Zivju veselība – ūdens kvalitātes indikators

Zivis dzīvo ciešā mijiedarbībā ar ūdens vidi. Ūdens ir ne tikai zivju mājoklis un skābekļa avots, bet arī būtiski ietekmē to vielmaiņu un veselības stāvokli. Tāpēc zivju veselība ir kā “lakmusa papīrs”, kas signalizē par izmaiņām vai problēmām ūdenstilpēs. Šis raksts piedāvā ieskatu tajā, kā zivis var palīdzēt mums saprast ūdens kvalitāti, un kādus simptomus pamanot, vajadzētu reaģēt. Šajā rakstā aplūkosim, kā zivju uzvedība un veselības stāvoklis var sniegt vērtīgu informāciju par ūdens kvalitāti, kā arī to, kādi simptomi norāda uz nepieciešamību rīkoties.

Zivju uzvedība un izskats – pirmie signāli

Veselā dīķī vai ezerā zivis nav viegli pamanāmas. Tās ir tramīgas un slēpjas no nejauša garāmgājēja vai makšķernieka. Savukārt, ja zivis tiek regulāri barotas, tās atpazīst saimnieku, labprāt barojas, peld vienmērīgi un brīvi.

Kad ūdens kvalitāte pasliktinās, tas var izpausties kā zivju letarģija – tās kļūst gausas, ignorē barību. Vēl izteiktāks signāls ir zivju uzvedība pie ūdens virsmas – tās peld augšpusē un elpo gaisu no atmosfēras, kas tautā tiek dēvēts par “pīpēšanu”.  Nejaušs garāmgājējs var nodomāt, ka zivis ir kļuvušas sabiedriskas un atraktīvas, tomēr īstenībā tās cieš no skābekļa trūkuma – tās slāpst.  

Par ūdens kvalitātes pasliktināšanos liecina arī vizuālas ķermeņa pazīmes – ādas plankumi, sapuvušas spuras, iekaisušas žaunas vai acu apduļķošanās. Līdzīgas izpausmes var būt arī  dažādu slimību gadījumā, taču vides faktoru izraisītas reakcijas ir biežāk sastopamas un bieži vien vieglāk novēršamas.

Kas slēpjas aiz simptomiem?

Viens no visbiežākajiem draudiem ir skābekļa trūkums, īpaši vasaras periodā, kad ūdens temperatūra paaugstinās un līdz ar to samazinās skābekļa šķīdība ūdenī. Zivis sāk elpot pie ūdens virsmas un pamazām kļūst gausas.

Citi rādītāji var būt paaugstināts amonjaka vai nitrītu līmenis, kas rodas, ja ūdenstilpē uzkrājas  pārāk daudz organisko vielu (barības paliekas, ekskrementi, iekrituši augi), bet nav pietiekamas ūdens apmaiņas.

Svarīgs faktors ir arī  masveida aļģu savairošanās jeb ziedēšana. Tā samazina ūdens caurspīdīgumu un zilaļģes var producēt toksīnus, kas negatīvi ietekmē ne tikai zivis, bet visu ekosistēmu.

Viens no visbiežākajiem draudiem ir skābekļa trūkums, īpaši vasaras periodā, kad ūdens temperatūra paaugstinās un līdz ar to samazinās skābekļa šķīdība ūdenī. Zivis sāk elpot pie ūdens virsmas un pamazām kļūst gausas. Citi rādītāji var būt: paaugstināts amonjaka vai nitrītu līmenis, kas rodas, ja ūdenstilpē uzkrājas  pārāk daudz organisko vielu (barības paliekas, ekskrementi, iekrituši augi), bet nav pietiekamas ūdens apmaiņas. Svarīgs faktors ir arī  masveida aļģu savairošanās jeb ziedēšana. Tā samazina ūdens caurspīdīgumu un zilaļģes var producēt toksīnus, kas negatīvi ietekmē ne tikai zivis, bet visu ekosistēmu.

Dīķiem ir nepieciešams skābeklis

Ja mēs runājam par ūdenī izšķīdušo skābekli, tas ir būtisks ne tikai zivīm, bet arī kukaiņiem, augiem un mikroorganismiem. Skābeklis nepieciešams ne vien elpošanai, bet arī lai nodrošinātu veselīgu ķīmisko līdzsvaru dīķī – tas palīdz nitrītus, reducētos oglekļa un sēra savienojumus pārvērst nekaitīgākos, oksidētos savienojumos, tā novēršot nepatīkamu un toksisku vielu uzkrāšanos.

Viens no veidiem, kā uzturēt ūdeni bagātu ar skābekli, ir iestādīt iegremdētos augus, – ežgalvītes, raglapes vai daudzlapes. Iegremdētie dīķa augi ne tikai uzlabo ūdenstilpes dabisko skaistumu, bet arī vairo dīķa bioloģisko daudzveidību. Iegremdēto augu audzes piesaista savvaļas radības un palīdz uzturēt dzidru ūdeni, ierobežojot planktoniskās brīvi peldošās aļģes. Iegremdēto augu audzes ir katra dīķa zivju un to barības bāzes bērnistaba. Tomēr jāņem vērā, ka, ja augi pārāk labi jutīsies, tie var bagātīgi izplesties un vienā brīdī būs jāravē. Savukārt, ja būsi pārāk ierobežojis iegremdētos augus, tad dominanci ūdenstilpē var pārņemt planktoniskās brīvi peldošās vienšūnas aļģes – zilaļģes, zaļaļģes un citas, kas savairojoties samazina ūdens caurspīdību, izskatu un kvalitāti.

