Lopkopības nozares nākotne ir pievienotās vērtības radīšana

Zemnieku grupa kopā  ar LLKC Kuldīgas biroja konsultantēm 15. un 16. martā devās uz Igauniju mācīties to, kā radīt savam produktam pievienoto vērtību, un apmainīties pieredzē. Grupā bija piena un gaļas lopkopības nozarēs strādājoši zemnieki gan no Kuldīgas novada, gan arī Dienvidkurzemes, Saldus, Talsu un Tukuma novadiem. Pasākums tika organizēts pēc pašu iniciatīvas un par pašu līdzekļiem.

Pirmā apmeklētā saimniecība bija Andri-Pedro ģimenes piena kazu ferma. Saimniecība, kas radusies vietā, kur nekā nebija. Šīs saimniecības stāsts ir sācies kā daudzi citi, ar ģimenes pārcelšanos  uz laukiem un vēlmi nodarboties ar lauksaimniecību. Izvērtējot savas iespējas un reģionu, tika saprasts, ka visoptimālākais būtu audzēt kaut ko neliela auguma, mazprasīgu, izturīgu un, kā smejas pats saimnieks, kā jau pilsētniekiem, arī kaut ko acīm tīkamu. Tā radās ideja par kazām. Dodoties pieredzes apmaiņā uz Vāciju, saimniekam sirdī iekrita Tīringas šķirnes kazas. Sākumā bija pāris kazu, kas izauga līdz nelielai 50 slaucamo kazu fermai un tālāk jau līdz jaunai un modernai fermai ar 140  slaucamajām kazām. Saimniecība apsaimnieko ap 100 ha zemes, no kuras īpašumā gan ir tikai neliela daļa.

Saprotot, ka šajā kalnainajā reģionā ir grūti saražot kvalitatīvu sienu, izmantojot tradicionālās metodes ar ruļļu sagatavošanu uz lauka, tika meklēti citi risinājumi.  Viesojoties ārzemēs, noskatīta siena kalte un šo ideju saimniecība drīz vien īstenoja mājās. Šobrīd uzcelts moderns siena kaltēšanas šķūnis, kurā iespējams sienu izkaltēt līdz 8% mitruma līmenim.

Siens tiek nopļauts, vienu reizi vālots un pēc tam ar savācējpiekabi nogādāts šķūnī, kur tas tiek salikts apcirknī un žāvēts atkarībā no mitruma līmeņa 3-5 dienas. Tas nodrošina, ka saimniecība spēj sagatavot augstas kvalitātes sienu neatkarīgi no laikapstākļiem. Kā atklāja saimnieks, tad viņi arī sadarbojas ar Saūda Arābiju, kur pārdod savu sienu, jo tajās zemēs rupjo lopbarību izaudzēt un ievākt ir praktiski neiespējami. Ņemot vērā siena zemo mitruma līmeni, to ir iespējams ļoti veiksmīgi transportēt.

Saimniecības kūts ēka ar siena kalti ir uzbūvēta tā, ka sliede, pa kuru brauc iekrāvējs, ir vienā līmenī ar kūts jumtu, līdz ar to var nodrošināt automātisku siena izdalīšanu kazām. Tām tiek izēdināts siens un minerālbarība, papildus slaukšanas laikā kazas saņem arī papildbarību. Saimniecībā kazu vidējais mūža ilgums ir 10-13 gadi.

Slaukšana notiek slaukšanas zālē ar 24 vietām. Saimniecībai ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar GEA kompāniju. Kazas tiek slauktas 2 reizes dienā, attiecīgi pulksten 6 no rīta un 17 vakarā. Vienai kazu grupai ir nepieciešamas aptuveni 10 minūtes, kas nozīmē, ka kopējais vienas slaukšanas reizes ilgums ir aptuveni 1,5-2 stundas. Vidējais izslaukums no kazas gadā ir vidēji 800-1000 kg.

Saimnieks saka, ka lopkopība šajā reģionā nav plaši izplatīta. Mazajiem lauksaimniekiem ir grūti izdzīvot. Nesen arī viņi ir pārpirkuši kaimiņa kazu ganāmpulku, tāpēc šobrīd Tīringas kazu vidū ir arī Anglonūbijas.

Saimniecība ir atradusi arī savu nišu, ražojot dažādus kazu piena produktus, piemēram, jogurtu un vairāku veidu sierus. Tā gan ir saimnieka meitas pārvaldībā esoša nozare. Produkciju var iegādāties saimniecībā, nedaudz arī vietējos veikalos, un ir arī sadarbības līgums ar restorānu uz Tallink kuģa. Tiek piedāvātas ekskursijas un arī savu produktu degustācijas.

Saimniecība  katru gadu organizē atvērto durvju dienas, lai veicinātu to, ka pilsētā dzīvojošajiem veidojas labāka izpratne par lauksaimniecību un lopkopību.

