsu apmeklējuma laikā atved kravu ar ķiršu kauliņiem. Žāvē arī plūmju un aprikožu kauliņus, jāņogu izspiedas, plūškoku. Kauliņu vidu izmanto farmācijā un kosmētikā, bet čaumalas dedzina enerģijai. Žāvē arī kukurūzu un pupas. Diennaktī izkaltē 10 tonnas. Iztvaikotais mitrais gaiss tiek savākts, uzsildīts un padots atkārtoti uz žāvētavu. Kaltēšanas kvalitāte ļoti augsta – laba dīdzība, sausums, tīrība. Tiek sekots, lai nesajauktos šķirnes.

Saimniecība “Caldera”, kas vietējā valodā nozīmē “vulkāna krāteris”, ir 7 saimniecību kopuzņēmums ābolu vīna ražošanā. Izmantojot dažādu seno šķirņu ābolus, sagatavo 30 000 litrus vīna. Ābolu vākšanas mašīnu izmanto no tehnikas pakalpojumu nomas uzņēmuma. Šī ir ģimenes saimniecība. Lielveikalos prece nav pieejama, to realizē kopā ar kaimiņiem savos veikalos. Sadarbojoties kopā preci var labāk realizēt. Produkciju uzglabā 1962. gadā uzbūvētajā pagrabā. Saimniecība saņem arī valsts atbalstu.

Augļu pārstrādes uzņēmums „Christandl” audzē otru populārāko augu –plūškoku. Viduseiropā ir 1200 ha plūškoka stādījumu. Saimniecībā ir 5 ha plūškoka, audzē arī godži ogas, aronijas, firziķus, plūmes. Upenes, jāņogas un zemenes audzē savām vajadzībām. Lielākā apjomā ražo preparātus un krāsvielas. 90% sulas realizē kā krāsvielas. Tiek izmantoti arī ziedi. Stādījumi nostiprina augsni, jo dārzi ierīkoti lielā slīpumā. Tiek stādītas dažādas šķirnes, kas nogatavojas dažādos laikos. Nelielā platībā audzē valriekstus, no kā gatavo degvīnu. Arī „Christandl” ir ģimenes uzņēmums, kas ar šāda veida saimniekošanu nodarbojas jau 20 gadus. Sulu gatavo uzņēmumā, tāpat degvīnu un sīrupu. Svētku pasākumiem tiek gatavoti dāvanu grozi. Projektos, kas vērsti uz reģiona attīstību, piedalās kopā ar citām saimniecībām. Lai veicinātu plūškoku produktu izmantošanu, reģionā pavārus māca, kā plūškoka produkciju iekļaut ēdienkartē. Piemēram, fritēti plūškoka ziedi, ogu pulveri pievieno mīklām. No košajām sulām pat gatavo gleznas.

Apmeklējam mārrutku audzēšanas un pārstrādes uzņēmumu “Štīrijas penicilīns”. 99% no Austrijā audzētajiem mārrutkiem audzē šajā reģionā un izmanto kā garšas piedevu ēdienos un ārstniecības augu. Saimniecībai pieder 50 ha zemes. No tiem 5 ha mārrutku, audzē arī labību, kukurūzu, ķiplokus. Mārrutkus stāda agri pavasarī, guļus – ap 3000 stādu uz ha. Lielās lapas norauj, lai neatņem spēku augam. Stāda ar atstarpēm, lai var izvagot. Augusta beigās vāc ar rokām, pirms tam ar speciālu agregātu tos paceļot uz augšu. No ha izaug 6000-12 000 kg. Savukārt dzinumi ap 3000 kg. Mārrutku saknēm bez pārstrādes cena ir 2,80 eiro/kg . Glabā +2 grādos, var uzglabāt pat 2 gadus. Vispirms mārrutku saknes ar speciālu iekārtu mazgā. Apstrādājot mizas atdala un nogādā cūku fermām barošanai. Saimniecībā stingri ievēro augu seku. Mārrutkus var audzēt vienā vietā 5 gadus. Priekšaugs var būt jebkurš kultūraugs, bet pēc mārrutka var audzēt tikai kukurūzu, jo tā nomāc uz lauka palikušo saknīšu augšanu. Mārrutkiem nedrīkst pieļaut ziedēšanu, tad tie kļūst cieti. Saimniecība iekļaujas kopīgā tirdzniecības, tiek veidoti arī dāvanu grozi. Saimniecībā var iegādāties veselas mārrutku saknes, smalcinātus mārrutkus, kā arī mārrutkus kopā ar sinepēm un dažādus čatnijus.