Svarīgi ir atcerēties, ka ūdens apskābekļotāji ir tieši iegremdētie augi, nevis peldošie augi –  ūdensziedi, lēpes, glīvenes vai ūdensrozes. Peldošie augi ar savām lapām pārklāj ūdens spoguli. Peldošās lapas noēno ūdeni un neļauj skābeklim no atmosfēras izšķīst ūdenī. Peldošie augi konkurē par izšķīdušo skābekli ar citiem ūdens organismiem. Lai gan tie fotosintezē, tomēr lielākā daļa saražotā skābekļa izdalās gaisā, nevis paliek ūdenī.

Papildus ūdens apskābekļošanu palīdzēs nodrošināt aeratori, strūklakas vai mākslīgas ūdens kaskādes.

pH, amonjaks un nitrīti – neredzamie apdraudējumi

Lai arī ūdens virskārta var šķist dzidra un mierīga, tajā vienmēr ir izšķīduši dažādi ķīmiskie savienojumi, kas būtiski ietekmē zivju veselību. Viens no svarīgākajiem ir pH līmenis, kas norāda uz neitrālu, skābu vai sārmainu vidi. Lielākajai daļai saldūdens zivju optimālais pH diapazons ir no 6,5 līdz 8,0. Tomēr, ja ir noticis kāds negadījums, ķīmisko vielu noplūde vai cita avārija, pH var kļūt pārāk zems (skābs) vai arī pārāk augsts (sārmains), tas kairina zivju ādu un žaunas, nomāc imūnsistēmu un var izraisīt nāvi.

Dīķos ar augstu zivju blīvumubūtiski slāpekļa savienojumi ir amonjaks (NH₃) un amonijs (NH₄⁺), kas rodas, sadaloties organiskajām vielām – barības pārpalikumiem, zivju izkārnījumiem vai nokļūst ūdenī pēc lauksaimniecības zemju mēslošanas. Zemos pH apstākļos dominē amonijs, taču pie augsta pH un augstas temperatūras daļa amonija pārveidojas par amonjaku, kas ir ļoti bīstams zivīm. Pat nelielas NH₃ koncentrācijas var bojāt žaunas, apgrūtināt elpošanu un izraisīt nāvi.

Nitrīti (NO₂⁻) ir starpprodukts slāpekļa aprites ciklā, kad amoniju pārveido labvēlīgās nitrifikācijas baktērijas. Ja dīķī nav pietiekamas filtrācijas vai ūdens apmaiņas,  nitrītu koncentrācija var paaugstināties. Nitrīti ir īpaši bīstami, jo traucē skābekļa pārnesi asinīs, izraisot tā saukto brūno asiņu slimību. Zivis šādā stāvoklī kļūst letarģiskas, meklē virspusē gaisu un var nosmakt, neskatoties uz pietiekamu skābekļa daudzumu ūdenī.

Pārbarošana ir kaitīga zivīm un ūdenstilpei

Pārbarošana ir ļoti kaitīga kā zivīm, tā arī citiem ūdensdzīvniekiem. Neizmantotā barība negatīvi ietekmē dīķa ķīmisko sastāvu, rodas toksiski savienojumi, kas negatīvi ietekmē gan zivis, gan dīķa ekosistēmu.

Parazīti – grūti pamānāmie dīķa iemītnieki

Nelielā daudzumā dažādi zivju parazīti ir sastopami jebkurā dīķī. Tomēr problēmas sākas tad, kad zivju imūnsistēma ir novājināta, piemēram, pasliktinoties ūdens kvalitātei, pēc vides stresa vai citu nelabvēlīgu apstākļu dēļ. Visbiežāk sastopamie ir ārējie parazīti, piemēram: žaunu un ādas tārpi (Gyrodactylus, Dactylogyrus), vienšūņi Trichodina spp. un Ichthyophthirius multifiliis, kas izraisa balto plankumu slimību. Šie organismi barojas ar zivju ādu, epitēliju vai asinīm, izraisot kairinājumu, niezi, iekaisumus un veicinot sekundāras infekcijas.

Parazītu savairošanās bieži liecina par ūdens kvalitātes pasliktināšanos un/vai pārlieku augstu zivju blīvumu. Tā ir arī indikācija, ka nepieciešama tūlītēja vides parametru pārbaude.

Profilakse vienmēr ir efektīvāka par ārstēšanu. Regulāra ūdens kvalitātes kontrole, piemērota zivju blīvuma uzturēšana un jaunpienācēju karantīna būtiski samazina inficēšanās risku un uztur dīķa ekosistēmu līdzsvarā.

Noslēgumā

Zivis ir kā ūdens spogulis – to veselība bieži vien atklāj problēmas ātrāk, nekā tās kļūst acīmredzamas ar citiem rādītājiem. Novērojot zivju uzvedību un veicot vienkāršus ūdens kvalitātes mērījumus, iespējams laikus reaģēt un nodrošināt gan dzīvnieku labklājību, gan pašu cilvēku drošību. Tās ir rūpes par vidi, kas atmaksājas ilgtermiņā.