Nākamā apmeklēta saimniecība bija Kõrgemäe,  kas nodarbojas ar piena lopkopību un sieru ražošanu. Saimniecības sākums – 3 slaucamās govis, kas piederēja saimnieces vecmammai. Šobrīd saimniecība ir izaugusi līdz  jaunai modernizētai kūtij, kas tika uzcelta 2003. gadā un renovēta 2013. gadā ar ES atbalstu. Iegādāts  De Laval slaukšanas robots, un tajā tiek apsaimniekotas 50 slaucamās govis. Kūts ir būvēta tā, lai visi dzīvnieki varētu atrasties zem viena jumta, līdz ar to saimniekiem būtu vieglāk strādāt un viss būtu pārredzams. Kopējais dzīvnieku skaits ir aptuveni 100. Saimniecībā tiek strādāts govju ilgmūžības veicināšanā, vecākajai govij ir 8 gadi. Vidējais izslaukums no govs  ir 7000-7500 kg. Vidējais 1. sēklošanas vecums  – 20 mēneši.

Saimniecība bullīšus pārdod gandrīz uzreiz pēc dzimšanas, paturētas tiek tikai ataudzējamās telītes. Teļi ar pienu tiek baroti 3 mēnešus. Papildus tiem tiek dots siens un papildbarība. Vasaras periodā govis tiek laistas ganos, ziemā tām ir pieejams pastaigu laukums.

Saimniecība apsaimnieko 180 ha zemes, no kuras lielāko daļu sastāda zālāji. Rupjo  lopbarību saimniecība spēj saražot paši. Papildus tiek iepirkta minerālbarība un arī bioloģisko kaņepju sēnalas, kas tiek iegādātās Lietuvā. Saimniecība ir arī E-piim piena pārstrādes uzņēmuma akcionārs.

No saražotā piena 10% aiziet siera ražošanai. Tas notiek ēkā, kur agrāk atradās govju kūts, kura ir atjaunota un renovēta, lai atbilstu visām prasībām. Siers tiek pārdots tikai vietējos tirdziņos. Tas tiek gatavots 2 reizes nedēļā. Ideja par siera gatavošanu radās, jo saprata, ka piena cena ir ļoti neparedzama un mainīga, un ir jārada produkti, kurus var pārdot tieši patērētājam. Sieru cena ir vidēji 17 eiro kilogramā. Tiek gatavoti sieri ar dažādām piedevām, piemēram, ķiplokiem, čili u. c. , kurus, apmeklējot saimniecību, ir iespējams gan degustēt, gan pēc tam iegādāties. Jāmin gan, ka, neskatoties uz to, ka saimniecība ir bioloģiski sertificēta, tomēr pārstrādes nozarei sertifikāta nav. Kā skaidro  saimniece, tas ir dārgs un sarežģīts process, kurš, pēc viņas domām, neliela apjoma ražošanai neatmaksājās.

Saimnieces vecmamma nodarbojas ar izšūšanu, tāpēc, apmeklējot saimniecību, ir iespēja apskatīt viņas darbu kolekciju, kurā ir aptuveni 400 izšūtas gleznas, tikpat leļļu, kurām ir dota otrā dzīve, ap 300 izšūtu dvieļu un galdautu. Tas nevienu neatstāja vienaldzīgu.

Saimniece sacīja, ka viņu reģionā piena ražotāju ir maz. Ļoti maz arī kopumā ir mazās piena saimniecības, kas tura līdz 50 slaucamajām govīm. Šajā reģionā tādas ir divas.  Ja jautā, kāpēc viņi ir bioloģiski, tad atbilde ir vienkārša. Neskatoties uz to, ka bioloģiskajām saimniecībām atbalsta maksājumi ir samazinājušies, tomēr saprot, ka konvencionālos mēslošanas līdzekļus atļauties nevar, viņi grib strādāt govju ilgmūžības palielināšanai un līdz ar to tik un tā neēdinātu tās savādāk.

Nākamajā dienā zemniekiem bija iespēja apskatīt arī bioloģisko gaļas liellopu saimniecību Alakonnu, kas nodarbojas ar Aberdinangus  un Simentāles šķirnes liellopu audzēšanu. Saimniecība kopā apsaimnieko 400 liellopu ganāmpulku, no kurām 130 ir zīdītājgovis, un aptuveni 1000 ha zemes. Jautājot, kāpēc gaļas liellopi, atbilde bija, jo šajā vietā neko citu audzēt sekmīgi nevar. Zeme ir ļoti kalnaina. Graudus iesēt šeit ir praktiski neiespējami. Dzīvnieki tiek grupēti un izvietoti 4 kūtīs. Viena no tām ir arī paredzēta nobarojamajiem dzīvniekiem, kuru skaits parasti ir aptuveni 25. Tie tiek nobaroti līdz 17-18 mēnešiem.  Pamatā gan dzīvnieki tiek realizēti pēc atšķiršanas 6-7 mēnešu vecumā.

Vasarā dzīvnieki atrodas tālāk ganībās, pārējo laiku – tuvāk kūtīm. Atnešanos plāno tā, lai dzīvnieki atnestos kūtī un tos būtu vieglāk pieskatīt un nepieciešamības gadījumā arī palīdzēt. Visur ir izvietotas kameras, lai saimnieks var sekot līdzi notiekošajam.