Uzņēmums “Ziedu taka” ir Vulkānzemei raksturīgo ziedu audzēšanas un dažādu izstrādājumu veidošanas saimniecība. Ziedus nogāzē audzē bioloģiski. Platība 6,5 ha. Starp ziediem virtuves vajadzībām tiek audzēti arī dārzeņi. Saimniece pirms 10 gadiem sāka audzēt peonijas. Šobrīd lielākā daļa ir ziemcietes un dālijas, pamatnodarbošanās ir floristika. Tiek veidoti pušķi no svaigiem ziediem, stingri ievērojot griešanas laikus, lai ziedi maksimāli ilgi uzglabātos. Vidēju pušķu cena 30-50 eiro. Ziedus žāvē caurvējā. Bez pušķu veidošanas viņa gadā novada ap 30 meistardarbnīcas floristikā. Saimniece ir sarakstījusi grāmatu par ziedu audzēšanu un izmantošanu Šobrīd top ziedu māja, kur cilvēki varēs dzert kafiju ar kūkām, atrodoties starp ziediem. Papildus tiek meklētas jaunas iespējas biznesa attīstībai.

Kapšteinas pils atrodas kalnā, celta 11. gadsimtā. No pils paveras fantastisks skats uz apkārtni. Šeit ir iekārtota viesnīca un restorāns, uzņēmumu apsaimnieko ģimene vairākās paaudzēs. Ģimenei pieder 40 ha vīnogu dārzu, 5 ha plūškoka, audzē cidonijas. Vēl ir bioloģiski vērtīgie zālāji, kuros ganās 80 aitas, ir 80 ha meža. Pie vīna pagraba mūs sagaida Kristofers Vilmārs, kurš ir šīs aristokrātu ģimenes pēctecis. Vīna pagrabs ir viņa pārziņā. Kristofers pēc profesijas ir bioķīmiķis. Pagraba ēka celta 1600. gadā kā stallis, bet no 1965. gada darbojas kā vīna pagrabs. Vīna gatavošanai ūdens tiek ņemts no dziļurbuma, kas satur vulkāniskos minerālus. Reģiona pilis iekļautas kopīgā projektā „Piļu ceļš” un ir izstrādāta karte, kurā ceļotāji var iepazīt seno piļu vēsturi un baudīt to mantojumu – produktus, vīnu un naktsmājas.

Arodskola Hatzendorfā gatavo jauniešus dažādās lauksaimniecības profesijās, arī piena un gaļas pārstrādē. Papildus vēl māca mežizstrādi. Skolā var iestāties pēc 8 klašu beigšanas 14 gadu vecumā. Papildus arodam māca arī matemātiku, bioloģiju, ķīmiju u. c. priekšmetus. Skolai ir sava govju kūts ar 15 slaucamām govīm, cūku kūts ar 35 sivēnmātēm un 100 nobarojamām cūkām. Kopējā zemes platība – 105 ha, mežs 36 ha. Audzēkņi mācās visu – gan teliņu saņemšanu, slaukšanu ar rokām un mehanizēti, gan cūkkopību. Daļu iegūtā piena realizē svaigu, daļu pārstrādā sierā. Ar gaļu nodrošina skolas virtuvi un papildus ražo dažādus izstrādājumus. Strādājot metālapstrādes cehā, pašam jāizveido rasējums un jāizgatavo kāds izstrādājums. Piemēram, 1. kursā jāizgatavo metāla galda pulkstenis, bet 3. kursā jau gatavo ķīpu savācēju. Galdnieka darbnīcā tiek gatavoti soliņi, trepes u. c. kvalitatīvi izstrādājumi. Papildus apgūst darbu ar lauksaimniecības un mežu tehniku. Daļu no tehnikas skola ir nopirkusi, bet moderno tehniku, kas mainās, ņem no nomas punktiem. Skolas laikā iegūst traktoru un automašīnu vadīšanas tiesības. Skolā mācās ap 100 audzēkņu. Pēc skolas beigšanas var atgriezties savā saimniecībā vai strādāt jau zināmā citā saimniecībā. Audzēkņi tiek pieprasīti arī no tālākām saimniecībām. Praksi apgūst saimniecībās. Lai labāk saprastos, ģimenēs paliek arī uz nedēļas nogali. Beidzot skolu, jākārto tests. Skolā sagatavo profesionālu lauksaimnieku.

Tikāmies ar Franku Farteku – Vulkānzemes seno kviešu šķirnes atjaunošanas iniciatoru. Viņš pastāstīja, kā kopā sadarbojas 140 zemnieki. Ir uzstādītas dzirnavas, kas pārstrādā graudus, milti ir reģistrēti kā īpašs produkts, tonna maksā 215 eiro. Šis ir īpašs projekts, kas popularizē senās kviešu šķirnes un meklē tām pielietojumu.

Filcēšanas darbnīcas apmeklējuma laikā viena no tās dalībniecēm pastāsta, kā piecas kundzes uzsāka šo nodarbi. Katra no viņām specializējusies kādā nozarē, tiek gatavotas cepures, šalles, čības u. c. preces. Viņām kopā pieder 100 aitu mātes, bet ne visu aitu vilna ir piemērota filcēšanai. Nekvalitatīvāko vilnu izmanto kā siltumizolācijas materiālu. Netīro vilnu – no kājām un astes – pārstrādā granulās un izmanto kā mēslojumu. Vilnu filcēšanai krāso ar dabīgām un mākslīgām krāsvielām. Biedrība ir izdevusi grāmatiņu bērniem par nodarbēm lauksaimniecībā. Ar izgatavotajiem darbiem viņas brauc uz tirgiem, izmantojot speciāli izgatavotu jurtu-veikaliņu. Tiek īstenoti ES un vietējie projekti.

„Eisfogel” ir neliela saimniecība, kurā ražo bioloģisku Damaskas rožu, aroniju un eļļas ķirbju produkciju. Tiek audzētas arī jāņogas un upenes, ir savs ogu vākšanas kombains, kuru pēc tam iznomā vīnogu vākšanai. No rožu ziedlapiņām tiek gatavots sāls, liķieri, sīrupi, želeja, ziedūdens un citi produkti. Tās tiek izmantotas arī kosmētikā. Saimniecībā audzē arī „ugunspupas”, kas ir plaši audzēta un izmantota kultūra.

Siera sagatavošanas manufaktūra Koniksbergā sākotnēji tirgošanai piedāvāja pienu, bet tagad daļu piena pārstrādā, ar piena produktiem piedalās tirgos, preci var nopirkt saimniecību veikaliņos. Dienā siera ražošanai izmanto 800 litrus piena, pārējo realizē. Govis slauc robots. Sieru gatavo no pasterizēta svaigpiena. Tam pievieno citronskābi un garšvielas. Otra veida sieru ražo, pievienojot baktērijas. Papildus gatavo smērējamus sierus, siera bumbas, jogurtus. Cietos sierus gatavina. Produktus piegādā arī skolām, piemēram, jogurtus ar dažādām garšām. Pienu pasterizē un pilda tetrapakās, iepakošanai ir speciāla iekārta. Uz jautājumu, cik maksā piens, saimnieks paskaidro, ka piena paka maksā 1 eiro saimniecībā, bet veikalā 1,19 eiro. Vaļējs piens Austrijā maksā 40 eiro centus litrā. Viņš pastāsta, ka divas reizes mēnesī jāveic piena analīzes, produkti uz laboratoriju tiek nogādāti piecas reizes mēnesī. Ik pēc 9 mēnešiem ierodas kontrole. Gadā izdevumi laboratorijai un kontrolei sasniedz 5000 eiro.

Vecākās ķirbju spiestuves apmeklējuma laikā uzzinām par ļoti senas dzimtas nodarbi. Dzirnavas darbojas jau no 1845. gada. Eļļu spiež jau 100 gadus. 2017. gadā ar LEADER projektu tā tika pārveidota, lai būtu pieejama apmeklētājiem. Garām dzirnavām tek Rābas upe, no kuras iegūst elektroenerģiju. Uzņēmumā darbojas 7 cilvēki, bet sezonas laikā ir papildu darbinieki. Eļļas ieguvei audzē speciālu Štīrijas ķirbi. Izmanto 1. spieduma eļlu. No 40 kg ķirbja iegūst 2,5 kg sēklu, 1 kg eļļas. Dienā saražo 150 litrus eļļas. Sēklas attīra, karsē uz speciālas pannas, tad ar presi izspiež. Lieto mērcēm, sieriem, salātiem.

Atvadoties no Austrijas uzņēmējiem, ir gūta iedvesma turpmākam darbam un uzņemts Vulkānzemes cilvēku spēka strāvojums. Atpakaļceļā brauciena dalībnieki dalījās iespaidos par redzēto.

Dažas dalībnieku atziņas:

Jolanta: redzēju, kā pilnveidot savu ražošanu. Varētu pie savas ražotnes izveidot mazdārziņu, kur apmeklētāji var redzēt, kādus augus izmantoju, varētu padomāt par pakalpojumu sniegšanu.
Ritma: patika plūškoku un mārrutku audzētāji un pārstrādātāji.
Ieva: patika vienotā reklāma saimniecībās, patika, ka varējām redzēt visu ražošanas ciklu.
Andris: patika, kā tika organizētas degustācijas, attieksme pret apmeklētājiem. Mārrutku audzētājs ļāva nozagt gan idejas, gan mārrutkus.
Valentīna: brauciens lika paskatīties, ka darbu var darīt ar baudu sakoptā vidē. Viņiem ir ģimenes saimniecības, mums palicis maz dzimtu. Patika mārrutku ražotne –

labākā vieta, kādā esmu bijusi.

Lūcija: no katras vietas var paņemt kaut ko sev. Mēs daudz ieguvām arī cits no cita.
Inta mācījās novērtēt savu darbu, priecīga par labu kompāniju, novēl visiem veiksmi.

Ko mēs vēl varam darīt, atgriezušies Latvijā?