Dzīvnieki pamatā tiek baroti ar sienu un skābsienu, papildus  dod minerālbarību. Teļiem un zīdītājgovīm pēc atnešanās tiek doti arī graudi.

Saimniecībā ir 4 vaislas buļļi, kuri pie zīdītājgovīm tiek turēti tikai 3 mēnešus vasaras periodā, lai varētu plānot atnešanos.

Vēl pagājušajā gadā saimniecība nodarbojās ar piena lopkopību un tai bija 25 slaucamās govis, bet tās šogad likvidētas. Diemžēl, kā saka paši saimnieki, mazajām saimniecībām ir grūti, jo tomēr birokrātijas slogs ir liels, bet piena cena ir mazāka, kā gribētos.

Pieredzes apmaiņas brauciena noslēgumā bija iespēja viesoties arī saimniecībā Metsavennatalu (Mežabrāļi), kas atrodas pavisam tuvu Latvijas robežai. Viņi ir vieni no pirmajiem, kas  pirms 30 gadiem sāka nodarboties ar bioloģiskā piena ražošanu Igaunijā, un šobrīd ir arī vieni no lielākajiem. Saimniecība apsaimnieko aptuveni 300 ha zemes un 150 slaucamo govju ganāmpulku. Kūtī ir divi De Laval firmas slaukšanas roboti. Vidējais izslaukums no govs ir aptuveni 8000 kg. Audzē Igaunijas sarkanās šķirnes govis, kuru kopējā  populācija Igaunijā ir tikai aptuveni 16 000. Kāpēc tāda izvēle? Jo Holšteinas govīm ir pārāk zems tauku saturs pienā, lai no tā varētu sagatavot augstas kvalitātes sieru. Šajā ganāmpulkā vidējais tauku saturs pienā ir no 4,2 līdz 4,6%.

Govis vasarā dodas ganībās, bet, lai tomēr noturētu augsto izslaukumu, tām uz barības galda ir pieejama miksēta barība.

Govis tiek ēdinātas ar barības devu, kurā rupjās lopbarības daudzums ir sadalīts 50% siens un 50% skābbarība, bet saimnieka mērķis ir pāriet uz 100% siena izēdināšanu. Viņš saka, ka tad varēs ražot ļoti augstas kvalitātes sierus. Vislabākais siers izdodas, ja govs var ēst sienu, kas iegūts no zālāja ar  15 zālaugu maisījumu. Papildus govis saņem arī pašražotos graudus un no Lietuvas iepirktās kaņepju izspiedas.

Ļoti tiek piedomāts pas lauku mēslošanu. Kūtsmēsli tiek uzglabāti 10 000 m³ lielā šķidrmēslu krātuvē. Mēslojums uz laukiem tiek izvests 2 reizes gadā. Tam gan tiek ņemts pakalpojums, jo tehnikas iegādes izmaksas ir dārgas un nav arī tāda nepieciešamība.

Saimniecība cenšas saimniekot videi draudzīgi. Šobrīd saražotā produkcija tiek pasūtītājiem nogādāta ar elektrobusiņu. Viņiem ir 2 saules paneļu stacijas. Plānā ir nākamo 5 gadu laikā atteikties no fosilā kurināmā.  Kā smejas saimnieks, tad viņi sapņo par elektrotraktoriem.

Saimniecības nākotnes plānos ir arī ļoti moderns siera pagrabs. Pamati jau ir ielieti, tagad tikai jāturpina būvniecība. Tajā automātiski sieri tiks apgriezti un mazgāti. 1 robots stundas laikā var veikt šo procedūru 115 sieriem. Cilvēks tikai 70. Un robots ir spējīgs strādāt 20 stundas dienā. Šo tehnoloģiju aizguvuši no Šveices. Un tas būs pirmais tāda veida siera pagrabs Austrumeiropā.

Saimniecība ir arī viena no tām, kas drīkst ražot Igaunijas sieru ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi.

Pārējie sieri gan tiek ražoti tieši tādi, kādi ir pieejami Alpos, Šveicē. Uz saimniecību brauc speciālists, kurš palīdz viņiem apgūt sieru receptes un pielāgot tehnoloģiskos procesus šo sieru ražošanai.  Saražoto produkciju pārsvarā realizē saimniecības veikalā un vietējos Igaunijas veikalos. Sadarbojas arī ar skolām, kurām piegādā pienu un kefīru. To daļu piena, kuru nepārstrādā, pārdod piena pārstrādes uzņēmumam Valio.

Apmeklējot šīs saimniecības,  var sajust to, ka piena un gaļas lopkopības nozarēm ir potenciāls, bet to var sasniegt, tikai meklējot veidus, kā savam produktam piešķirt pievienoto vērtību.  Tas gan nav viegli un prasa papildus investīcijas, bet, ja ir nākotnes vīzija un vēlme darīt, kā šīm saimniecībām, tad viss ir iespējams.

Vendija Madara Kancāne,

LLKC Kuldīgas biroja lopkopības konsultante/biroja administratore